Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Es jums to atnesu.

Fukē gribēja viņu apskaut, bet viņa izvairījās.

— Kungs, jūs maldāties. Neprasiet no manis vairāk kā uzticību, jo tā ir vienīgā, ko es jums varu dāvāt.

— Ak, tātad jūs mani nemīlat: uzticība ir tikai tikums, bet mīlestība — tā ir kaislība.

— Kungs, uzklausiet mani, es jūs lūdzu. Jums jāsaprot, ka mani va­rēja atvest šurp tikai sevišķi svarīgs iemesls.

— Kāda man daļa par iemesliem, ja jūs esat šeit un es varu redzēt jūs un runāt ar jums.

— Jā, jums taisnība: svarīgāk par visu ir tas, ka es esmu šeit, ka neviens mani neredzēja un es varu jums pateikt…

Fukē noslīga ceļos.

— Runājiet, marķīze, — viņš lūdzās, — runājiet, es jūs uzmanīgi klausos.

Marķīze paskatījās uz Fukē, kas stāvēja viņas priekšā uz ceļiem, ar dīvainu skatienu, kas bija pārpilns skumju un maiguma.

— O! — beidzot viņa ieteicās. — Kā es gribētu būt tā, kam ir tie­sības redzēt jūs katru brīdi un runāt ar jums vienmēr. Kā es gribētu būt tā, kas rūpējas par jums un kurai nav jānospiež slepenas atsperes, lai izsauktu mīļoto cilvēku kā rēgu nezin no kurienes, redzētu viņu kādu stundiņu un pēc tam noskatītos, kā viņš atkal pazūd noslēpumu miglā, kas, viņam aizejot, liekas vēl necaurredzamāka nekā parādoties. O, cik tā ir laimīga sieviete!

— Marķīze, vai jūs patiešām domājat manu sievu? — Fukē smai­dīdams jautāja.

— Protams, es runāju par viņu.

— Neapskaudiet viņas likteni, marķīze. No visām sievietēm, ar kurām es satiekos, Fukē kundze vismazāk redz mani, vismazāk runā ar mani un vismazāk bauda manu uzticēšanos.

— Viņai vismaz nav jāspiež spoguļa rāmis, lai jūs izsauktu, kā va­jadzēja darīt man; viņai jūs neatbildat ar noslēpumaini biedējošām zva­niņa skaņām, kura atsperi nospiež nezin kur; viņai jūs neesat liedzis uz­zināt šo tikšanos noslēpumu, baidīdamies, ka jūsu sakari ar viņu pārtrūks, kā jūs rīkojaties ar tām sievietēm, kas nākušas šurp pirms manis un nāks pēc manis!

— Ak, dārgā marķīze, jūs esat netaisna un neapzināties, ko darāt, protestēdama pret noslēpumainību! Tikai slepenībā mīlestībai var nodo­ties netraucēti; un tikai netraucēta mīlestība var nest laimi. Atgriezīsimies tomēr pie mūsu iepriekšējās sarunas par jūsu uzticību, par kuru jūs mani centāties pārliecināt vai, drīzāk, centāties apmānīt, ļaujot domāt, ka šī uzticība vēsta par mīlestību.

— Tikko vēl, — marķīze sacīja, pārlaizdama pār acīm savu daiļo roku, — tikko manas domas bija pārliecinātas un skaidras, bet tagad tās sajuka, mani sagrāba bailes, ka jāziņo jums slikta vēsts.

— Ja šī sliktā vēsts ir atvedusi jūs šurp, tad es par to priecājos. Bet, ja jau jūs esat šeit un atzīstat, ka neesat pret mani pavisam vienaldzīga, vai tad nav labāk atlikt jūsu vēsti un runāt tikai par jums?

— Nē, nē, jums tā noteikti jāuzzina. Jums jāprasa, lai es jums to pateiktu tūlīt pat, bet nevis ļautos jūtām. Mans draugs Fukē, tas ir ār­kārtīgi svarīgs jaunums!

— Jūs mani pārsteidzat, marķīze, es pat varētu teikt — biedējat. Jūs esat tik prātīga, tik nosvērta un tik labi pazīstat pasauli, kurā mēs dzīvo­jam. Tātad tas ir kaut kas svarīgs?

— Ārkārtīgi svarīgs! Klausieties…

— Vispirms pasakiet: kā jūs šeit nokļuvāt?

— Tūlīt uzzināsiet. Vispirms par svarīgāko.

— Lūdzu jūs, marķīze, runājiet! Saudzējiet manu pacietību.

— Vai jūs zināt, ka Kolbēru karalis tagad iecēlis par finansu inten­dantu?

— Ko? Kolbērs? Mazais Kolbērs? Kardināla labā roka?

— Tas pats.

— Ko tad jūs tur saskatāt šausmīgu, dārgā marķīze? Mazais Kolbērs iecelts par finansu intendantu — es piekrītu, tas ir dīvaini, bet ne šaus­mīgi.

— Vai jūs domājat, ka karalis bez kāda iemesla iecēlis šai amatā cilvēku, ko jūs nosaucāt par sīkumanu pedantu?

— Vispirms, vai tas ir tiesa, ka karalis viņu ir iecēlis?

— Tā runā.

— Kas?

— Visi.

— Visi — tas nozīmē neviens. Nosauciet man kādu, kas to zina no drošiem avotiem?

— Vanelas kundze.

— Ak, jūs patiešām sākat, mani biedēt! — Fukē smiedamies iesau­cās. — Viņa jau nu zina no droša avota.

— Nerunājiet sliktu par nabaga Margaritu, Fukē kungs: viņa vēl tur­pina jūs mīlēt.

— Patiešām? Neticami. Es domāju, ka mazais Kolbērs jau paguvis aizsegt šo mīlestību ar tintes traipu vai netīrumu piku.

— Fukē, Fukē, tad, lūk, kā jūs izturaties pret sievietēm, kuras esat pametis!

— Marķīze, vai tad jūs aizstāvat Vanelas kundzi?

— Jā, aizstāvu, jo, es vēlreiz atkārtošu, viņa jūs vēl mīl, un pierā­dījums tam: viņa grib jūs glābt.

— Ar jūsu palīdzību, marķīze; tas ir veikls gājiens no viņas puses. Neviens eņģelis man nevar būt patīkamāks un drošāk vest mani uz izglāb­šanos. Sakiet, vai jūs labi pazīstat Margaritu?

— Viņa bija mana draudzene klosterī.

— Vai jūs apgalvojat, ka tieši viņa jums pastāstīja par Kolbēra iecel­šanu intendanta amatā?

— Jā.

— Paskaidrojiet man tikai vienu, marķīze: kā Kolbērs, būdams mans padotais, var man kaitēt vai traueēt?

— Jūs neievērojāt kādu svarīgu apstākli.

— Kādu?

— To, ka Kolbērs jūs ienīst.

— Mani! — Fukē iesacās. — Ak, Dievs! Vai tad jūs nezināt, ka mani ienīst visi? Kolbērs tāpat kā visi pārējie.

— Kolbērs vairāk kā eiti.

— Es piekrītu, vairāk.

— Viņš ir ļoti godkārīgs.

— Kurš gan nav godkārīgs, marķīze?

— Jā, bet viņa godkāre ir bezgalīga.

— Es zinu arī to: viņš vēlējās kļūt par manu pēcteci pie Vanelas kundzes.

— Un panāca savu. Sargieties, lai tāpat nenotiek arī citur.

— Jūs gribat teikt, ka viņš mērķē no mana palīga vietas uz manu krēslu?

— Vai tad jums nerodas tādas aizdomas?

— O nē. Aizstāt mani pie Vanelas kundzes — to viņš vēl spēj, bet pie karaļa — tā ir pavisam cita lieta. Francija nav tik lēti pērkama kā viena ierēdņa sieva.

— Viss ir pērkams; ja ne par zeltu, tad ar intrigu palīdzību.

— Jūs labi zināt, ka tas tā nav, marķīze: es taču jums piedāvāju miljonus.

— Fukē, miljonu vietā jums man vajadzēja piedāvāt patiesu un mū­žīgu mīlestību. Es būtu piekritusi. Kā redzat, mūsu dienās tā vai citādi viss ir pērkams.

— Tātad, pēc jūsu domām, Kolbērs domā nopirkt arī manu amatu? Nomierinieties, marķīze: pagaidām viņš vēl nav pietiekoši bagāts, lai to varētu atļauties.

— Bet ja nu viņš to nepērk, bet nozog?

• — Ā, tā ir cita lieta. Bet, par nelaimi viņam, lai nokļūtu pie manis, vispirms jānoārda mana priekšējā nocietinājumu līnija, bel es esmu lie­liski aizsargāts, marķīze.

— Par nocietinājumu līniju jūs droši vien saucat savus atbalstītājus un draugus?

— Protams.

— Vai d'Emerī arī pieder pie jūsu atbalstītājiem?

— Jā.

— Bet Liodo pie draugiem?

— Protams.

— Bet de Vanēns?

— Nu, ar viņu lai dara, ko grib, bet pirmos divus es neieteiktu aiz­tikt.

— Ja jūs gribat, lai d'Emerī un Liodo neaiztiek, tad jums nekavē­joties jārīkojas.

— Kas tad viņiem draud?

— Tagad jūs esat ar mieru uzklausīt mani?

— Kā vienmēr, marķīze.

— Un nepārtrauksiet mani?

— Runājiet.

— Klausieties! Šorīt Margarita ataicināja mani.

— Ko tad viņa no jums gribēja?