Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ā! — Fukē iesaucās, kārdinošu atmiņu pārņemts. — Es pazīstu kādu skaistu sievieti, kas cietuma uzraugam varētu nospēlēt tieši tādu lomu!

— Bet es, monsenjor, pazīstu piecdesmit tādas sievietes, kas izba- zūnē's visai pasaulei par jūsu augstsirdību un uzticību draugiem; viņas pazudinās sevi un agri vai vēlu arī jūs.

— Es nerunāju par tādām sievietēm, Pelison, es runāju par brīniš­ķīgu un cēlu būtni, kurā savienojas īsti sievišķīgs prāts ar vīrieša drosmi un aukstasinību; es runāju par tik daiļu sievieti, ka pat drūmie cietuma mūri atvērsies viņas priekšā, un tik savaldīgu, ka neviens neuzminēs, kas viņu sūtījis.

— īsts dārgums, — Pelisons noteica. — Jūs varen iztopat cietuma komandantam. Var jau gadīties, ka viņam pēc tam nocērt galvu, toties viņš būs izbaudījis nepieredzētu laimi.

— Viņam nenocirtīs galvu, — Fukē atteica. — Es viņam iedošu zir­gus, lai viņš varētu bēgt un piecsimt tūkstošus livru, ar kuriem viņš Anglijā varēs pieklājīgi dzīvot. Turklāt no šīs sievietes, mans draugs, viņš nedabūs neko citu kā vienīgi zirgus un naudu. Pelison, braucam tagad pie viņas.

Ministrs pastiepa roku pēc zīda auklas, kas karājās karietes iekšpusē. Pelisons viņu atturēja.

— Monsenjor, — viņš iebilda, — šīs sievietes meklēšanai jūs iztē­rēsiet tikpat daudz laika kā Kolumbs Jaunās Pasaules atklāšanai. Taču mūsu rīcībā ir tikai divas stundas. Ja uzraugs noliksies gulēt, pie viņa bez trokšņa nevarēs iekļūt. Bet, kad ausīs gaisma, tad mēs vairs neko nevarēsim izdarīt. Monsenjor, ejiet pie viņa pats un nemeklējiet šonakt ne eņģeļus, ne sievietes.

— Dārgais Pelison, mēs jau esam pie viņas durvīm.

— Pie eņģeļa durvīm?

— Jā.

— Bet tā taču ir de Beljēras kundzes savrupmāja?

— Klusāk!

— Ak, kungs! — Pelisons iesaucās.

— Izskatās, ka jums kaut kas ir pret viņu? — Fukē vaicāja.

— Diemžēl nekas! Tas jau mani dzen izmisumā… Ak, kāpēc es ne­varu jums izstāstīt par viņu tik daudz slikta, lai aizkavētu jūs ieiet viņas namā!

Fukē pavēlēja kučierim apturēt karieti.

— Aizkavēt? — viņš atkārtoja. — Nekas visā pasaulē nespēj mani aizkavēt novēlēt labu vakaru di Piesī Beljēras kundzei. Un varbūt mums pat ievajagas viņas palīdzību. Jūs nāksiet kopā ar mani?

— Nē, monsenjor, es palikšu šeit.

— Es nevēlos likt jums gaidīt, — Fukē iebilda ar sev raksturīgo laip­nību.

— Vēl viens iemesls, lai es paliktu: zināms, ka es gaidu, jūs atgrie- zīsieties ātrāk… Esiet piesardzīgs: pagalmā stāv ekipāža — tātad pie viņas kāds viesojas.

Fukē jau bija paspējis uzlikt kāju uz kāpšļa, kad Pelisons pēkšņi ie­saucās:

— Es jūs lūdzu neejiet pie šīs dāmas, kamēr nebūsiet pabijis cie­tumā.

— Es ieiešu tikai uz piecām minūtēm, — Fukē atbildēja, steigdamies pa ieejas kāpnēm.

Pelisons sabozies ierāvās karietes stūrī. Uzkāpis pa trepēm, Fukē pa­vēlēja sulainim, lai viņu piesaka; viņa vārds izsauca steidzīgu rosību, kas liecināja, ka marķīzes namā tas tiek turēts cieņā.

— Ministra kungs! — iesaucās nobālusī marķīze, iznākdama pie viņa. — Kāds negaidīts gods!.. Uzmanieties:pie manis ir Margarita Vanela, — vi­ņa pačukstēja.

— Marķīze, — samulsušais Fukē aibildēja, — es ierados darīšanās… Lūdzu tikai uz diviem vārdiem…

Viņš iegāja viesistabā.

Tur sēdošā Vanelas kundze piecēlās.

Viņas stingrā seja skaidri pauda greizsirdību, kas viņu bija pārņēmusi. Fukē veltīgi griezās pie viņas ar vislaipnāko sveicienu; par atbildi viņa tikai uzmeta iznīcinošu skatienu viņam un marķīzei. Likās, ka greizsir­dīgās sievietes asais skatiens var pāršķelt visizturīgākās bruņas. Viņa palo­cījās draudzenei, pēc tam vēl zemāk ministram un aizgāja ar ieganstu, ka šovakar viņai vēl kaut kur jāiegriežas; ne samulsusi marķīze, ne ne­miera pārņemtais Fukē nepaguva viņu aizturēt.

Palicis vienatnē ar marķīzi, Fukē klusēdams noslīga viņas priekšā ce­ļos.

— Es jūs gaidīju, — marķīze teica, maigi uzsmaidīdama viņam.

— Nē, — Fukē iebilda, — ja jūs mani gaidītu, tad būtu pacentusies aizraidīt šo sievieti.

— Viņa ieradās tikai pirms ceturtdaļstundas, es viņu šovakar nemaz negaidīju.

— Vai jūs mani kaut nedaudz mīlat, marķīze?

— Fukē kungs, tagad tam nav īstais brīdis. Jādomā par briesmām, kas jums draud. Ko jūs domājat darīt?

— Es gribu jau šovakar pat atsvabināt visus manus draugus no cietu­ma.

— Kā?

— Es uzpirkšu cietuma komendantu.

— Viņš ir viens no maniem draugiem: vai es nevaru kaut kā palīdzēt ieslodzītajiem, nekaitējot jums?

— Marķīze, tas būtu milzīgs pakalpojums! Bet jūs to nevarat izdarīt, nesakompromitējot sevi! Nē, es nekad nepieļaušu, lai mana dzīvība, vara vai brīvība tiktu pirkta par kaut vienu jūsu asaru, kaut mazāko rūpju mākonīti jūsu sejā.

— Monsenjor, nerunājiet tā — jūsu vārdi mani reibina. Es esmu ga­tava jums palīdzēt, nedomājot par sekām. Es patiešām jūs mīlu, mīlu ar drauga maigumu un esmu jums pateicīga kā draugs par jūsu delikātumu, bet diemžēl… es nekad nebūšu jūsu mīļākā.

— Kāpēc, kāpēc gan, marķīze? — Fukē iesaucās ar neviltotu izmi­sumu balsī.

— Tāpēc, ka jūs esat pārāk mīlēts, — jaunā sieviete klusi teica, — un pārāk daudzu mīlēts… tāpēc, ka slavas un bagātības spožums mani aizvaino, bet skumjas un ciešanas piesaista; tādēļ tad, kad jūs atradāties savas varenības virsotnē, es jūs atgrūdu, bet, pamanījusi jums draudošu nelaimi, esmu gatava pazudināt sevi un mesties jūsu skāvienos… Tagad jūs sapratāt mani, monsenjor… Esiet atkal laimigs, lai es varētu saglabāt tīru sirdi un domas: jūsu nelaime mani pazudinās…

— Ak, marķīze! — Fukē izdvesa tik dziļā satraukumā, kādu viņš ne­kad nebija izjutis. — Pat ja es būtu izbaudījis līdz mielēm visas nelaimes, kādas vien var uzbrukt cilvēkam, un tad izdzirdētu no jūsu lūpām vārdu, ko jūs atsakāties man teikt, vārdu „mīlu" — tas mani padarītu par vis­diženāko, visslavenāko un vislaimīgāko cilvēku!

Viņš vēl stāvēja uz ceļiem, skūpstīdams viņas rokas, kad istabā ie­drāzās Pelisons.

— Monsenjor, marķīze, — viņš ārkārtīgi uztraukts izdvesa, — Dieva dēļ, atvainojiet mani. Bet, monsenjor, jūs šeit esat j-au pusstundu… O, neskatieties abi tik pārmetoši uz mani… Kundze, sakiet lūdzu, kas ir tā dāma, kas izgāja no jums pēc monsenjora ierašanās?

— Tā bija Vanelas kundze, — Fukē atbildēja.

— Tā jau es domāju! — Pelisons iesaucās.

— Kas tad noticis?

— Viņa iesēdās ekipāžā pavisam bāla.

— Kas man tur par daļu? — Fukē atteica.

— Jā, bet svarīgi, ko viņa teica kučierim.

— Ak, Dievs! Ko tad? — marķīze iekliedzās.

— „Pie Kolbēra", — Pelisons aizsmakušā balsī atkārtoja.

— Mans Dievs! Brauciet, brauciet ātrāk, monsenjor, — marķīze sauca, stumduma Fukē uz durvīm, un Pelisons piepalīdzēja, vilkdams viņu aiz rokas.

— Vai tad es esmu mazs bērns, ko var nobaidīt ēna? — ministrs protestēja.

— Nē, — marķīze iebilda, — jūs esat milzis, kam čūska grib iedzelt kājā.

Pelisons turpināja vilkt Fukē uz ekipāžu.

— Uz pili… cik ātri vien var! — Pelisons uzsauca kučierim.

Zirgi aizjoņoja zibens ātrumā; pa ceļam nekādi šķēršļi negadījās. Vie­nīgi Senžana arkās pie Grēva laukuma ministra karietei ceļu aizšķērsoja jātnieku nodaļa. Izkļūt tai cauri nebija iespējams. Vajadzēja pagaidīt, ka­mēr jātnieku konvojs ar apsargātajiem smagajiem ratiem strauji pazūd Boduaijē laukuma virzienā.