Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Uz kādas liellaivas? — d'Artanjans apvaicājās.

— Uz liellaivas, kas dodas uz Belilu.

„Ak uz Belilu, tas ir labi", musketieris nodomāja.

— Jūs varat nesteigties, — viesmīlis piezīmēja, taisīdams vaļā pudeli, — liellaiva atiet tikai pēc stundas.

— Kas mani brīdinās? — dzejnieks vaicāja.

— Jūsu kaimiņš no blakus istabas, — viesnīcnieks atteica.

— Bet es viņu gandrīz nepazīstu…

— Tiklīdz jūs izdzirdēsiet, ka viņš aiziet, tātad arī jums laiks doties prom.

Hipokrēna — dieva Apollona svētais avots Hēlikona kalnā, kas radās tajā vietā, kur spārnotais zirgs Pēgass, dzejnieku iedvesmotājs, iesita ar pakavu.

— Viņš ari dodas uz Belilu?

— Jā.

— Tas kungs ar sulaini droši vien ir kāds. augstmanis? — d'Artanjans painteresējās.

— Nudien nevaru jums to pateikt.

— Vai patiešām jūs viņu nepazīstat?

— Es zinu tikai, ka viņš dzer to pašu vīnu, ko jūs.

— Velns parāvis, kāds mums gods, — d'Artanjans noteica, ieliedams savam kompanjonam vīnu, kad viesnīcnieks bija aizgājis.

— Tātad jūs nekad neesat redzējis, kā iespiež grāmatas? — atgriez­damies pie sava mīļā temata, jautāja dzejnieks.

— Nekad.

— Tad, lūk: ņem burtus, kas veido vārdu…

Viņš apbrīnojami ātri un veikli salasīja burtus. '

— Labi, — d'Artanjans teica, — jūs savācat burtus, bet ko jūs darāt, lai tie turētos kopā? — viņš ielēja savam sarunu biedram otru glāzi vīna.

Žipenē pārākuma sajūtā pasmīnēja un izvilka no kabatas lineālu, uz kura sāka likt burtus, pieturēdams tos ar kreisās rokas lielo pirkstu.

— Kā saucas tas dzelzs lineāliņš? — d'Artanjans vaicāja. — Droši vien tam ir savs nosaukums?

— Tas ir salikuma lineāls, — Žipenē skaidroja. — Ar tā palīdzību saliek rindas.

— Nu re, iznāk, ka man ir taisnība: jums kabatā ir vesela spiestuve, — d'Artanjans teica un tik labsirdīgi iesmējās, ka dzejnieks uzķērās uz āķa.

— Ne gluži, — viņš atbildēja, — bet man slinkums rakstīt un, kad man ienāk prātā kādas atskaņas, es cenšos tās tūlīt salikt un iespiest. Tas man ļauj izvairīties no lieka darba.

„Velns parāvis! — d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Tas prasa sī­kākus paskaidrojumus."

Viņš izdomāja ticamu ieganstu, lai varētu piecelties no galda, no­skrēja pa trepēm un iesteidzās šķūnī, kur stāvēja Žipenē mazie rateļi.

Ar savu aso dunci viņš pārdūra viena saiņa audumu un ieraudzīja, ka tur ir tipogrāfijas šrifts, kura paraugus dzejnieks nēsāja kabatā.

— Ahā! — d'Artanjans noteica. — Es gan vēl nezinu, vai Fukē grib Belilu nocietināt materiāli, bet garīgos ieročus viņš noteikti gatavo.

Apmierināts ar savu atklājumu, viņš atkal atgriezās pie galda.

Tagad viņš bija uzzinājis visu, ko gribēja, bet tomēr vēl nosēdēja kopā ar dzejnieku lidz tam brīdim, kamēr blakus istabā sākās rosība un pošanās ceļā.

JDzejnieks tūlīt piecēlās no galda. Viņš norīkoja, lai iejūdz zirgu. Ra- teļi gaidīja pie durvīm.

Otrais ceļotājs kopā ar sulaini sēdās seglos pagalmā.

D'Artanjans pavadīja Žipenē līdz piestātnei. Tas uzbrauca savus ratus ar zirgu.

Otrais ceļotājs un viņa kalps izdarīja to pašu ar abiem saviem zir­giem. Lai kā d'Artanjans pūlējās uzzināt nepazīstamā kunga vārdu, tas viņam neizdevās. Tomēr viņš pacentās labi iegaumēt tā seju.

Musketierim ļoti gribējās pievienoties abiem pasažieriem un arī doties un Belilu, bet bailes izjaukt visu pasākumu uzvarēja ziņkārību un pie­spieda viņu atgriezties viesnīcā.

Atgriezies viņš tūlīt likās gulēt, lai nākamajā rītā celtos agri un ar svaigu galvu.

Nākamajā rītā, saulei lecot, d'Artanjans pašrocīgi apsegloja Sesku, kas visu nakti bija mielojies ar abu savu kaimiņu atstātajām auzām.

Musketieris mēģināja par visu izprašņāt viesnīcnieku, bet tas likās viltīgs, aizdomīgs un ar miesu un dvēseli padevīgs Fukē.

Lai neizraisītu aizdomas, d'Artanjans atkārtoja savu sacerēto pasaku par zemes pirkšanu.

Doties no šejienes uz Belilu nozīmētu izraisīt dažādas runas, un tās neizbēgami sasniegtu pili. Arī ceļotājs ar sulaini palika d'Artanjanam noslēpumā tīts, neskatoties uz viņa jautājumiem saimniekam, kurš acīm­redzot labi pazina savu iemītnieku.

Izvaicājis par sāļajām augsnēm, musketieris devās ceļā un nonāca purvainā vietā, atstājis jūru labajā pusē un virzīdamies dziļāk plašā, drū­ma izskata līdzenumā, kas nebija nekas cits kā dubļu jūra, kurā vietām sudraboti mirdzēja sāls nogulsnes.

Sesks droši spēra savas muskuļotās kājas pa šaurajās taciņām, kas bija iestaigātas līdzenumā.

D'Artanjans uzticēja ceļa izvēli zirgam un sāka vērot trīs klintis ar smailām virsotnēm, kas pie horizonta pacēlās kā pīķi kailajā līdzenumā.

Viņa uzmanību piesaistīja Piriala, Baca un Kruazika, kas visas līdzi­nājās cita citai. Kad musketieris, lai labāk orientētos, pagriezās atpakaļ, pie horizonta viņš redzēja atkal trīs torņus: Gerandu, Puligenu un Sen- žoašēnu. Tās līdzinājās ķegļiem, bet viņš kopā ar Sesku starp tām izpil­dīja bumbiņas lomu. Labajā pusē viņam bija tuvākā mazā osta Piriala.

Tai brīdi, kad d'Artanjans tur ieradās, no ostas izbrauca piecas mil­zīgas, ar akmeņiem piekrautas liellaivas.

D'Artanjanam likās dīvaini, ka akmeņus izved no vietas, kur tie acīmredzot nemaz nav sastopami. Ar d'Artanjanam piemītošo vaļsirdību viņš mēģināja noskaidrot no vietējiem iedzīvotājiem tik dīvainas rīcības cēloņus.

Vecs zvejnieks Aņanam atbildēja, ka akmeņi nav no Pirialas un, pro­tams, arī ne no purviem.

— Kur tad tos iegūst? — musketieris vaicāja.

— Tos, kungs, atved no Nantes un Penbefas.

— Un kurp tos ved?

— Uz Belilu, kungs.

— Lūk, kā! — d'Artanjans iesaucās tādā pat tonī, kādā izteica savu izbrīnu dzejniekam, kad lūdza, lai viņu iepazīstina ar tipogrāfijas noslē­pumiem. — Vai tad tur kaut ko ceļ?

— Kā tad citādi, kungs. Fukē kungs katru gadu remontē savu pili.

— Vai tad tā ir tik veca?

— Jā, krietni vien.

„Tad nav ko brīnīties. Katram īpašniekam ir tiesības labot savu īpa­šumu, — d'Artanjans nodomāja. — Man jau arī varētu teikt, ka es no­cietinu savu māju Grēva laukumā, kaut gan es vienkārši to remontēju. Man liekas, ka karalis saņēmis nepareizus ziņojumus, kas viņu maldi­nājuši…"

— Un tomēr, — viņš turpināja jau skaļā balsi, jo uzliktais pienākums spieda viņu būt neticīgam, — piekrītiet, mīļo cilvēk, ka šos akmeņus ved dīvainā veidā.

— Kāpēc? — zvejnieks jautāja.

— Akmeņus no Nantes vai Penbefas ved pa Luāru?

— Jā, pa upi.

— Tas ir ļoti ērti, bet kāpēc tos neved taisni no Sennazēras uz Be­lilu?

— A, mūsu liellaivas ir sliktas un nav piemērotas jūrai.

— Vai tad tās visas nav vienādas?

— Atvainojiet, kungs, var redzēt, ka jūs nekad neesat gājis jūrā, — zvejnieks piebilda ar vieglu nicinājumu balsī.

— Izskaidrojiet man to, cienītais. Man šķiet, ka aizkuģot līdz Pirialai, lai pēc tam dotos no Pirialas uz Belilu, ir tas pats kas aizceļot no Roš- bernāras uz Nanti, bet pēc tam no Nantes uz Pirialu.

— Pa ūdeni ceļš iznāk īsāks, — zvejnieks nebija samulsināms.

— Bet tas taču ir līkums.

Zvejnieks noliedzoši pakratīja galvu.

— Kungs, jūs aizmirstat straumi.