Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Par karali! — d'Artanjans sauca pie katra cirtiena.

— Par karali! — Rauls atbalsoja.

Drīz šo saucienu pārņēma arī musketieri, kas pievienojās d'Artan­janam.

Pa to laiku strēlnieki bija attapušies no sava neilgā apmulsuma un uzbruka dumpiniekiem no muguras, gāzdami un graudami visu savā ceļā.

Redzēdams zibošos zobenus un līstošās asinis, pūlis atrāvās atpakaļ, vēl palielinādams burzmu.

Bija dzirdami lūgumi pēc žēlastības un izmisušas vaimanas: tās bija pēdējās atskaņas no uzvarētajiem. Notiesātie atkal nokļuva strēlnieku ro­kās.

D'Artanjans piegāja pie viņiem un, redzēdams, ka viņi no šausmām ir pusdzīvi, teica:

— Nomierinieties, nelaimīgie, jums nebūs jāizcieš šausmīgās mokas, ar kādām jums draud šie nelieši. Karalis piespriedis jums karātavas, un jūs tiksiet tikai pakārti… Lai viņus pakar.

Krodziņā kļuva pavisam kluss. Tā kā nebija ūdens, uguni aplēja ar divām muciņām vīna.

Sazvērnieki aizbēga caur dārzu. Strēlnieki aizvilka notiesātos pie ka­rātavām.

No šī brīža notikumi risinājās strauji.

Bende steidzās pabeigt soda izpildi un tāpēc, nerūpēdamies, vai iz­pildītas visas formalitātes, vienā mirklī pakāra abus nelaimīgos.

D'Artanjanu aplenca no visām pusēm un apbēra ar apsveikumiem. Viņš noslaucīja no pieres sviedrus, tad asinis no zobena un paraustīja plecus, vērodams Menvila pēdējās konvulsijas.

Rauls novērsās no šī nomācošā skata, bet d'Artanjans norādīja mus­ketieriem uz karātavām ar abiem sodītajiem un noteica:

— Nabadziņi! Es ceru, ka viņi nomira, pieminēdami mani ar labu vārdu par to, ka es izglābu viņus no uguns.

Šie vārdi sasniedza Menvilu brīdī, kad tas izdvesa pēdējo elpas vil­cienu. Uz viņa lūpām pavīdēja drūms smaids; viņš gribēja kaut ko teikt, bet šīs pūles maksāja viņam dzīvību. Viņš nomira.

— Cik tas viss ir briesmīgi! — Rauls nopūtās. — Iesim projām no šejienes, d'Artanjana kungs.

— Tu neesi ievainots? — musketieris apvaicājās.

— Nē, neraizējieties.

— Tu esi drosminieks! Tev ir tēva galva, bet Portosa roka. Ek, ja Portoss būtu šeit, viņš varētu papriecāties! Kur viņš iekritis, velns pa­rāvis!— d'Artanjans nomurmināja.

— Iesim taču, d'Artanjana kungs, — Rauls murmināja.

— Vienu mirklīti, draugs. Tūlīt es saņemšu savus trīsdesmit septiņus ar pusi pistolus un tad būšu tavā rīcībā… Māja patiešām ir ienesīga, — viņš piebilda, dodamies uz krodziņu, — bet man labāk patiktu mazāk ienesīga, toties otrā pilsētas galā.

Kamēr Grēva laukumā norisinājās asiņainā aina, daži no dumpinie­kiem sapulcējās pie vārtiņiem, kas veda uz kaimiņos esošo dārzu. Viņi ielika savus zobenus makstīs, palīdzēja vienam no savējiem uzkāpt zirgā, kas gaidīja dārzā, bet pēc tam kā izbiedētu putnu bars izklīda katrs uz savu pusi: cits pārkāpa pāri žogam, cits aizšmauca pa vārtiņiem.

Jātnieks tik spēcīgi iecirta piešus zirga sānos, ka tas gandrīz pārlēca pāri mūrim; viņš kā zibens aiztraucās pa Boduaijē laukumu un vairākām ielām, drāzdamies virsū gājējiem um gāzdams tos no kājām. Pēc desmit minūtēm viņš bija pie galvenās valsts kases durvīm.

Izdzirdis pakavu klabēšanu uz bruģa, abats Fukē piesteidzās pie loga un, izkāries pa to, uzsauca jātniekam, kas vēl nebija paguvis nolēkt no zirga:

— Nu, kā, Danikan?

— Viss beidzies, — tas atbildēja.

— Vai viņi ir glābti?

— Nē, gluži otrādi, pakārti.

— Pakārti! — abats nobālējis atkārtoja.

Negaidīti atvērās sāndurvis, un istabā ienāca ministrs Fukē ar bālu seju, kas bija pārvērsta no dusmām un bēdām. Viņš apstājās uz sliekšņa un ieklausījās sarunā, kas notika caur logu.

— Nelieši! — uzkliedza abats. — Tad tā jūs cīnījāties!

— Mēs cīnījāmies kā lauvas.

— Drīzāk kā gļēvuļi!

— Kungs…

— Simts labi apbruņotu vīru var pārspēt desmittūkstoš negaidīti pār­steigtus strēlniekus. Kur ir tas lielībnieks Menvils, kas apgalvoja, ka viņš vai nu uzvarēs, vai mirs?

— Abata kungs, viņš savu vārdu turēja: viņš ir miris.

— Miris? Kas viņu nogalināja?

— Kāds dēmons cilvēka izskatā, velns, kam rokās tikpat kā desmit ugunīgu zobenu. Viņš vienā mirklī nodzēsa uguni, apslāpēja dumpi un kā no zemes apakšas izsauca kādus simt musketierus.

Fukē pacēla galvu, uz viņa pieres izspiedās sviedri.

— Ak, Liodo! Ak, d'Emerī! — viņš čukstēja. — Viņi ir miruši, bet es esmu zaudējis godu!

Abats pagriezās un, ieraudzījis, cik nospiests ir brālis, teica viņam:

— Nomierinieties, nevajag tā pārdzīvot. Tāds ir liktenis! Ja jau neiz­devās, kā mēs gribējām, tātad Dievs…

— Klusējiet, abat! — Fukē iesaucās. — Jūsu mierinājumi ir Dieva zaimošana… Labāk lieciet, lai šis cilvēks ienāk un izstāsta, kā norisinājās drausmīgie notikumi.

— Bet, mans brāli…

— Klausiet, kungs!

Abats pamāja Danikanam, un pēc mirkļa uz trepēm bija dzirdami viņa soļi.

Šai brīdī aiz abata Fukē parādījās Gurvils. Viņš pielika pie lūpām pirkstu un pūlējās atturēt ministru no pārāk vētrainām izmisuma iz­pausmēm.

Bēdu satriektais Fukē centās saglabāt mieru.

Istabā ienāca Danikans.

— Ziņojiet, — Gurvils vērsās pie viņa.

— Kungs, — ziņnesis iesāka, — mums bijs pavēle nolaupīt notiesātos un kliegt: „Lai dzīvo Kolbērs!"

— Nolaupīt, lai sadedzinātu viņu, vai ne, abat? — Gurvils viņu pār­trauca.

— Jā, tāda bija Menvilam dotā pavēle, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Bet Menvils ir nogalināts.

Šī ziņa Gurvilu drīzāk nomierināja nekā apbēdināja.

— Lai sadedzinātu viņus? — ziņnesis atkārtoja, it kā šaubīdamies par tādu pavēli, kaut gan pats bija piedalījies tās izpildē.

— Nu, protams, lai sadedzinātu viņus dzīvus! — abats viņu rupji pār- trauca.

— Tā ja, kungs, — viņš noteica, pēc sarunas biedru sejas izteiksmes pūlēdamies uzminēt, kādā garā lai turpina stāstu.

— Nu, stāstiet taču, — Gurvils atkārtoja.

— Notiesātos atveda uz Grēva laukumu, — Danikans turpināja. — Tauta kā no ķēdes norāvās un sāka kliegt, lai viņus sadedzina dzīvus, bet nevis pakar.

— Tautai bija savs pamats to prasīt, — abats piezīmēja. — Turpiniet.

— Strēlniekus sākumā atspieda atpakaļ; mājā, kam bija jākalpo par ugunskuru notiesātajiem, uzliesmoja uguns, bet tad nezin no kurienes pa­rādījās tas velns, tas gigants, par kuru es stāstīju, — izrādījās, ka viņš ir tās mājas saimnieks, — un viņš ar vēl viena jaunekļa palīdzību izmeta pa logu dedzinātājus, saaicināja no pūla musketierus, pats izlēca pa logu uz laukuma un sāka tā darboties ar zobenu, ka strēlnieki ieguva pārsvaru, Menvils krita, bet notiesātos atņēma un pāris minūšu laikām izpildīja spriedumu.

Par spīti savai pašsavaldībai, Fukē nespēja atturēt dobju vaidu.

— Kā sauc šīs mājas saimnieku? — abats prasīja.

— Nezinu, es viņu neredzēju; es visu laiku biju sardzē dārzā un par to visu zinu tikai no citu mutēm. Man bija pavēlēts, tiklīdz viss būs bei­dzies, auļot pie jums, lai izstāstītu, kas īsti noticis. Tā nu tagad es esmu šeit.

— Labi, mums vairs nekas no jums nav vajadzīgs, — nedroši teica abats, kurš bija pavisam sašļucis, domādams, ka tūlīt paliks aci pret aci ar brāli.