Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Apsvēris to visu, Kolbērs nosprieda mazliet apslāpēt savu augstprā­tību un saukt d'Artanjanu atpakaļ.

— Kā, vai tad jūs mani jau pametat, d'Artanjana kungs? — viņš vaicāja.

D'Artanjans pagriezās.

— Kāpēc gan ne? — viņš mierīgi noteica. — Mums taču vairs nav par ko runāt.

— Jūs taču droši vien gribat saņemt naudu pēc ordera?

— Es? Nekā tamlīdzīga, godājamais Kolbēra kungs.

— Nu tad pēc čeka? Tāpat kā jūs karaļa dienestā, kad vajadzīgs, dalāt zobena cirtienus, tā es nekavējoties maksāju pēc dokumentiem, ko man iesniedz. Lūdzu, uzrādiet to.

— Nav vajadzīgs, Kolbēra kungs, — d'Artanjans atbildēja, sevī prie­cādamies par intendanta acīmredzamo apjukumu. — Man jau samaksāja.

— Samaksāja? Kas tad?

— Superintendants.

Kolbērs nobālēja.

— Paskaidrojiet sīkāk, — viņš izdvesa ai/žņaugtā balsī. — Kāpēc tad jūs rādāt man dokumentu, pēc kura jau nauda izmaksāta?

— Pienākuma pēc, dārgais Kolbēra kungs. Karalis man pavēlēja sa­ņemt pirmo ceturtdaļu no atalgojuma, ko viņam labpatika man piešķirt.

— Saņemt no manis?

— Ne gluži. Viņa majestāte teica: „Aizejiet pie Fukē un, ja viņam naudas nebūs, tad ejiet pie Kolbēra".

Kolbēra seja uz mirkli kļuva gaišāka.

— Tātad superintendantam bija nauda?

— Jā, droši vien viņam naudas netūkst, tāpēc ka vienas ceturtdaļas gada algas, tas ir, piecu tūkstošu livru vietā…

— Pieci tūkstoši livru? Par trīs mēnešiem? — iesaucās Kolbērs, kas bija pārsteigts ne mazāk kā Fukē par tik ievērojamu summu, kas piešķirta virsniekam. — Tas taču ir divdesmit tūkstoši gadā.

— Pilnīgi pareizi, divdesmit tūkstoši gadā. Jūs rēķināt ne sliktāk par pašu Pitagoru, Kolbēra kungs.

— No sirds jūs apsveicu ar tādu atalgojumu, — Kolbērs ar indīgu izsmieklu noteica. — Tas desmit reizes pārsniedz intendanta algu.

— Karalis gan atvainojās, ka piedāvā man tik maz, un apsolīja ar laiku, kad kļūs bagātāks, manu algu palielināt. Bet man laiks iet, es ļoti steidzos.

— Tā… Pretēji tam, ko gaidīja karalis, superintendants jums izmak­sāja naudu?

— Jā, bet jūs, arī pretēji karaļa domām, man atteicāt.

— Kungs, es jums neatteicu, bet lūdzu tikai mazliet uzgaidīt. Tātad jūs teicāt, ka Fukē kungs izmaksāja jums jūsu piecus tūkstošus livru.

— Jā, tā būtu rīkojies jūs… Bet viņš manā labā izdarīja kaut ko vai­rāk, dārgais Kolbēra kungs.

— Ko tad?

— Viņš man laipni izmaksāja visu algu pilnībā, teikdams, ka karalim viņa kase vienmēr ir pilna.

— Visu algu?.. Tātad Fukē kungs piecu tūkstošu livru vietā izmaksāja jums divdesmit tūkstošus?

— Jā, kungs.

— Kāpēc gan?

— Tāpēc, lai atbrīvotu mani no rūpēm trīs reizes lieki apmeklēt gal­veno valsts kasi. Kā tas arī nebūtu, bet man kabatā ir divdesmit tūkstoši livru jaunās zelta monētās. Kā redzat, jūs man neesat vajadzīgs un iera­dos šeit, tikai lai izpildītu karaļa gribu.

Pie šiem vārdiem d'Artanjans uzsita sev pa kabatu un pasmaidīja, parādīdams visus trīsdesmit divus zobus, kuru baltumu varētu apskaust pat jauneklis. Šie zobi it kā teica: „Padodiet tik mums katram pa mazam Kolbēram un mēs ātri tiksim ar viņiem galā."

Brīžiem čūska kļūst tikpat drosmīga kā lauva, vārna tikpat braša kā ērglis un pat starp visbailīgākajiem nav tāda dzīvnieka, kas neparādītu drosmi, kad runa ir par pašaizsardzību. Tādēļ arī Kolbērs nenobijās no d'Artanjana trīsdesmit diviem zobiem un ar bargu izskatu teica:

— Superintendantam nebija tiesību tā rīkoties.

— Kāpēc? — d'Artanjans apvaicājās.

— Tāpēc, ka jūsu orderis… Vai jūs man to neparādītu?

— Labprāt; te tas ir.

Kolbērs tik steidzīgi paķēra papīru, ka pamodināja nemieru muske­tierī, un viņš sāka nožēlot, ka to atdevis.

— Redziet, — Kolbērs turpināja, — karaļa pavēlē rakstīts: «Uzrādot šo dokumentu, d'Artanjana kungam izmaksāt summu piectūkstoš livru ap­mērā, kas ir ceturtā daļa no manis noteiktās gada algas."

— Pareizi, tāda ir pavēle, — d'Artanjans ārēji mierīgi atteica.

— Tātad karalis uzskatīja par vajadzīgu iedot jums tikai piecus tūks­tošus livru. Kāpēc tad superintendants izmaksāja jums vairāk?

— Droši vien tādēļ, ka varēja to izdarīt; par to nevienam nav daļas.

— Tas ir skaidrs, ka jūs neko nesaprotat no rēķinvedības, — sava pārākuma apziņā noteica Kolbērs. — Sakiet lūdzu, kā jūs rīkotos, ja jums būtu jāmaksā tūkstoš livru?

— Man nekad nav bijis jāmaksā tūkstoš livru, — d'Artanjans dedzīgi iebilda.

— Tomēr jūs taču nemaksātu vairāk nekā vajadzīgs! — Kolbērs aiz­kustināts iesaucās.

— No tā visa man skaidrs ir viens: jums ir viens rēķināšanas veids, bet Fukē kungam — cits, — musketieris piebilda.

— Vienīgi mans veids ir pareizs.

— Es to nenoliedzu.

— Un, starp citu, jūs saņēmāt to, kas jums nepienākas.

D'Artanjana acis nozibsnīja.

— Jūs gribējāt teikt: saņēmu iepriekš to, ko man vajadzēja saņemt vēlāk? Ja es būtu saņēmis to, kas man nepienākas, tad es būtu to no­zadzis.

Uz šo kutelīgo jautājumu Kolbērs neko neatbildēja.

— Jūs esat parādā valsts kasei piecpadsmit tūkstošus livru, — viņš teica savā ierēdņa dedzībā.

— Tādā gadījumā izsniedziet man kredītu, — d'Artanjans ierosināja ar tikko manāmu ironoju.

— Nenāk ne prātā.

— Ko tad? Jūs nopietni domājat man atņemt šos trīs zelta monētu sainīšus?

— Jūs tos nodosiet manā kasē.

— Nu, nē! Uz to, Kolbēra kungs, neceriet!

— Karalim vajadzīga viņa nauda, kungs.

— Bet man, Kolbēra kungs, vajadzīga karaļa nauda.

— Var jau būt, bet jūs man šo summu atdosiet.

— Ne par ko. Es esmu dzirdējis, ka labs kasieris neko neatdod, bet neņem arī nost.

— Paskatīsimies, kungs, ko teiks karalis, kad es viņam parādīšu šo orderi, kas pierāda, ka Fukē kungs ne tikai ir izmaksājis vairāk kā va­jadzīgs, bet pat nav paturējis dokumentu, pēc kura izdarīja izmaksu.

— A, tagad es saprotu, kāpēc jūs, Kolbēra kungs, atņēmāt man pa­pīru! — d'Artanjans iesaucās.

Viņa balsī skanēja draudi, bet Kolbērs to nemanīja.

— Vēl labāk jūs to sapratīsiet pēc tam, — viņš sacīja, pacēlis roku, kurā bija orderis.

— O, es tāpat ļoti labi saprotu, ka man nav ko gaidīt, Kolbēra kungs! — d'Artanjans iesaucās, ātri izrāva dokumentu Kolbēram no ro­kas un paslēpa to kabatā.

— Jūs pielietojāt vardarbību, kungs! — Kolbērs iekliedzās.

— Ir jau labi, nav vērts pievērst uzmanību rupja zaldāta izdarībām, — d'Artanjans noteica. — Palieciet sveiks, dārgais Kolbēra kungs.

Tā, atklāti izsmējis nākamo ministru, viņš izgāja no kabineta.

— Nu, tagad gan šis kungs mani dievinās, — musketieris pie sevis noteica. — Žēl tikai, ka es viņu diez vai kādreiz satikšu.

Cilvēku, kas bija pārdzīvojis bīstamākus piedzīvojumus, sadursme ar Kolbēru varēja tikai uzjautrināt.

Tādēļ visu garo ceļu no Nēvdeptīšānas ielas līdz Lombarda ielai d'Ar­tanjans pie sevis smējās par intendantu. Viņš vēl turpināja smieties, kad uz tirgotavas sliekšņa sastapa smaidošo Planšē. Starp citu, kopš sava patro­na atgriešanās un angļu gineju saņemšanas, tas smaidīja gandrīz vienmēr.

— Beidzot jūs atnācāt, mans dārgais kungs, — ieraudzījis d'Artan­janu, viņš sacīja.