Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Vezdams sev līdzi Raulu, viņš steidzīgi aizsoļoja uz Grēva laukuma pusi.

D'Artanjans gāja pa priekšu un tik viegli lika lietā plecus, elkoņus un rokas, ka pūlis gribot negribot pašķīrās viņa priekšā.

Kur bija sevišķi spēcīga pretestība, viņš izmantoja zobena rokturi, lai ar to kā ar sviru atdalītu sevišķi cieši sablīvētas grupas. Visu to viņš darīja tik dabiski un atklāti, ar tik apburošu smaidu sejā, ka cietušie paturēja savus protestus pie sevis.

Sekodams savam draugam, Rauls centās saudzēt sievietes, kuras sa­vukārt apbrīnoja viņa skaistumu, turpretim vīrieši izjuta viņa muskuļu spēku un pretsparu. Pateicoties tam visam, abi sekmīgi virzījās uz priekšu blīvajā pūlī.

Kad parādījās karātavas, Rauls ar riebumu novērsās toties d'Artan­jans tās gandrīz nepamanīja, jo viņa skatu pievilka viņa māja ar kokā griezto gaili un ziņkārīgo pilnajiem logiem.

Uz laukuma un pie mājām viņš ieraudzīja daudzus atvaļinātos muske­tierus, cilus ar sievietēm, citus ar draugiem, kas gaidīja ceremonijas, sā­kumu.

Krodzinieks, kas īrēja telpas no d'Artanjana, nevarēja ne atkauties no apmeklētājiem, kas piepildīja ne tikai krogus telpu, bet arī istabas un bija apmetušies pat pagalmā.

Trīs krodzinieka palīgi rāvās melnās miesās un krita vai no kājām, visus apkalpodami.

D'Artanjans pievērsa Raula uzmanību lielajai burzmai un klusi piezī­mēja:

— Tagad vismaz blēdis nevarēs atrunāties un nesamaksāt man laikā. Paskaties tikai, Raul, kas te par kompāniju. Velns parāvis, te nav ie­spējams nekur atrast vietu.

D'Artanjanam beidzot izdevās notvert krodzinieku pie priekšauta strēmeles.

— Ā, tas esat jūs, ševaljē! — noteica burzmā apdullušais krodzinieks. — Dieva dēļ, pagaidiet mirklīti! Tie trakie gatavi manu pagrabu apgriezt ar kājām gaisā.

— Velns ar visu jūsu pagrabu, kaut tikai naudas lāde paliek vesela.

— Kungs, neuztraucieties, jūsu trīsdesmit septiņi ar pusi pistoli ir noskaitīti un atrodas augšā manā istabā; bet tajā pašlaik sēž trīsdesmit brašuļi un piebeidz portvīna mučeli, ko es nesen viņiem uznesu. Lūdzu mirklīti pagaidiet!..

— Nu, labi, lai notiek…

— Es iešu prom, — Rauls d'Artanjanam pačukstēja. — Šī jautrība ir pretīga.

— Nē, kungs, — d'Artanjans bargi iebilda, — jums jāpaliek. Ka­reivim jāpierod pie visādiem skatiem. Acis arī jānorūda, un cilvēks var būt labs un augstsirdīgs tikai tad, ja viņa acis ir norūdītas, bet sirds saglabājusi maigumu. Un bez tam, draudziņ, vai tad tu vari mani te pa­mest vienu? Tas nebūtu labi… Pagaidi, re, tur pagalmā aug koks. Iesim, apsēdīsimies ēnā. Tur būs vieglāk elpot nekā šai vīna smakas pilnajā gaisā.

No savas jaunās vietas Rauls un d'Artanjans varēja dzirdēt pieaugušo pūļa dūkoņu un vērot krodziņa apmeklētājus, kas sēdēja pie galdiem vai staigāja pa istabām.

Koks, zem kura sēdēja d'Artanjans kopā ar Raulu, viņus gandrīz pil­nīgi apslēpa savā biezajā lapotnē, Tas bija plaši izpleties kastanis ar za­riem, kas slīga gandrīz līdz zemei; zem tā stāvēja salauzts galds, pie kura neviens no apmeklētājiem nesēdās.

Gaidīdams savus trīsdesmit septiņus ar pusi pistolus un garlaikoda­mies, d'Artanjans sāka vērot apkārtni.

— D'Artanjana kungs, — Rauls aizrādīja, — jums jāpasteidzina saimnieks. Tūlīt atvedis notiesātos, un tad sāksies tāda drūzmēšanās, ka mēs nevarēsim no šejienes izkļūt.

— Tiesa gan, musketieris atteica. — Ei, jūs tur! Panāciet kāds šurp!

Viņš varēja klaigāt, cik grib, neviens neieradās. D'Artanjans jau gra­sījās doties meklēt saimnieku pats, kad pēkšņi, čīkstinot sarūsējušās eņ­ģes, atvērās vārtiņi dārza galā un pagalmā ienāca švītīgi ģērbies cilvēks ar zobenu rokās. Atstājis vārtiņus vaļā, viņš devās uz krodziņu, pa ceļam uzmetis vērīgu skatienu abiem zem koka sēdošajiem.

— Re, kā! Starp mājām ir eja, — d'Artanjans konstatēja. — Droši vien tas ir ziņkārīgais, kas atnācis paskatīties nāves sodu.

Šajā brīdī kliedzieni un troksnis, kas valdīja krodziņā, pēkšņi apklusa. Tādos brīžos klusums iespaido tāpat, kā kad troksnis būtu divkāršojies.

D'Artanjanam gribējās noskaidrot šī pēkšņā klusuma cēloni.

Viņš pamanīja, ka eleganti ģērbtais svešinieks ieiet galvenajā zālē un uzrunā apmeklētājus; visi klausījās viņā ļoti uzmanīgi. Ja pūlis uz ielas nebūtu tā trokšņojis, d'Artanjans varētu saklausīt viņa vārdus. Starp citu, runa ātri beidzās, un visi apmeklētāji sāka nelielās grupiņās atstāt zāli. Drīz tajā bija palikuši tikai seši cilvēki; viņu vidū bija cilvēks ar zobenu, kurš, pavedis sāņus saimnieku, acīmredzot centās novērst viņa uzmanību ar sarunu, bet pārējie pa to laiku iekūra uguni kamīnā — kādēļ tas viņiem bija vajadzīgs tādā karstumā, nevarēja saprast.

— Dīvaini, — d'Artanjans teica Raulam, — man šķiet, es pazīstu šos cilvēkus.

— Vai jums neliekas, ka ož pēc dūmiem? — Rauls apvaicājās.

— Nē, man drīzāk liekas, ka te ož pēc sazvērestības.

Viņš vēl nepaguva to izteikt, kad četri no zālē palikušajiem iznāca pagalmā un nostājās sardzē pie vārtiņiem, reizēm daudznozīmīgi pamez­dami skatienus uz d'Artanjanu.

— Velns parāvis! Te kaut kas slēpjas, — d'Artanjans pačukstēja Raulam. — Vai tev neinteresē, kas te notiek?

— Ne visai, d'Artanjana kungs.

— Mani gan māc ziņkārība kā vecu tirgussievu. Uzkāpsim augšā, no turienes var pārredzēt visu laukumu.

— Nē, d'Artanjana kungs, es neesmu spējīgs vienaldzīgi noskatīties šo nelaimīgo nāvē.

— Un kas tad es esmu, pēc tavām domām? Mežonis, vai? Kad pie­nāks laiks, mēs atgriezīsimies šeit. Ejam!

Viņi iegāja mājā un apmetās pie loga, kurš nebija aizņemts, un tas viņiem likās tikpat aizdomīgi kā viss pārējais.

Divi pudeles brāļi, kas bija palikuši iekšā, neskatījās pa logu, bet uzturēja kamīnā uguni.

Ieraudzījuši d'Artanjanu un viņa pavadoni, viņi nomurmināja:

— Ā, te nu ir papildspēki!

D'Artanjans piebakstīja Raulam ar elkoni.

— Jā, brālīši, papildspēki, — viņš apstiprināja. — Jūs te esat uz­kūruši varenu uguni. Ko tad jūs taisāties cept?

Nepazīstamie sāka smieties un par atbildi piemeta vēl pagales.

D'Artanjans nenolaida no viņiem acis.

— Droši vien jūs atsūtīja, lai jūs paziņotu mums, kad jāsāk? — viens no nepazīstamajiem prasīja.

— Protams, — d'Artanjans atbildēja, cerēdams kaut ko izdibināt. — Kā citādi tad es būtu šeit?

— Nu, tad stāviet pie loga un vērojiet.

D'Artanjans apspieda smaidu, deva zīmi Raulam un nostājās pie loga.

Grēva laukums izskatījās diezgan baigi: galvu jūra, kas šūpojās kā vārpas laukā. Pie katra attālākā trokšņa visas galvas sāka kustēties, ie­zīmējās miljoniem acu; šis dzīvais okeāns viļņojās aizvien spēcīgāk, un tā viļņi kā uzplūdā sitās pret strēlnieku ķēdi, kas aplenca karātavas. Tad alebardu rokturi triecās pret drosmīgāko galvām un pleciem, visapkārt izveidojās tukšums, bet pēdējās rindas spējā triecienā tika aizsviestas līdz pašām Sēnas krastmalas margām.

No sava loga augstumiem vērodams laukumu, d'Artanjans ar slēptu prieku vēroja, kā musketieri un gvardi sekmīgi lauza sev ceļu pūlī, lik­dami lietā dūres un zobenu rokturus. Viņi jau bija izveidojuši blīvu gru­piņu ap piecdesmit cilvēkiem. Taču tas nebija vienīgais, kas piesaistīja d'Artanjana uzmanību: ap karātavām un Senžana arkām mutuļoja dzīvs atvars.