Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— „Es nedrīkstu personīgi tikties ar Fukē kungu", — viņa man sa­cīja.

— Ha! Kāpēc. Vai tad viņa domā, ka es viņai kaut ko pārmestu? Nabaga sieviete, viņa ļoti maldās!

— «Satiecieties ar viņu un pasakiet, lai viņš tagad piesargās no Kol­bēra".

— Kā tad tā, viņa brīdina mani no sava mīļākā?

— Es taču teicu jums, ka viņa jūs vēl mīl.

— Turpiniet, marķīze!

— Tālāk Margarita teica: „Pirms divām stundām Kolbērs atnāca man pavēstīt, ka viņš iecelts par intendantu".

— Es jau jums, marķīze, teicu, ka Kolbērs drīz pilnībā būs manās rokās.

— Jā, bet tas vēl nav viss. Kā jūs zināt, Margarita draudzējas ar d'Emerī kundzi un Liodo kundzi.

— Jā.

— Nu, lūk: Kolbērs Margaritu izvaicāja par viņiem un par to, cik dziļa ir viņu uzticība jums.

— O, par viņiem es varu galvot. Viņi drīzāk mirs nekā atteiksies no manis.

— Klausieties tālāk. Kamēr Kolbērs bija pie Vanelas kundzes, pie viņas kāds atnāca, un viņa uz dažām minūtēm izgāja no istabas. Kolbērs nemīl sēdēt bezdarbībā, tādēļ, palicis viens, sācis kaut ko atzīmēt uz pa­pīriem, kas mētājušies pa galdu.

— Piezīmes attiecās uz d'Emerī un Liodo?

— Jā.

— Būtu interesanti uzzināt, kas tur bija.

— Es jums tās atnesu.

— Vai patiešām Vanelas kundze tās paņēmusi no Kolbēra, lai atdotu man?

— Nē, bet gluži nejauši viņas rokās nokļuva šo piezīmju kopijas.

— Kā tā?

— Klausieties. Es jau jums taču teicu, ka Kolbērs atrada papīru uz galda.

— Jā.

— Zīmulis, ar kuru viņš rakstīja, izrādījās ļoti ciets, tāpēc uz apakšē­jās lapas palika nospiedumi.

— Turpiniet.

— Kolbērs paņēma pirmo lapu un nepievērsa uzmanību nākamajai, bet uz tās varēja izlasīt visu, kas bija rakstīts uz pirmās. Vanelas kundze to izlasīja un aizsūtīja pēc manis. Pārliecinājusies, ka es esmu jums ļoti uzticams draugs, viņa atdeva man lapiņu un atklāja jūsu mājas noslē­pumu.

— Kur tad ir tā lapiņa? — nedaudz satraucies, jautāja Fukē.

— Lūk, te tā ir, lasiet, — marķīze atteica.

Fukē izlasīja:

«Uzpircēji, kuri tiesu palātai jānotiesā: d'Emerī, F. draugs, de Va- nērs, vienaldz…"

— D'Emerī! Liodo! — Fukē iekliedzās un vēlreiz uzmanīgi pārlasīja zīmīti.

— „F. draugi", — marķīze parādīja ar pirkstu.

— Ko gan nozīmē vārdi „kuri tiesu palātai jānotiesā"?

— Es domāju, ka tas ir pilnīgi skaidrs. Starp citu, jūs vēl neesat beidzis, lasiet tālāk.

Fukē turpināja:

„…Abiem pirmajiem piespriest nāves sodu, trešo atbrīvot kopā ar d'Otmonu un de Lavaletu, konfiscējot mantu".

— Augstais Dievs! — Fukē iesaucās. — Nāves sods Liodo un d'Emerī! Pat ja tiesu palāta piespriedīs viņiem nāves sodu, bez karaļa apstiprinājuma to nevar izpildīt, bet karalis spriedumu neapstiprinās.

— Karalis tomēr iecēla Kolbēru par intendantu.

— Ak, Dievs, — Fukē iesaucās, it kā būtu ieraudzījis bezdibeni, kas atvēries pie viņa kājām. — Nē, tas nav iespējams! Neiedomājami! Bet kurš tas bija, kas pārvilcis Kolbēra atstātos nospiedumus ar zīmuli?

— To izdarīju es, jo baidījos, ka tie var izzust.

— O!.. Es visu noskaidrošu!

— Jūs neko nenoskaidrosiet! Jūs pārāk nicināt un zemu vērtējat savu ienaidnieku.

— Dārgā marķīze, piedodiet man. Jā, es piekrītu, ka Kolbērs ir mans ienaidnieks. Atzīstu, ka Kolbērs ir bīstams cilvēks. Bet man vēl ir daudz laika. Jūs pašlaik esat šeit, jūs pierādījāt man savu uzticību, varbūt pat mīlestību… Mēs beidzot esam vieni…

— Fukē kungs, atnācu šurp, lai glābtu jūs, nevis lai pazudinātu sevi, — marķīze pieceldamās teica. — Uzmanieties!

— Jūs veltīgi uztraucaties, marķīze, un ja jūsu bailes nav tikai ie­gansts…

— Kolbērs ir stipras gribas cilvēks! Piesargieties no viņa…

— Un es? — jautāja Fukē, arī pieceldamies.

— Jūs? Jūs esat tikai cēlsirdīgs. Es atkārtoju: sargieties no Kolbēra!.. ..

— Un tas ir viss?

— Es izdarīju visu, ko varēju, riskējot sabojāt savu reputāciju. Pa­lieciet sveiks!

— Nevis sveiks, bet uz redzēšanos!

— Varbūt… — Marķīze noteica.

Pastiepusi Fukē roku skūpstam, viņa tik apņēmīgi devās pie durvīm, ka Fukē neuzdrošinājās viņu aizkavēt.

Ar nokārtu galvu un drumu sejas izteiksmi viņš devās atpakaļceļā pa pazemes eju, kas savienoja abas mājas.

Ātri izgājis cauri pazemei un nospiedis spoguļa atsperi, Fukē atkal atradās savā kabinetā.

Viņš tikko paguva ieiet, kad izdzirda klauvēšanu pie durvim un pa­zīstamu balsi, kas sauca:

— Monsenjor, atveriet lūdzu!

Fukē apslēpa savu uztraukumu un izlikās, ka nekur nav izgājis: viņš izmētāja pa galdu papīrus, paņēma spalvu un, lai iegūtu vēl kādu laiku, pajautāja:

— Kas tur ir?

— Kā! Vai monsenjors mani nepazīst? — balss atbildēja.

„Kā gan lai es tevi nepazītu?" — Fukē pie sevis noteica.

— Tas esat jūs, Gurvil?*

— Viņš skaļā balsī apvaicājās.

— Protams, monsenjor.

Fukē piecēlās, vēlreiz uzmeta skatu spogulim, tad atslēdza durvis un ielaida Gurvilu.

— Monsenjor, jūs esat cietsirdīgs! - Gurvils pārmeta.

— Kāpēc?

— Jau ceturtdaļstundu es lūdzu -jūs atslēgt durvis, bet jūs pat neat­bildat.

Žans Hero de Gurvils (1625-1703) — Fuke finansu un politiskais aģents.

— Atcerieties uz visiem laikiem: es nevēlos, ka darba laikā mani traucē. Kaut gan jūs, Gurvil, esat izņēmums, es tomēr gribu, lai citiem mans aizliegums paliek spēkā.

— Tādā reizē kā šī es esmu gatavs sadauzīt, noārdīt un apgāzt visus aizliegumus, durvis, atslēgas un sienas.

— Oho! Tātad noticis kaut kas ļoti svarīgs? — Fukē jautāja.

— Ļoti.

— Kas tad noticis? — Fukē turpināja iztaujāt, mazliet noraizējies par sava tuvākā līdzstrādnieka uztraukumu.

— Nodibināta slepenā tiesu palāta.

— Es zinu. Vai tad tā jau ir sanākusi?

— Ne tikai sanākusi, monsenjor, bet jau paguvusi izteikt arī spriedu­mu…

— Spriedumu? — ministrs nobālējis izdvesa, nespēdams noslēpt trī­sas, kas viņu pārņēma. — Kam tad?

— Diviem jūsu draugiem.

— Liodo un d'Emerī?

— Jā, monsenjor.

— Kas viņiem piespriests?

— Nāves sods.

— Nevar būt! Nē, tas nav iespējams!.. Jūs maldāties, Gurvil.

— Te ir sprieduma kopija. Karalis šodien parakstīs spriedumu. Var­būt viņš to jau ir izdarījis.

Fukē paķēra papīru, vienā mirklī to izlasīja un atdeva Gurvilam, sacī­dams:

— Karalis šo spriedumu neparakstīs.

— Monsenjor, Kolbērs ir ļoti drosmīgs padomnieks… Sargieties no viņa.

— Atkal Kolbērs! — Fukē iesāucās. — Jau pāris dienas es nepār­traukti dzirdu šo vārdu! Pārāk daudz goda tādai niecībai. Lai Kolbērs parādās, un es tikšu ar viņu galā; lai viņš paceļ savu galvu, un es viņu samīšu; tomēr piekrītiet, ka cīnīties var tikai ar tādu pretinieku, kas kaut kas ir.

— Monsenjor, pacietieties, jūs nepazīstat Kolbēru… Pacentieties viņu iepazīt. Tas ir viens no finansistiem, kas darbojas ēnā; tāpat kā meteori viņi nav redzami līdz brīdim, kad visu sagrauj. Viņu parādīšanas nes bojā eju.

— A, Gurvil, tas jau ir par daudz, — Fukē pasmaidot iebilda. — Mani nav tik viegli iebiedēt. Kolbērs esot meteors! Velns parāvis! Mēs vēl paskatīsimies, kas tas ir par meteoru… Dodiet man faktus, bet nevis vārdus. Ko viņš līdz šim izdarījis?