Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, bet ne uz ilgu laiku, draudziņ, — musketieris atbildēja. — Paēdīšu vakariņas, pagulēšu kādas piecas stundiņas, bet rītausmā kāpšu zirgā un ceļā… Vai manam zirgam iedeva pusotru devu, kā es liku?

— Ak, mans kungs, — Planšē atteica, — jūs labi zināt, ka jūsu zirgs ir visas mājas mīlulis, mani pārdevēji viņu lutina un baro ar riekstiem, cukuru un sausiņiem. Un tad jūs vēl jautājat, vai viņš saņēmis savu auzu devu. Labāk pajautājiet, vai viņš nav pārsprādzis no pārlieku lielas rijības.

— Nu, labi, labi, Planšē. Parunāsim par mani. Vai vakariņas gatavas?

— Gatavas. Cepetis, vēži, baltais vīns un svaigi ķirši.

— Tu esi lāga zēns, Planšē! Pavakariņosim un liksimies gulēt.

Vakariņu laikā d'Artanjans ievēroja, ka Planšē pastiprināti berzē savu

pieri, it kā vēlēdamies saņemt dūšu, lai izteiktu to, kas nekādīgi neiziet no prāta.

D'Artanjans pameta laipnu skatienu uz seno dienu labo draugu, sa­skandināja ar viņu un teica:

— Planšē, tu man kaut ko gribi teikt, bet nevari saņemties? Saki, kas par lietu!

— Man šķiet, ka jūs atkal dodaties kādā ekspedīcijā, — Planšē ie­teicās.

— Pieņemsim.

— Jums atkal ir kāda jauna ideja?

— Iespējams, mans draugs.

— Atkal būs jāriskē ar kapitālu? Es ieguldu jūsu jaunajā iecerē piec­desmit tūkstošus livru!

To pateicis, Planšē priecīgs saberzēja rokas.

— Te ir viens āķis, Planšē, — d'Artanjans iebilda.

— Kāds?

— Iecere nav mana, un es tajā nevaru ielikt nekā no sevis.

Šie vārdi izsauca smagu Planšē nopūtu no pašiem sirds dziļumiem. Nobaubījis vieglas peļņas garšu, Planšē gāja tagad savās cerībās vēl daudz tālāk, bet, neskatoties uz alkatību, viņam tomēr bija laba sirds, un viņš patiesi mīlēja d'Artanjanu. Tāpēc viņš nespēja atturēties, neizteicis mil­zumdaudz padomu un vēlējumu.

Viņam ļoti gribējās kaut daļēji atklāt to noslēpumu, kas apvija viņa bijušā kunga jauno pasākumu. Bet visi viņa triki un viltības neko nedeva: d'Artanjans palika neizdibināms.

Tā pagāja vakars. Pēc vakariņām d'Artanjans salika savas mantas, tad devās uz stalli, paglaudīja savam zirgam kaklu un apskatīja kājas un pakavus; tad pārskaitīja naudu, apgūlās gultā, nopūta lampu un pēc pie­cām minūtēm gulēja tik ciešā miegā, kādā guļ tikai divdesmit gadu ve­cumā, kad vēl nepazīst ne rūpes, ne sirdsapziņas pārmetumus.

Atausa rīts. D'Artanjans bija kājās līdz ar pirmajiem saules stariem. Paņēmis padusē savu ceļojumu maisu, viņš klusi nokāpa pa trepēm. Viņu pavadīja vienmērīgi krācieni, kas skanēja no visām pusēm. Apseglojis zir­gu un aizvēris staļļa un tirgotavas durvis, viņš palaida zirgu rikšos un uzsāka savu tālo ceļojumu uz Bretaņu.

Vispirms viņš aizjāja līdz Fukē mājai un pasta kastītē pie ieejas ie­meta nelaimīgo orderi, ko vakar bija izrāvis no intendanta sakniebtajiem pirkstiem.

Neviens, pat Planšē, nevarēja iedomāties, ka Fukē kungam adresētajā aploksnē atrodas šis orderis.

D'Artanjans atdeva šo dokumentu Fukē tā, lai nesakompromitētu sevi un reizi par visām reizēm atbrīvotos no dažādiem pārmetumiem.

To izdarījis, viņš pats sev teica:

„Nu, tagad varam ar pilnu krūti elpot rīta gaisu; tas dod veselību un bezrūpīgu garu. Un pacentīsimies savos aprēķinos būt viltīgāki. Ir laiks sastādīt kampaņas plānu. Vispirms gan jāizprot pretinieku karavadoņi, ar kuriem būs jācīnās.

No tiem pirmajā vietā atrodas Fukē. Kas tad īsti ir Fukē? Viņš ir skaists vīrietis, ko ļoti mīl sievietes un slavina dzejnieki, liels gudrinieks, ko ienīst muļķi.

Es neesmu ne sieviete, ne dzejnieks, ne muļķis, tāpēc manī pret su- perintendantu nav ne naida, ne mīlestības, un tātad situācijā, kādā bija maršals Tirēns pirms kaujas ar spāniešiem. Viņš nejuta pret viņiem nai­du, bet tomēr sadeva tiem pamatīgu sutu.

Tagad tālāk — ko grib karalis? Tā nav mana darīšana. Bet ko grib Kolbērs? O, Kolbērs grib tieši to, ko negrib Fukē. Ko tad grib Fukē? To ir ļoti svarīgi zināt. Viņš grib to pašu, ko karalis."

Pabeidzis šo monologu, d'Artanjans skaļi nosmējās un savicināja pā­tagu.

Pilsēta jau bija tālu aiz muguras, un viņš jāja pa platu ceļu, izbie­dēdams uz žogiem sēdošos putnus un klausīdamies, kā šķind zelts viņa ādas somā.

Jāatzīst, ka katru reizi, kad d'Artanjans nokļuva sarežģītā situācijā, jūtīgums nepiederēja pie trūkumiem, kas spētu viņu aizkavēt.

— Hm, — viņš noteica, — liekas, šī ekspedīcija nav tā bīstamākā, un manu ceļojumu varēs nosaukt gluži tāpat kā to lielisko lugu, uz kuru Londonā mani aizveda Monks; atceros, ka tā saucās „Liela brēka, maza vilna".

Kopš mūsu stāsta sākuma varbūt jau kādu piecdesmito reizi d'Ar­tanjans, cilvēks ar dzelzs sirdi un tērauda muskuļiem, pameta māju, drau­gus, visu, kas vien viņam kādreiz piederēja, lai dotos meklēt laimi vai nāvi. It kā baidīdamās, nāve vienmēr atkāpās viņa priekšā, bet laime vai, pareizāk sakot, bagātība tikai pirms mēneša bija noslēgusi ar viņu ciešu savienību.

D'Artanjans, protams, nepiederēja pie lieliem filozofiem kā Sokrāts vai Epikūrs, bet viņam bija gudrs prāts, ko vēl vairāk bija attīstījusi lielā dzīves pieredze.

Savas dzīves pirmajos trīsdesmit piecos gados mūsu gaskonis bija ni­cinājis bagātību un ilgu laiku uzskatījis, ka šis nicinājums ir viens no svarīgākajiem punktiem drosmes kodeksā.

Tas, kam nekā nav, ir drosmīgs, bet nekā nav tam, kas nicina bagātī­bu.

Sekojot šim principam, tagad, kad viņš bija kļuvis bagāts, d'Artanjans bija spiests sev uzdot jautājumu, vai viņš ir saglabājis savu drosmi.

Jebkuram citam epizode Grēva laukumā būtu pietiekoša atbilde. Lie­lākā daļa cilvēku ar to būtu pilnīgi apmierināti; bet d'Artanjans bija pie­tiekoši vīrišķīgs, lai sev atklāti uzdotu jautājumu par drosmi. Sākumā viņš nosprieda: „Šķiet, ka es Grēva laukumā darbojos ar zobenu pietiekoši veikli un cītīgi, lai varētu varētu nešaubīties par savu drosmi".

Tūlīt pat viņš sev iebilda:

„Kapteini, tā nav nekāda atbilde. Es biju drosmīgs tāpēc, ka gribēja nodedzināt manu māju, un tūkstotis pret vienu, ka dumpinieku plāns bū­tu izdevies, ja viņiem neienāktu prātā šī nelaimīgā doma. Katrā gadījumā tad es nebūtu iejaucies.

Kādas briesmas man var draudēt tagad? Bretaņā man nav mājas, ko var nodedzināt un nav arī dārgumu, kurus man varētu nolaupīt.

Jā, bet man ir mana paša āda. D'Artanjana dārgā āda, kas man nozīmē vairāk nekā visas pasaules mājas vai dārgumi. Es to vērtēju augstu tāpēc, ka tā ir apvalks ķermenim un slēpj sevī dedzīgu sirdi, kas pukst un ir laimīga dzīvot.

Jā, man gribas dzīvot un, taisnību sakot, mana dzīve kļuvusi daudz labāka kopš tā brīža, kad es kļuvu bagāts. Kas teica, ka nauda traucē dzīvot? Nekas tamlīdzīgs, zvēru pie sava goda: man pat liekas, ka tagad es ieelpoju gaisu un saņemu saules siltumu divtik daudz kā iepriekš.

Velns parāvis! Kas ar mani notiktu tad, ja es divkāršotu savu īpašumu un ja šīs pātagas vietā manās rokās nonāktu maršala zizlis? Tad laikam man nepietiktu pat ar visu gaisu un visu saules siltumu!

Bet vai tad tas ir tik nesasniedzams? Vai tad karalis mani nevarēs iecelt paar hercogu un maršalu, tāpat kā viņa tēvs Ludviķis XIII iecēla Albēru d'Luiņī par hercogu un maršalu? Vai tad es neesmu tikpat drosmīgs un pie tam vēl daudz gudrāks nekā tas muļķis no Vitrī?