Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Fukē un Gurvils saskatījās. Lai glābtu savu patronu no neveiklās situācijas, Gurvils teica:

— Šo māju ir viegli pazīt: vienīgais kvartāla krodziņš ir tās priekšā, bet dārzs — aizmugurē.

— Lieliski. Es brīdināšu savus karotājus.

— Gurvil, pavadiet viņu, — Fukē norīkoja, — un izsniedziet viņam naudu. Pagaidiet vēl mirkli, abat… Kā mēs nosauksim šo nolaupīšanu?

— Kā parasti: par dumpi.

- — Kāds tam iemesls? Parīzes nabagi vienmēr atbalsta karali, kad tas kar finansistus.

— Es visu nokārtošu, — abats teica. — Man radās ideja.

— Kāda?

— Mani ļaudis metīsies virsū notiesātajiem ar kliedzieniem: «Kol­bērs! Lai dzīvo Kolbērs!", it kā gribētu viņus saraustīt gabalos un uz­skatītu karātavas par pārāk vieglu sodu viņiem.

— Tā nu gan ir veiksmīga doma! — Gurvils atzinīgi noteica. — Jums tik ir izdoma, abat!

— Es cienīgi pārstāvu savu dzimteni, — abats lepni teica.

— Jokdaris! — Fukē sacīja. — Plāns ir asprātīgs. Rīkojieties un pa­centieties neizliet asinis!

Ļoti norūpējušies, Gurvils un abats aizbrauca kopā, bet ministrs at­laidās spilvenos. Domas par rītdienas draudīgajiem notikumiem viņa gal­vā jaucās ar mīlas sapņiem.

Nākošajā dienā ap diviem vairāk nekā piecdesmit tūkstoši skatītāju drūzmējās Grēva laukumā pie divām karātavām, kas bija uzceltas viena otrai pretī starp Grēva tiltu pie pašas krastmalas margām.

Jau no agra rīta visos Parīzes tirgos, ielās un priekšpilsētās skaļā balsī tika izsludināts, ka tiks izpildīts taisnās tiesas lēmums, kas pēc ka­raļa gribas piespriests diviem zagļiem un nodevējiem, kas aplaupījuši tau­tu.

Un pilsoņi, kuru intereses tā tika sargātas, pameta savas bodītes, darbnīcas un citus iestādījumus, lai apliecinātu Ludviķim XIV savu atzi­nību, it kā viņi būtu viesi, kas baidās izrādīties nepieklājīgi, neierodoties uz saimnieka aicinājumu.

Spriedums vēstīja, ka divi pārpircēji, karaļa kases izlaupītāji un zagļi, viltotāji un kukuļņēmēji tiks sodīti Grēva laukumā, un viņu vārdus pie­naglos pie karātavām.

Parīziešu ziņkārība bija sakāpināta. Milzīgais pūlis drudžainā nepa­cietībā gaidīja soda stundu. Visapkārt klīda vēsts, ka ieslodzītie pārvesti no cietuma uz Vensenas pili un no turienes viņus atvedīs uz Grēva lau­kumu.

Tajā dienā d'Artanjans saņēma pēdējos karaļa norādījumus un atva­dījās no draugiem, kurus šoreiz pārstāvēja viens pats Planšē, un sastādīja sev sīku plānu, kā jau pienākas lietišķam un aizņemtam cilvēkam, kam katra minūte dārga.

«Došanās ceļā nozīmēta līdz ar rītausmu trijos; tātad man palikušas piecpadsmit stundas. Atrēķināsim sešas stundas miegam; kādu stundu ēšanai — septiņas; stundu ilgs tikšanās ar Atosu — astoņas; divas stun­das rezervē — kopā desmit. Paliek piecas stundas. Tā, tagad— stunda, lai saņemtu naudu, pareizāk gan — saņemtu Fukē atteikumu; vēl stunda — aiziet pēc naudas pie Kolbēra, paciest viņa jc'Uājumus un šķobīšanos; stunda — savest kārtībā ieročus un apģērbu, notīrīt zābakus. Tātad man vēl paliek divas stundas. O, tā ir vesela bagātība!.."

Tā apspriezdamies pats ar sevi, d'Artanjans izjuta dīvainu, jauneklīgu prieku. Tālo, laimīgo dienu atmirdzums dvēselē reibināja viņu.

„Šajās divās stundās, — musketieris sprieda, — es pagūšu saņemt ceturto daļu gada īres par krodziņu „Notrdama". Trīssimt septiņdesmit pieci livri! Nav slikta summa, velns parāvis! Apbrīnojami!

Ja nabags, kam kabatā ir tikai viens livrs, saņemtu kādus vara grašus, tas būtu taisnīgi, bet nabagam tāda laime nekad neuzsmaida. Turpretim bagātnieks vienmēr saņem ienākumus no kapitāla, ko viņš neaiztiek… Tā šie trīssimt septiņdesmit pieci livri man nokrituši kā no gaisa.

Tātad es aiziešu uz krodziņu „Nortrdama". Saimnieks droši vien man pasniegs kādu glāzi laba spāņu vīna… Tikai visu pēc kārtas, d'Artanjana kungs… Tātad laiku sadalīsim tā: l.Atoss. 2.Krodziņš „Nortdama". 3.Fu- kē. 4.Kolbērs. 5.Vakariņas. 6.Apģērbs, zābaki, zirgs, apbruņojums. 7. un pēdējais — miegs."

Saskaņā ar šo programmu d'Artanjans vispirms devās pie grāfa de Lafēra un pastāstīja viņam šo to par vakardienas notikumiem.

Atoss bija mazliet uztraucies, kāpēc d'Artanjanu aicina karalis, bet jau no pirmajiem drauga vārdiem viņš saprata, ka raizējies veltīgi. Viņš arī nojauta, ka Ludviķis devis d'Artanjanam kādu svarīgu un slepenu uz­devumu, un pat nemēģināja draugu par to iztaujāt. Viņš tikai lūdza, lai tas saudzē sevi un piedāvājās pavadīt viņu, ja to drīkst.

— Bet, mīļais draugs, es nekur neaizceļoju, — d'Artanjans iebilda.

— Kā? Jūs taču atnācāt atvadīties no manis?

— Ak, es dodos ceļā, tikai lai izdarītu kādu pirkumu, — d'Artanjans nosarcis centās izlocīties.

— A, tā ir cita lieta. Tad tā vietā, lai teiktu: „Sargieties, lai jūs ne­nogalina", — es teikšu: „Sargieties, lai jūs neapkrāpj."

D'Artanjans saprata, ka aizgājis pārāk tālu savā noslēpumainībā, un nosprieda, ka nevar noklusēt vietu, kurp viņš dodas.

— Es domāju doties uz Manu, — viņš teica. — Kā jums patīk šī vieta?

— Lieliski, mans draugs, — grāfs atteica, nepiebilzdams, ka Mana atrodas uz vienu pusi ar Turīnu un pēc pāris dienām d'Artanjans varētu jāt kopā ar viņu.

— Es došos ceļā rītausmā, — d'Artanjans piemetināja. — Raul, vai tu negribi pavadīt laiku kopā ar mani?

— Ļoti gribu, d'Artanjana kungs, — jauneklis atbildēja, — ja tikai es neesmu vajadzīgs grāfam.

— Nē, Raul. Mani šodien gaida audiencē pie karaļa brāļa.

— Nu tad uz redzēšanos, dārgais draugs, — d'Artanjans teica, apskaudams Atosu.

Atoss cieši apkampa draugu. Musketieris prata novērtēt viņa taktu un pačukstēja viņam pie auss:

— Valsts lietas!

Atoss ne ko neteica, bet atbildēja tikai ar daudznozīmīgu rokas­spiedienu.

Viņi izšķīrās.

D'Artanjans paņēma Raulu zem rokas, un viņi kopā aizsoļoja pa Sen- tonorē ielu.

— Es tevi vedīšu pie dieva Plūta. Sagatavojies ieraudzīt zelta kau­dzes, — viņš pa ceļam teica jauneklim. — Ak, Dievs, kā es esmu iz­mainījies!

— Kas tad tas? Cik daudz cilvēku! — Rauls brīnījās.

— Sakiet, vai šodien gadījumā nav procesija? — d'Artanjans pavai­cāja kādam garāmgājējam.

— Nē, kungs, soda izpildīšana, — skanēja atbilde.

— Sodīšana? — musketieris brīnījās. — Grēva laukumā?

— Jā, kungs.

— Velns lai parauj to muļķi, kas ļauj sevi pakārt tieši tai dienā, kad man jāsaņem īre par manu namu! — d'Artanjans šķendējās. — Raul, vai tu kādreiz esi redzējis, kā pakar noziedzniekus?

— Nē, paldies Dievam, vēl nekad nav nācies.

— Uzreiz var redzēt, cik tu vēl esi jauns… Ja tu, tāpat kā es, būtu stāvējis sardzē, kad kāds spiegs… Kaut gan es muldu blēņas, piedod,

Raul… Tev taisnība, kāršanu ir baigi skatīties. Sakiet, lūdzu, kungs: kad sods tiks izpildīts?

— Šķiet, ka trijos, kungs, — uzrunātais laipni atbildēja, priecādamies, ka var parunāt ar virsnieku.

— Vēl ir tikai pusdivi. Raul, ja mēs pieliksim soli, tad es pagūšu saņemt savus trīssimt septiņdesmit piecus livrus, un mēs aiziesim, kamēr notiesātais vēl nebūs atvests.

— Notiesātie,— garāmgājējs izlaboja, — viņi ir divi.

— Es jums ļoti pateicos, kungs, — d'Artanjans atbildāja izsmalcinātā laipnībā, ko viņš ar gadiem bija iemantojis.