Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Monsenjor, — d'Artanjans iebilda, — ticiet, ka mani apbēdina tikai jūsu atvainošanās.

— Tad es vairs to neturpināšu, bet lūgšu, lai jūs parādāt man kādu laipnību.

— Laipnību? O, monsenjor!

Fukē noņēma no pirksta briljanta gredzenu, kas maksā vismaz tūkstoš pistoļu.

— Kungs, — viņš vērsās pie d'Artanjana, — šo lielisko gredzenu man uzdāvināja bērnības draugs, cilvēks, kam jūs izdarījāt lielu pakalpo­jumu.

Fukē balss sāka drebēt.

— Es? — d'Artanjans brīnījās. — Es izdarīju pakalpojumu vienam no jūsu draugiem?

— Jā, un jūs vēl nevarat būt to aizmirsis, jo tas notika vēl tikai šodien.

— Kā tad sauc jūsu draugu?

— D'Emerī.

— Tas taču ir viens no sodītajiem!

— Jā, viens no upuriem… Tātad, — d'Artanjana kungs, lūdzu jūs pieņemt no manis šo gredzenu kā atmiņu par pakalpojumu, ko jūs iz­darījāt d'Emerī. Pieņemiet to, ja jūtat pret mani labvēlību.

— Bet, monsenjor…

— Ņemiet, ņemiet, es jūs lūdzu. Šodien mani nomāc dziļas skumjas… Varbūt vēlāk jūs visu uzzināsiet. Šodien es esmu zaudējis draugu un cen­šos atrast tā vietā jaunu.

— Bet, Fukē kungs…

— Ardievu, d'Artanjana kungs vai, labāk, uz redzēšanos! — Fukē iesaucās, juzdams, ka viņa sirds plīst vai pušu no sāpēm.

To pateicis, ministrs izgāja no kabineta, atstādams d'Artanjanu ar divdesmit tūkstošiem livru un gredzenu rokā.

— Hm! — musketieris noņurdēja pēc drūmām pārdomām. — Es ne­ko nesaprotu… Varu apgalvot tikai, ka tas ir cēls cilvēks… Došos tagad pie Kolbēra… Varbūt viņš man kaut ko paskaidros.

Viņš devās prom.

Kolbērs dzīvoja Nēvdeptīšānas ielā, mājā, kas piederēja Botrī. D'Artanjana stiprās kājas aiznesa viņu turp kādās piecpadsmit mi­nūtēs.

Kad d'Artanjans ieradās pie jaunā favorīta, viss mājas pagalms bija pilns ar strēlniekiem un policistiem, kas bija sapulcējušies, lai apsveiktu viņu vai atvainotos, atkarībā no tā, vai tos lielīs vai rās.

Tāda tipa cilvēkiem lišķīgums piemīt tāpat kā dzīvniekam instinkts. Viņi lieliski saprata, ka Kolbērs priecāsies, uzzinādams, kāda nozīme viņa vārdam bija nesenajās ielu nekārtībās.

D'Artanjans atnāca tieši tobrīd, kad konvoja priekšnieks ziņoja Kol- bēram. Neviena neievērots, musketieris nostājās aiz strēlniekiem pie pa­šām durvīm.

Pavedis mazliet sāņus Kolbēru, kas drūmi rauca biezās uzacis, virsnieks runāja:

— Kungs, ja jūs vēlējāties, lai tauta pati izrēķinās ar nodevējiem, tad jums vajadzēja mūs brīdināt. Lai kā mēs ari centāmies un vēlējāmies izpildīt jūsu gribu un neizjaukt jūsu plānus, mums vajadzēja izpildīt pa­vēli.

— Trīskāršais muļķis! — Kolbērs satracināts iekliedzās, purinādams savus tumšos un biezos kā krēpes matus. — Kādas blēņas jūs tur melšat! Jūs domājat, ka es gribēju sarīkot dumpi? Vai jūs esat piedzēries vai jucis?

— Bet, kungs, viņi visi kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs!" — gauži sa­mulsis iebilda konvoja priekšnieks.

— Kaut kāda dumpinieku saujiņa…

— Nē, kungs, visa masa.

— Vai patiešām tauta kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs?" — intendants jau priecīgāk jautāja. — Vai jūs esat pārliecināts?

— Šos kliedzienus varētu sadzirdēt pat kurlais.

— Un to patiešām kliedza tauta, īsta tauta?

— Protams, dārgais kungs, un tā pati īstā tauta arī mūs pamatīgi iekaustīja.

— Ļoti labi, — Kolbērs noteica, iegrimis savās domās. — Tātad jūs uzskatāt, ka sadedzināt notiesātos vēlējās tauta?

— Jā, protams.

— Tā ir cita lieta… Jūs izrādījāt pretestību?..

— Mēs pazaudējām trīs cilvēkus.

— Ceru, ka jūs nevienu nenogalinājāt?

— Tur palika daži nogalināti dunpinieki un starp tiem viens gluži parasts…

— Kas tas bija?

— Menvils, policija viņam jau sen sekoja.

— Menvils! — Kolbērs iesaucās. — Vai viņš nebijs tas, kas Išē ielā nogalināja cilvēku, kas prasīja treknāku cāli?

— Tas pats.

— Un šis Menvils arī kliedza: „Lai dzīvo Kolbērs!"?

— Kliedza, pie tam skaļāk par visiem.

Kolbēra seja atkal satumsa, un tajā parādījās rūpju pilna izteiksme; lepnā prieka mirdzums, kas to apspīdēja, tūlīt apdzisa.

— Ko tad jūs stāstāt, ka iniciatīva nāca no tautas? — viņš vīlies noteica. — Menvils bija mans ienaidnieks, viņš lieliski zināja, ka agri vai vēlu es viņu noteikti pakāršu. Viņš bija viens no ābata Fukē algotņiem… Bez šaubām, to visu sarīkoja pats Fukē, notiesātie taču ir viņa bērnības draugi!

„Lūk, kā! — d'Artanjans nodomāja. — Tagad man viss ir skaidrs. Un tomēr, lai ko arī nerunātu par Fukē, viņš ir neparasti cildens un cēls cilvēks".

— Vai jūs esat pārliecināts, ka Menvils ir miris? — Kolbērs vaicāja virsniekam.

D'Artanjans nolēma, ka pienācis laiks iejaukties sarunā, un iznāca priešā.

— Jā, viņš ir beigts, Kolbēra kungs, — viņš sacīja.

— Ā, tas esat jūs, kungs? — Kolbērs noteica.

— Es viņu nogalināju! — musketieris nepiespiesti atbildēja. — Es domāju, ka Menvils ir jūsu sens ienaidnieks.

— Nevis mans, bet karaļa, — Kolbērs iebilda.

„Lops tāds! — d'Artanjans nodomāja. — Viņš vēl izliekas!"

— Es ļoti priecājos, ka varēju izdarīt karalim tādu pakalpojumu, — viņš skaļi sacīja. — Intendanta kungs, vai jūs neuzņemsieties to paziņot viņa majestātei?

— Es lūdzu, kungs, precizējiet, kādu uzdevumu jūs man dodat un kas tieši man jāsaka karalim? — Kolbēra indīgajā atbildē skaidri izska­nēja nepatika.

— Es jums nedodu nekādu uzdevumu, — d'Artanjans iebilda ar aukstasinību, kas nekad nepamet zobgaļus. — Es domāju, ka jums ne­sagādās grūtības pastāstīt viņa majestātei, ka es nejauši nokļuvu Grēva laukumā, izrēķinājos ar Menvilu un nodibināju atkal kārtību.

Kolbērs ieplēta acis un jautājoši paskatījās tieši uz konvoja priekšnie­ku.

— Jā, tā bija, — tas apliecināja. — Šis kungs patiesi bija mūsu glā­bējs.

— Ko tad jūs neteicāt uzreiz, ka esat atnācis pastāstīt par to? — Kolbērs īgni noprasīja musketierim. — Viss būtu skaidrs, un jums pašam tas arī būtu labāk.

— Intendanta kungs, jūs maldāties, es neatnācu, lai pastāstītu par šiem notikumiem.

— Tomēr jūs veicāt īstu varoņdarbu.

— O, — musketieris nevērīgi atteica, — es esmu pie tā pieradis.

— Kam tad man jāpateicas par godu jūs redzēt?

— Karalis pavēlēja, lai es ierodos pie jums.

— Ā, tātad jūs nācāt pēc naudas? — Kolbērs asi ieprasījās, redzē­dams, ka d'Artanjans izvelk no kabatas kaut kādu papīru.

— Pilnīgi pareizi, kungs.

— Pagaidiet, kamēr konvoja priekšnieks pabeidz savu ziņojumu.

D'Artanjans iedomīgi apgriezās uz papēžiem, veltīja Kolbēram pār­spīlētu sveicienu un devās uz durvju pusi.

Tāda izturēšanās Kolbēru ļoti pārsteidza. Viņš bija pieradis, ka virs­nieki, kam parasti nauda bija ārkārtīgi nepieciešama, gaidīja pie viņa ar neizsmeļamu pacietību.

— Bet ja nu musketieris sadomā doties pie karaļa un sūdzēties par mantziņa slikto uzņemšanu, un pie tam vēl izstāsta par saviem varoņ­darbiem? Par to derētu padomāt.

Katrā gadījumā pašlaik bija pavisam nevēlami saniknot d'Artanjanu, vienalga, vai viņš ieradies karaļa vārdā, vai pats pēc savas gribas. Muske­tieris karalim bija izdarījis lielu pakalpojumu, un tas bija noticis pārāk nesen, lai to jau aizmirstu.