Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tā gan.

— Un ari vēju.

— Ā!

— Protams. Luāras straume aiznes kuģus gandrīz līdz Kruazikai. Ja tiem kaut kas jālabo vai jāpapildina, tad tie gar krastu iet uz Pirialu. Pie Pirialas tie sastopas ar pretēju straumi, kas tos nes līdz Dimē salai.

— Nu, labi.

— No turienes Vilēnas straume aizdzen tos pie nākošās salas — Ge- dikas.

— Tā.

— Bet no šis salas jau taisnā ceļā uz Belilu. Starp salām jūra ir gluda kā spogulis, un liellaivas pa to peld kā piles pa Luāru.

— Un tomēr tas ir garš ceļš, — ietiepīgais Aņans piezīmēja.

— Jā, bet Fukē kungs tā pavēlēja, — zvejnieks pielika punktu un cieņā pret šo vārdu pacēla savu vilnas bereti.

Musketiera ātrais un vērīgais skatiens kā tērauda asmens ieurbās ve­čukā vai līdz sirds dziļumiem, atrada tur tikai naivu paļāvību, bet viņa sejā pilnīgu un mierīgu apmierinātību. Viņš izteica „tā pavēlēja Fukē kungs" tādā balsī, kā mēdz teikt „tāda ir Dieva griba".

D'Artanjans paglaudīja sava zirga kaklu, un tas vēlreiz pierādīja savu labo dabu un sāka soļot uz priekšu, ostīdams sauso vēju, kas nolieca krasta zāli un nožēlojamos viršus.

Ap pieciem musketieris ieradās Kruazikā.

Ja d'Artanjans būtu dzejnieks, tad viņš varētu pajūsmot par milzī­gajiem, gandrīz veselu ljē platajiem sēkļiem, kurus paisuma laikā pārklāj ūdens, bet, jūrai atplūstot, tie stiepjas kā pelēkas, vienmuļas svītras, kuras ir kā nosētas ar polipiem, izrautām ūdenszālēm un retumis paspīd kāds akmens bluķis, atgādinādams kaulus kapsētā.

Bet d'Artanjans bija kareivis un godkārīgs politiķis un nespēja rast mierinājumu pat debesīs, nojauzdams tajās cerību vai brīdinājumu.

Tādam cilvēkam kā viņš sarkanīgas debesis nozīmēja tikai vēju un vētru. Balti, viegli mākonīši debesu zilgmē vēstīja, ka jūra drīz būs mierī­ga-

D'Artanjans izlēma:

„Tiklīdz iestāsies paisums, es iziešu jūrā, ja ne citādi, tad kaut vai riekstu čaumalā".

Tāpat kā Pirialā, arī Kruazikā musketieris krastā pamanīja milzīgas akmeņu kaudzes.

Milzīgās grēdas saplaka ar katru paisumu, jo akmeņus aizveda uz Belilu, un tas tikai apstprināja aizdomas, kas viņam bija radušās jau Piri­alā.

Ko gan būvēja Fukē? Vai viņš laboja sagruvušu mūri? Vai varbūt cēla jaunus nocietinājumus? Lai to uzzinātu, vajadzēja paskatīties.

D'Artanjans nolika Sesku stallī, pavakariņoja un likās gulēt, bet nākamās dienas rītausmā jau staigāja pa ostu, vai drīzāk, pa piekrastes oļiem.

Uz sēkļa daži zvejnieki tērgāja par sardīnēm un garnelēm.

D'Artanjans piegāja pie viņiem ar jautru, laipnu smaidu.

— Vai šodien zvejosiet? — viņš apvaicājās.

— Jā, — viens no zvejniekiem atbildēja, — mēs gaidām paisumu.

— Kur jūs zvejojat?

— Pie krasta.

— Un kur labāk ķeras?

— Dažādās vietās, piemēram, pie salas.

— Bet lidz salai ir tālu.

— Ne visai. Četri ljē.

— Četri! Tas jau ir īsts ceļojums!

Zvejnieki iesmējās.

— Paklau, — d'Artanjans naivi ieteicās, — četru ljē attālumā taču vairs krasts nav redzams, vai ne?

— Ne vienmēr.

— Nu jā… tas ir tālu, pat pārāk tālu, citādi es lūgtu jūs paņemt mani līdz un parādīt kaut ko tādu īpašu, ko es nekad-vēl neesmu redzē­jis.

— Ko tad?

— Dzīvas jūras zivis.

— Vai jūs esat no provinces? — prasīja viens no zvejniekiem.

— Jā, no Parīzes.

Bretonis paraustīja plecus un iebilda:

— Bet vai Parīzē Fukē kungu esat redzējis?

— Bieži, — d'Artanjans atbildēja.

— Bieži? — zvejnieki atkārtoja un pienāca viņam tuvāk. — Vai jūs viņu pazīstat?

— Mazliet. Viņš ir mana kunga labs draugs.

— Ahā! — zvejnieki novilka.

— Un vēl, — d'Artanjans piemetināja, — es esmu redzējis viņa pilis: Senmandē, Vo un viņa Parīzes namu.

— Vai tas ir skaists?

— Lielisks!

— Droši vien ne tik skaists kā viņa Belilas pils, — kāds no zvej­niekiem noteica.

— Oho! — musketieris iesaucās.un tik nicīgi iesmējās, ka visi klā­tesošie sadusmojās.

— Uzreiz var redzēt, ka jūs neesat bijis uz salas, — ziņkārīgākais no zvejniekiem teica. — Vai jūs zināt, ka viņa muiža ir sešus ljē liela, un tur aug tādi koki, kādus nevar ieraudzīt pat Nantē?

— Koki! Jūrā? — d'Artanjans iesaucās. — To gan es labprāt gribētu redzēt!

— Tas nav grūti. Mēs zvejojam pie Gedikas salas. No turienes var redzēt Belilas kokus un balto pili, kas kā asmens ietiecas jūrā. Gribat apskatīt Belilu?

— Bet vai drīkst? — d'Artanjans apvaicājās.

— To drīkst apmeklēt visi, — zvejnieks turpināja, — ja tikai tie nevēl ļaunu Bclilai vai tās pavēlniekam.

Musketierim pārskrēja viegli drebuļi.

„Tiesa", — viņš nodomāja un skaļi piebilda:

— Ja es būtu pārliecināts, ka man neuznāks jūras slimība…

— Tādā barkasā! — zvejnieks teica, lepni rādīdams savu sarkano laivu ar ieapaļiem sāniem.

— Nu, labi, pierunājāt, — d'Artanjans piekrita. — Es došos apskatīt Belilu, tikai diezin vai mani tur ielaidīs.

— Mūs taču laiž.

— Jūs? Kāpēc?

— Tāpēc, ka mēs pārdodam zivis kuģu komandām.

— Kuģu?

— Nūja, Fukē kungs uzbūvēja divus kuģus, lai vajātu kaut kādus ho- landiešus vai angļus, un mēs pārdodam zivis šo mazo kuģīšu matrožiem.

— „Oho! — d'Artanjans nodomāja. — Vēl labāk! Tipogrāfija, no­cietinājumi, kara kuģi! Jā, kā jau es domāju, Fukē ir nopietns ienaidnieks. Ir vērts pacensties, lai uz to paskatītos tuvāk."

— Mēs iziesim pussešos, — zvejnieks lietišķi piebilda.

— Es nekur neiešu prom no jums.

Kad pienāca īstais brīdis, viņš ieraudzīja, ka zvejnieki velk savus bar- kasus ūdenī. Sākās paispms. D'Artanjans iekāpa laivā, izlikdamies, ka ir nobijies, un smīdinādams zvejnieku bērneļus, kas viņu vēroja ar savām lielajām un gudrajām acīm.

Musketieris atlaidās uz četrkārši salocītas buras, ļaudams, lai zvej­nieki strādā.

Barkass pacēla lielo buru un pēc pāris stundām jau bija iepeldējis atklātā jūrā.

D'Artanjans nesa zvejniekiem laimi; tā vismaz viņi apgalvoja. Viņam tā iepatikās zveja, ka viņš pats ķērās pie lietas, tas ir, pie tīkla, klai­gādams un priecīgi lādēdamies (tā, ka pārsteigtu pat musketierus), kad tīklu atkal raustīja un viņam bija jāsasprindzina muskuļi un jāparāda savs spēks un veiklība.

Šī jautrā nodarbība novērsa musketiera domas no viņa diplomātiskā uzdevuma. Viņš patlaban cīnījās ar briesmīgu jūras zuti, ar vienu roku turēdamies pie borta un ar otru pūlēdamies satvert sava pretinieka at­plesto rīkli; kad barkasa saimnieks ieteicās:

— Skatieties, mūs jau var redzēt no Belilas.

Šī ziņa d'Artanjanam bija kā bumbas sprādziens. Viņš pameta auklu un jūras zuti, un tie abi pazuda ūdenī.

Ne vairāk kā pusljē attālumā d'Artanjans ieraudzīja Belilas klinšu zil­ganos siluetus, bet virs tiem baltu, diženu pili.

Tālāk varēja redzēt mežus, zaļas ganības, lopus.

Saule, kas bija pieveikusi jau kādu ceturto daļu no sava gājuma, svie­da savus zeltīos starus pret ūdeni un burvju sala izskatījās kā mirdzošu putekļu apņemta. Pateicoties spilgtajai gaismai, visas ēnas izdalījās ļoti skaidri pret mirdzošajām pļavām un mūriem.

— Ehē, — d'Artanjans teica, skatīdamies uz tumšajām klintīm, — te nu ir nocietinājumi, kas neprasa pēc inženiera. Kur tad var izkāpt uz šīs zemes? Pats Dievs to padarījis nepieejamu.