Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tātad jūs gribat dzīvot bezdarbībā un šķirties no sava zobena?

— Es jau esmu no tā šķīries.

— Tas nav iespējams, d'Artanjana kungs! — Ludviķis XIV apņēmīgi teica.

— Kāpēc gan?

— Tāpēc, ka es to negribu, — jaunais karalis teica tik pavēloši, ka d'Artanjanu pārņēma izbrīns un pat nemiers.

— Jūsu majestāte, vai atļausiet atbildēt? — viņš vaicāja.

— Runājiet.

— Es tā nolēmu, kad biju nabags.

— Turpiniet!

— Tagad, kad es ar savām pūlēm esmu ieguvis stabilu kapitālu, jūsu majestāte grib atņemt man manu neatkarību? Jūs vēlaties notiesāt mani uz mazumiņu, kad es esmu ieguvis vairāk?

— Kas jums atļāva spriest par maniem nodomiem un plāniem? — Ludviķis dusmīgi jautāja. — Kas jums teica, ko es darīšu un ko nāksies darīt jums?

— Jūsu majestāte, — musketieris mierīgi atbildēja, — man šķiet, ka šoreiz pietrūkst atklātības, kāda starp mums valdīja Bluā.

— Nē, jo viss ir mainījies.

— Es no sirds apsveicu jūsu majestāti, bet…

— Vai jūs tam neticat?

— Es neesmu valstsvīrs, bet man ir ass skatiens, un es nedomāju tā, kā jūsu majestāte. Mazarīni valdīšanas laiks ir beidzies, toties sākas fi­nansu dūžu laiks. Viņu rokās ir nauda. Droši vien jūs, jūsu majestāte, to bieži neredzat. Cilvēkam, kas cerēja uz neatkarību, būs smagi dzīvot šo rijīgo vilku atkarībā.

Šai bridi kāds pieklauvēja pie durvim; karalis lepni pacēla galvu.

— Atvainojiet, d'Artanjana kungs,— karalis sacīja, — tas ir Kolbēra kungs ar ziņojumu. Ienāciet, Kolbēra kungs.

D'Artanjans pagāja mazliet sāņus. Kolbērs bija ieradies ar dažādiem papīriem un piegāja pie karaļa.

— Vai izmeklēšana ir pabeigta? — karalis prasīja.

Nav nemaz jāsaka, ka gaskonis izmantoja gadījumu un pievērsa jau­najam apmeklētājam viltīgu un vērīgu skatienu.

— Izmeklēšana pabeigta? — jautāja karalis.

— Jā, pabeigta, — Kolbērs atteica.

— Ko saka izmeklētāji?

— Vainīgajiem pienākas nāves sods un mantas konfiskācija.

— Ak tā, — karalis mierīgi teica un pašķielēja uz d'Artanjanu. — Un kāds ir jūsu viedoklis, Kolbēra kungs?

Kolbērs savukārt paskatījās uz d'Artanjanu. Šis nepazīstamais trau­cēja viņam runāt. Ludviķis XIV to saprata.

— Neuztraucieties, — viņš sacija, — tas ir d'Artanjana kungs. Vai tad jūs viņu nepazināt?

Kolbērs un d'Artanjans paskatījās viens uz otru. D'Artanjana skatiens bija atklāts, acis zibēja, Kolbērs skatījās caur pieri un neuzticīgi.

Viena atklātā drosme nepatika otram; finansista aizdomu pilnā pie­sardzība nepatika kareivim.

— Ā! Jūs veicāt slavenu varoņdarbu Anglijā, — Kolbērs sacīja un viegli paklanījās.

— Ā! Jūs noārdījāt sudraba treses šveiciešiem, — gaskonis teica. — Slavējams taupīgums! — un zemu paklanījās.

Intendants domāja musketieri samulsināt; bet musketieris uzreiz viņu cauršāva.

— D'Artanjana kungs, — turpināja karalis, kas nebija pamanījis visas šīs nianses, kuras Mazarīni būtu uzreiz uztvēris, — runa ir par cilvēkiem, kas mani apzaguši. Es liku viņus arestēt un tagad parakstu viņiem nāves spriedumu.

— O! — d'Artanjans iesaucās un sarāvās.

— Jūs gribat teikt…

— Nē, jūsu majestāte, tā nav mana darīšana.

Karalis jau gribēja parakstīt dokumentu.

— Jūsu majestāte, — Kolbērs pusbalsī teica, — brīdinu, ka sprie­duma izpildīšana var atdurties pret šķēršļiem, kaut arī piemērs ir jādod.

— Kādi šķēršļi?

— Neaizmirstiet, — Kolbērs mierīgi sacīja, — aiztikt šos cilvēkus nozīmē aiztikt superintendantūru. Abi nelieši un noziedznieki, par kuriem ir runa, ir kādas svarīgas personas tuvi draugi, un soda dienā, kuru, starp citu, iespējams organizēt arī cietumā, var izcelties nekārtības.

Ludviķis piesarka un pagriezās-mr d'Artanjana pusi, kas kodīja ūsas un nicīgi smīnēja.

Ludviķis XIV paķēra spalvu un parakstīja abus. Kolbēra atnestos pa­pīrus tik steidzīgi, ka viņam pat sāka trīcēt roka.

Pēc tam viņš vērīgi paskatījās uz Kolbēru un teica tam:

— Kolbēra kungs, kad ziņosiet man, pēc iespējas izvairieties no vār­da „šķēršļi". Kas attiecas uz vārdu „nav iespējams", tad to nelietojiet vispār.

Kolbērs paklanījās, dusmodamies, ka saņēmis šo aizrādījumu mus­ketiera klātbūtnē. Viņš jau gribēja iziet, bet, vēlēdamies labot savu kļūdu, piemetināja:

— Es aizmirsu ziņot jūsu majestāte, ka konfiscētās summas sasniedz piecus miljonus livru.

„Tas nav sliki", — d'Artanjans nodomāja.

— Cik manā kasē ir pavisam? — karalis jautāja.

— Astoņpadsmit miljoni livru, jūsu majestāte, — Kolbērs paklanī­damies atbildēja.

— Velns parāvis! — d'Artanjans čukstēja. — Kaut kas traks!

— Kolbēra kungs, — karalis teica, — ejiet pa to galeriju, tur gaida Liona kungs, un pasakiet viņam, lai viņš atnes savus sagatavotos doku­mentus… sagatavotos pēc manas pavēles.

— Tūlīt, valdniek. Vai es jums šovakar neesmu vajadzīgs?

— Nē, ardievu.

Kolbērs izgāja.

— Atgriezīsimies pie mūsu darīšanām, d'Artanjana kungs, — karalis teica, it kā nekas nebūtu noticis. — Jūs redzat, ka naudas lietās notikusi ievērojama pārmaiņa.

— Jā, nulle pārvērtusies par astoņpadsmit, — musketieris jautri at-, bildēja. — Lūk, kas jūsu majestātei bija vajadzīgs tai laikā, kad karalis Kārlis II ieradās Bluā! Tagad nebūtu nekāda strīda starp divām valstīm. Bet šis strīds jūsu majestātei ir vēl viens klupšanas akmens.

— Jums nav taisnība, — karalis iebilda. — Ja liktenis būtu lēmis, ka es tolaik varētu iedot savam brālim Kārlim miljonu, tad jūs nebūtu atstājis dienestu un tātad nebūtu ieguvis savu īpašumu… kā jūs pats tei­cāt. Bet bez šī laimīgā notikuma ir vēl kaut kas cits, un tādēļ jums nav ko uztraukties par manu strīdu ar Lielbritāniju.

Kambarsulainis pārtrauca karaļa teikto, ziņodams par Liona kunga ierašanos.

— Ienāciet, — karalis teica. — Jūs esat precīzs, tas ir ļoti labi. Paskatīsimies, kādu vēstuli jūs esat uzrakstījis manam brālim Kārlim II.

D'Artanjans sāka klausīties ar sasprindzinātu uzmanību.

— Pagaidiet vēl brīdi, — Ludviķis XIV nepiespiesti uzrunāja gas- koni, — man jānosūta uz Londonu piekrišana mana brāļa laulībām ar Anglijas karaļa māsu Henrieti Stjuarti.

JŠķiet, ka viņš uzveicis mani kā pēc notīm, — d'Artanjans nomur­mināja, kamēr karalis parakstīja vēstuli un atlaida Lionu. — Bet varu atzīties, ka, jo pamatīgāk mani uzveic, jo lielāku prieku tas rada."

Karalis ar acīm sekoja Lionam, kamēr tas aizvēra aiz sevis durvis; viņš pat paspēra trīs soļus pakaļ ministram. Tad Ludviķis apstājās, pa­griezās pret musketieri un teica:

— Tagad tiksim galā ar mūsu lietu. Bluā jūs man teicāt, ka neesat bagāts.

— Pašlaik es esmu bagāts.

— Jā, bet tas uz mani neattiecas. Jums ir jūsu nauda, bet ne mana; man vajadzīgs kaut kas cits.

— Es jūs īsti nesaprotu, jūsu majestāte.

— Neskopojieties ar vārdiem, runājiet pilnīgi atklāti, no sirds. Vai jums pietiks ar algu divdesmit tūkstoši gadā?

— Jūsu majestāte… — d'Artanjans, dziļi pārsteigts, nomurmināja.

— Vai jums pietiks ar četriem zirgiem uz valsts rēķina un papildus summām atkarībā no apstākļiem un vajadzībām? Vai varbūt jūs dodat priekšroku apaļai summai, teiksim, četrdesmit tūkstošiem livru? Atbildiet!