Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Te jums būs divdesmit pistoli, — Gurvils teica. — Ejiet un arī turpmāk, tāpat kā šoreiz, centieties aizsargāt karaļa īstās intereses.

— Klausos, kungs, — ziņnesis atteica, klanīdamies un bāzdams naudu kabatā.

Viņš vēl nepaguva iziet no istabas, kad Fukē atradās starp abatu un Gurvilu.

Abi vienlaicīgi atvēra mutes, lai sāktu runāt.

— Nē, netaisnojietics, — Fukē uzkliedza, — un nenovēliet vainu uz citiem! Ja es būtu Liodo un d'Emirī patiess draugs, tad es nebūtu ne­vienam citam uzticējis rūpēties par viņu glābšanu. Es viens pats esmu vainīgs, un tikai man jācieš sirdsapziņas pārmetumi. Atstājiet mani vienu, abat.

— Bet es ceru, ka jūs neliegsiet man sameklēt to nelieti, kas Kol- bēram par prieku izjauca mūsu lieliski izdomāto plānu? Mīlēt savus drau­gus — tā ir laba lieta, bet man šķiet, ka nav grēks arī atriebties ie­naidniekiem.

— Pietiek, abat, lūdzu ejiet prom un nerādieties, kamēr netiks dots rīkojums. Es uzskatu, ka mums jāuzvedas ļoti piesardzīgi. Jūsu acu priekšā ir baigs piemērs. Kungi, es jums abiem aizliedzu jebkādu var­darbību.

— Nekādi aizliegumi, — abats noņurdēja, — netraucēs man atrieb­ties ienaidniekam par mūsu ģimenes goda aizskaršanu.

— Bet es, — Fukē teica pavēlošā balsī, kas necieta nekādus iebil­dumus, — tūlīt ieslodzīšu jūs Bastīlijā, tiklīdz kaut mazākajā mērā tiks neievērota mana griba. Ņemiet to vērā, abat.

Abats nosarcis palocījās.

Fukē pamāja Gurvilam, lai tas seko, un devās uz savu kabinetu. Šai brīdī sulainis skaļi pieteica:

— D'Artanjana kungs.

— Kas tas tāds? — ministrs nevērīgi pavaicāja Gurvilam.

— Viņa majestātes musketieru atvaļināts leitnants, — tādā pat tonī Gurvils atbildēja.

Nepievērsdams Gurvila vārdiem nekādu uzmanību, Fukē turpināja iet tālāk.

— Atvainojiet, monsenjor, — Gurvils teica, — es domāju, ka šis musketieris, kas atstājis karaļa dienestu, atnācis saņemt pensiju.

— Velns ar viņu! — ministrs iebilda. — Viņš ieradies pavisam ne­laikā.

— Atļaujiet, monsenjor, ka es pats pasaku viņam jūsu atteikumu: es viņu pazīstu. Tas ir cilvēks, kuru pašreizējos apstākļos labāk iegūt par draugu nekā par ienaidnieku.

— Sakiet, ko gribat, — Fukē atteica.

— Pasakiet viņam, — abats ieteica ar ļaunumu, kas piemīt baznīcas kalpotājiem, — naudas nav un it īpaši musketieriem.

Viņš vēl nebija paguvie izteikt šos neapdomīgos vārdus, kad pievērtās durvis atvērās un istabā ienāca d'Artanjans.

— O, Fukē kungs, es jau iepriekš zināju, ka musketieriem jums nau­das nav. Es nācu šurp, lai saņemtu naudu vai atteikumu. Uzskatu, ka vienu no tiem esmu saņēmis, pateicos un novēlu jums visu to labāko. Tagad es iešu pēc naudas pie Kolbēra kunga.

Viņš diezgan nevērīgi paklanījās un izgāja.

— Gurvil, sauciet šo cilvēku atpakaļ, — Fukē pavēlēja.

Gurvils panāca d'Artanjanu uz trepēm. Izdzirdis aiz muguras soļus, d'Artanjans apgriezās un ieraudzīja Gurvilu.

— Kungs, jums, finansistiem, gan ir dīvaina kārtība, — musketieris sacīja. — Es atnāku pie Fukē kunga saņemt summu, ko man piešķīrusi viņa majestāte, bet viņš mani sagaida tā, it kā es būtu ubags, kas ieradies lūgt žēlastības dāvanas, vai arī blēdis, kas grasās nočiept kaut ko no sudrablietām.

— Jūs, dārgais d'Artanjana kungs, šķiet, minējāt Kolbēra vārdu? Jūs teicāt, ka ejat pie viņa?

— Jā, es eju pie viņa, kaut vai tādēļ, lai saņemtu ziņas par cilvēkiem, kas aizdedzina svešas mājas un pie tam klaigā: „Lai dzīvo Kolbērs!"

Gurvils kļuva uzmanīgs.

— Ā, jūs dodat mājienu par notikumiem Grēva laukumā?

— Nu, protams.

— Vai tad šie notikumi kaut kā skāra jūs?

— Kolbērs pārvērš manu māju par ugunskuru, un tas, pēc jūsu do­mām, neskar mani!

— Jūsu māju… Vai tad gribēja nodedzināt jūsu māju?

— Nūja.

— Tātad jūs esat krodziņa „Notrdama" īpašnieks?

— Jā, es par to kļuvu pirms nedēļas.

— Vai tikai jūs neesat tas drosminieks, kas izgaiņāja dumpiniekus, kuri gribēja notiesātos sadedzināt?

— Gurvila kungs, iedomājieties sevi manā vietā. Es esmu karavīrs un pie tam vēl namsaimnieks. Kā karavīram man jāpalīdz, lai karaļa pavēle tiktu izpildīta, bet kā īpašniekam — jāaizsargā sava māja no uguns. Tā nu es izpildīju abus pienākumus vienlaikus, nododams Liodo un d'Emerī kungus strēlnieku rokās.

— Tātad tas bijāt jūs, kas vienu izsvieda pa logu?

— Jā, es, — d'Artanjans mierīgi atbildēja.

— Un nogalinājāt Menvilu!

— Diemžēl, — musketieris atbildēja palocīdamies, it kā saņemtu ap­sveikumu.

— Tātad jūsu dēļ notiesātie tika pakārti?

— Jā, tā vietā, lai tiktu dzīvi sadedzināti. Es ar to lepojos, kungs. Es izglābu šos nelaimīgos no drausmīgām mokām. Vai saprotat, Gurvila kungs, viņus gribēja sadedzināt! To pat iedomāties nevar!

— Es jūs ilgāk neaizkavēšu, d'Artanjana kungs, — Gurvils teica, vē­lēdamies pasargāt ministru no-tikšanās ar cilvēku, kas viņam devis tik smagu triecienu.

— Nē, nē, — iesaucās Fukē, kas visu laiku bija stāvējis aiz durvīm un dzirdējis sarunu. — Gluži pretēji, es lūdzu jūs ienākt, d'Artanjana kungs.

— Piedodiet, ministra kungs, — d'Artanjans ierunājās, — bet man ir dārgs laiks. Man vēl jāapmeklē Kolbēra kungs, lai saņemtu no viņa naudu.

— Jūs to varat saņemt šeit, — Fukē teica.

D'Artanjans izbrīnījies paskatījās uz ministru.

— Es dzirdēju, ka jums te deva neapdomātu atbildi, — Fukē tur­pināja. — Tādu cilvēku kā jūs būtu jāpazīst visiem.

D'Artanjans palocījās.

— Vai jums ir orderis? — Fukē jautāja.

— Jā, ministra kungs.

— Es pats iedošu jums naudu. Nāciet man līdz.

Pamājis Gurvilam un abatam, lai tie paliek istabā, viņš ieveda d'Ar­tanjanu savā kabinetā.

— Cik jums jāsaņem, kungs? — viņš jautāja.

— Kādi pieci tūkstoši livru, monsenjor.

— Tā droši vien ir alga, ko valsts kase jums palikusi parādā?

— Nē, tā ir alga par ceturksni uz priekšu.

— Vai jūs par trim mēnešiem saņemat piecus tūkstošus livru? — ministrs jautāja, uzmanīgi vērodams musketieri. — Tas nozīmē, ka karalis jums piešķīris divdesmit tūkstošus livru gadā?

— Jā, monsenjor, es saņemu gadā divdesmit tūkstošus livru. Vai jums liekas, ka tas ir par daudz?

— Man? — Fukē iebilda, rūgti smaidīdams. — Ja es prastu pazīt cilvēkus un ja mani vieglprātības un aušīguma vietā būtu vairāk piesar­dzības un saprāta, — citiem vārdiem sakot, ja es prastu iekārtot savu dzīvi tā, kā to prot citi, tad jūs gadā saņemtu nevis divdesmit, bet simt tūkstošus livru un kalpotu nevis karalim, bet man.

D'Artanjans viegli pietvīka. Gan uzslavās, gan pašā glaimotāja balss noskaņā vienmēr ir kāda salda inde, kas iedarbojas pat uz visstingrākās gribas cilvēkiem.

Ministrs izvilka galda atvilktni, izņēma četrus monētu sainīšus un no­lika tos musketiera priekšā.

Gaskonis vienu no tiem atvēra.

— Te ir zelts, — viņš sacīja.

— Jā, tas jūs mazāk apgrūtinās, kungs.

— Monsenjor, šajos sainīšos taču ir divdesmit tūkstoši livru, bet man pienākas tikai pieci.

— Es gribu jūs atbrīvot no rūpēm ierasties šeit četrreiz gadā.

— Monsenjor, jūsu laipnība ir nepārspējama.

— Es tikai izpildīju savu pienākumu, ševaljē, Ceru, ka neturēsiet uz mani ļaunu prātu mana brāļa neapdomīgo vārdu dēļ. Viņš ir ļoti ātras dabas un untumains cilvēks.