Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Superintendanta parādīšanos sagaidīja ar priecīgiem izsaucieniem — Fukē jautrība, laipnība un devīgums atvēra viņam dzejnieku, mākslinieku un arī visa veida lietišķo cilvēku sirdis. Fukē seja, kuru nekad neap­tumšoja darīšanas un no kuras viņa paziņas centās nolasīt katru iz­teiksmes maiņu, lai zinātu kā izturēties, šovakar bija bālāka kā parasti, un viņa draugi to tūlīt ievēroja.

Fukē ieņēma pie galda saimnieka vietu un ar savu jautrību padarīja vakariņas dzīvākas.

Lafontēnam viņš pastāstīja par Vatela ekspedīciju pēc vīna, Pcliso- nam — notikumu ar lieso cāli un Menvilu, tā ka visi pie galda sēdošie varēja viņu dzirdēt. Viņa stāsti izsauca smieklu un asprātību vētru, bet Pelisons, kas visu laiku palika skumjš un norūpējies, to ar rokas mājienu apklusināja.

Abats Fukē nesaprata, kādēļ brālis stāsta par šo gadījumu, un ļoti uzmanīgi ieklausījās viņa vārdos, veltīgi pūlēdamies rast atrisinājumu Gur- vila vai Fukē sejas izteiksmē.

— Kāpēc pēdējā laikā tik daudz runā par Kolbēru? — Pelisons ie­vaicājās.

— Tur nav ko brīnīties, ja tā ir taisnība, ka karalis viņu iecēlis par savu finansu intendantu, — Fukē iebilda.

Viņš tīši akcentēja šo frāzi, un tikko viņš to izteica, no visām pusēm atskanēja Kolbēram veltīti nepavisam ne glaimojoši epiteti:"Sīkstulis! Ne­lietis! Liekulis!"

Polisons pārmija ar Fukē daudznozīmīgus skatienus un aizrādīja:

— Kungi, mēs zākājam cilvēku, kuru nemaz nepazīstam. Tas nav tais­nīgi un saprātīgi; es esmu pārliecināts, ka ministrs domā tāpat.

— Protams, — Fukē atbildēja. — Atstāsim Kolbēra treknos cāļus un labāk pievērsīsimies fazāniem un trifelēm, par kuriem tik tālredzīgi parū­pējies Vatels.

Šie vārdi izgaiņāja tumšo mākoni, kas bija pārslīdējis sabiedrībai. Gurvils cītīgi iedvesmoja dzejniekus ar Žuanjī vīnu, bet abats, kas bija apķērīgs kā jau cilvēks, kas tīko pēc svešas naudas, cītīgi izklaidēja fi­nansistus un virsniekus, un jautrā tērzēšana un smiekli izkliedēja satrau­kuma paliekas.

Pēc vakariņām Pelisons piegāja pie Fukē un jautāja:

— Vai jums ir kādas bēdas, monsenjor?

— Jā, un pie tam lielas, — ministrs atteica. — Gurvils jums izstāstīs.

— Jāaizsūta visus liekos skatīties uguņošanu, — Pelisons sacīja Gur- vilam. — Pa to laiku mēs varēsim parunāt.

— Labi, — Gurvils piekrita un pačukstēja dažus vārdus Vatelam.

Tas tūlīt dāmas, frantus un visus tērzētājus aizveda dārza dziļumos;

nedaudzi palikušie turpināja pastaigāties pa galeriju, ko apgaismoja sim­tiem vaska sveču un kur viņi bija dārzā izklīdušo acu priekšā.

Gurvils piegāja pie Fukē un teica viņam:

— Monsenjor, tagad mēs visi esam šeit. Saskaitiet.

Ministrs pagriezās un saskaitīja: pavisam bija palikuši astoņi cilvēki.

Pelisons un Gurvils pastaigājās zem rokas un izskatījās, ka viņi pļāpā par dažādiem sīkumiem.

Lorē ar diviem virsniekiem gāja pretējā virzienā.

Abats Fukē klīda viens pats.

Ministrs turpināja staigāt ar savu znotu de Šano un šķita klausāmies, ko tas stāsta.

— Kungi, — viņš iesāka, — lūdzu jūs negrozīt galvas un neizrādīt, ka pievēršat man uzmanību. Turpiniet staigāt un klausieties. Mēs esam vieni.

Iestājās dziļš klusums, ko pārtrauca tikai no tālienes skanošie viesu jautrie smiekli, kuri bija izklīduši pa visu parku, lai labāk redzētu uguņo­šanu.

Viņi radīja dīvainu iespaidu: cilvēki, kas it kā iegrimuši aizrautīgās sarunās, bet patiesībā alkatīgi klausās to, kas savukārt izlikās, ka aizņemts tikai ar savu sarunu biedru.

— Kungi, — Fukē turpināja, — jūs visi droši vien ievērojāt, ka šo­dien trūkst divu mūsu draugu, kas trešdienās vienmēr bija šeit… Abat, Dieva dēļ, neapstājieties. Tas ir lieki: var klausīties arī staigājot. Vai arī labāk apstājieties pie atvērtā loga; jums ir laba redze, un jūs tūdaļ pa­manīsiet, ja kāds tuvosieties. Brīdiniet mūs ar ieklepošanos.

Abats paklausīja.

— Es neievēroju, kuru nav, — teica Pelisons, kas gāja pretējā vir­zienā ar muguru pret Fukē.

— Es neredzu Liodo kungu, kurš man izmaksā pensiju, — sacīja Lorē.

— Bet es, — atsaucās abats, kas stāvēja pie loga, — neredzu manu dārgo d'Emerī, kas man ir parādā tūkstoš simt livru par mūsu kopējo spēli.

— Lorē, — Fukē teica, nokāris galvu, — jūs vairs nesaņemsiet no Liodo pensiju, bet jūs, abat, nekad nedabūsiet savus tūkstoš simt livrus no d'Emerī. Viņiem abiem drīz jāmirst.

— Jāmirst? — dzirdot šo briesmīgo vārdu, vienā balsī iekliedzās klāt­esošie, pavisam aizmirsuši savas lomas.

— Nomierinieties, kungi, — Fukē aizrādīja. — Mūs var novērot… Jā. viņiem jāmirst.

— Jāmirst! — Pelisons atkārtoja. — Es taču viņus redzēju pirms se­šām dienām: abi bija pilnīgi veseli, jautri un cerību pilni… Ak, Dievs, ' kāda slimība gan viņus tik piepeši ķērusi?

— Tā nav slimība, — Fukē atbildēja.

— Tātad viņiem var palīdzēt, — Lorē iebilda.

— Nē, palīdzēt nav iespējams: viņi ir nāves priekšā.

— No kā tad viņi mirst? — iesaucās viens no virsniekiem.

— Jautājiet tiem, kas viņus nogalina.

— Ko! Viņus nogalina? Kas tad viņus nogalina? — bija dzirdamas izbiedētas balsis.

— Vēl ļaunāk: viņus grib pakārt, — Fukē izteica tik grūtsirdīgi, ka viņa balss noskanēja kā kapu zvans šai greznajā galerijā, kas laistījās zeltā un bija rotāta ar gleznām un ziediem.

Visi neviļus apstājās. Abats atgāja no loga. Virs koku galotnēm laiku pa laikam uzvijās raķetes. Skaļās balsis, kas skanēja no dārza, piespieda ministru pieiet pie loga; draugi drūzmējās aiz viņa muguras, būdami ga­tavi izpildīt katru viņa vēlēšanos.

— Kungi, — viņš sacīja. — Kolbērs pavēlējis arestēt, notiesāt uz nāvi divus manus draugus. Ko lai es daru, pēc jūsu domām?

— Velns parāvis! — abats iesaucās. — Kolbēram jāuzšķērž vēders.

— Monsenjor, — ieteica Pelisons, — jums jāsatiek viņa majestāte.

— Dārgo Pelison, karalis jau ir parakstījis spriedumu.

— Tādā gadījumā jāaizkavē izpildīt spriedumu, — teica grāfs de Ša-

no.

— Tas nav iespējams, — Gurvils iebilda. — Varbūt pamēģināt uz­pirkt cietumsargus?

— Vai arī cietuma priekšnieku, — Fukē piebilda.

— Šonakt pat var sarīkot ieslodzīto bēgšanu, — ierosināja vēl kāds no klātesošajiem.

— Kurš no jums to uzņemsies?

— Es, — pieteicās abats. — Es aiznesīšu naudu.

— Es, — atsaucās Pelisons. — Es uzņemšos parunāt ar cietuma priekšnieku.

— Piedāvāsim viņam piecsimt tūkstošus livru, — Fukē sacīja. — Ar tiem pietiek. Bet, ja vajadzēs, dosim miljonu.

— Miljonu! — abats iekliedzās. — Par pusi no šīs summas es jums nopirkšu pusi Parīzes!

— Tas ir īstais ceļš, — Pelisons teica. — Uzpirksim priekšnieku un atbrīvosim notiesātos. Brīvībā viņi sacels Kolbēra ienaidniekus un pierādīs karalim, ka viņa jaunā tiesa, kā visas galējības, nav nevainojama.

— Tātad, Pelison, dodieties uz Parīzi un atvediet šurp notiesātos, bet rīt izlemsim, kā rīkoties tālāk. Gurvil, izsniedziet Pelisonam piecsimt tūkstošus livrU.

— Pielūkojiet, ka jūs neaizpūš vējš, — piebilda abats. — Tā ir mil­zīga atbildība. Ja vēlaties jums palīdzēšu.

— Klusāk! — Fukē brīdināja. — Šurp nāk. Ak, cik lieliska uguņo­šana! — viņš iesaucās, kad virs blakus esošās birztalas nolija vesels mir­dzošu zvaigžņu lietus.