Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Un mani tur nesatikāt?

— Nē, bet es satiku Musketonu.

— Bet Musketons taču jums nepateica, ka es esmu šeit?

— Kāpēc gan lai viņš to nepateiktu? Vai tad Musketons man neuz­ticas?

— Viņš pats to nezināja.

— O, tas jau ir nopietnis iemesls, kas vismaz neaizvaino manu paš­cieņu.

— Bet kā tad jūs nokļuvāt pie manis?

— Ā, mans dārgais, tāds dižens kungs kā jūs atstāj pēdas visur, kur pabijis, un es zaudētu cieņu pret sevi, ja neprastu atrast savus vecos draugus.

Šis glaimojošais izskaidrojums tomēr Portosu tā gluši īsti neapmie­rināja.

— Bet cs ceļoju pārģērbies, tātad es nevarēju atstāt pēdas, — viņš iebilda.

— Kā jūs pārģērbāties?

— Es šei ierados kā dzirnavnieks.

— Vai tad tāds augstmanis kā jūs, Portos, var apgūt vienkāršu ļaužu manieres, lai varētu citus apmānīt?

— Mans draugs, es zvēru, ka tik labi tēloju savu lomu, ka visi no­ticēja.

— Tomēr ne tik labi, lai es nevarētu jūs atrast.

— Jā. Kā tad jums tas izdevās?

— Pagaidiet, tūlīt pastāstīšu. Iedomājieties, Musketons…

— Ak, šis Musketons! — Portoss noteica, saraukdams triumfa arkas, kas viņam kalpoja par uzacīm.

— Pagaidiet taču. Musketons nav vainīgs, jo viņš pats nezināja, kur jūs atrodaties.

— Protams. Tāpēc jau arī man gribas pēc iespējas ātrāk to visu sap­rast.

— Cik jūs esat nepacietīgs, Portos!

— Ja es kaut ko nesaprotu, tad ārkārtīgi.

— Tūlīt jūs visu sapratīsiet. Aramiss atrakstīja jums uz Pjerfonu?

— Jā.

— Viņš atrakstīja, lai jūs ierodaties pirms ekvinokcijas?

— Jā.

— Nu, lūk, — d'Artanjans noteica, cerēdams, ka Portoss apmieri­nāsies ar šo paskaidrojumu.

Milzis iegrima dziļās domās.

— Ak jā, es saprotu, — viņš beidzot teica. — Aramiss mani aicināja ierasties pirms ekvinokcijas, un no tā jūs sapratāt, ka viņš mani aicina pie sevis. Jūs pajautājāt, kur ir Aramiss? Jūs spriedāt tā: „Kur ir Ara­miss, tur ir arī Portoss". Jūs uzzinājāt, ka Aramiss ir Bretaņā un nolēmāt, ka Portoss arī ir Bretaņā.

— Tieši tā. Portos, jūs patiešām esat burvis. Kā jūs visu uzreiz uz­minējāt! Ieradies Rošbernārā, es uzzināju par slaveno nocietinājumu būvi Belilā. Tas uzjundīja manī ziņkārību. Es iekāpu zvejnieku laivā, pat ne­nojauzdams, ka jūs esat Belilā. Es atbraucu un ieraudzīju cilvēku, kas ceļ tādu akmeni, kādu nespētu kustināt pats Ajakss* un tad es iesaucos: „Tikai barons de Brasjē spēj izdarīt kaut ko tādu!" Jūs izdzirdējāt, pa- griezāties, pazināt mani, mēs apskāvāmies un, ja jums nav nekas pretī, varētu to atkārtot.

— Lūk, cik vienkārši viss izskaidrojams, — Portoss noteica.

Viņš tik sirsnīgi apkampa d'Artanjanu, ka piecas minūtes musketieris nevarēja atvilkt elpu.

— Jūs esat kļuvis vēl spēcīgāks nekā agrāk! — d'Artanjans konsta­tēja. — Labi vēl, ka tikai rokas!

Portoss atbildēja ar labvēlīgu smaidu.

Piecas minūtes pūlēdamies atjaunot normālu elpošanu, d'Artanjans apdomāja savu sarežģīto lomu.

Viņam vajadzēja visu uzzināt, bet pašam neko neatbildēt. Kad ar elpu viss bija atkal kārtībā, viņam bija gatavs ari uzbrukuma plāns.

D'Artanjans nekavējoties sāka uzbrukumu:

— Tagad, kad es jums visu izstāstīju, vai, pareizāk sakot, kad jūs pats visu uzminējāt, sakiet, mans draugs, ko jūs darāt šajos putekļos un netīrumos?

Portoss noslaucīja pieri, lepni paskatījās visapkārt un teica:

— Man liekas, jūs redzējāt, ko es te daru.

— Protams, protams, jūs cilājat akmeņus.

— (), tikai lai parādītu šiem sliņķiem, ko nozīmē īsts cilvēks! — Portoss nicīgi noteica. — Bet jūs saprotat…

Ajakss — viens no „īliādas" varoņiem.

— Jā, akmeņus cilāt nav jusu darbs, toties daudzi, kuriem tas ir amats, tos nemaz nespēj pacelt. Tāpēc jau es jautāju: „Ko jūs šeit darāt, baron?"

— Es apgūstu topogrāfiju.

— Topogrāfiju?

— Jā, bet ko jūs pats darāt tādā pilsētnieka tērpā?

D'Artanjans saprata, ka nevajadzēja izrādīt savu izbrīnu. Portoss to

izmantoja, lai atbildētu uz jautājumu ar pretjautājumu.

Par laimi d'Artanjans bija tam sagatavojies.

— Jūs taču zināt, ka es patiesi esmu pilsētnieks. Drēbes atbilst ma­nam sabiedriskajam stāvoklim.

— Ko jūs stāstāt, jūs taču esat musketieris.

— Dārgais draugs, jūs maldāties: es esmu atvaļināts.

— Ko? Jūs pamētāt dienestu?

— Jā.

— Jūs atstājāt karali?

— Uz visiem laikiem.

Portoss pacēla rokas pret debesīm kā cilvēks, kas izdzirdējis kau ko neiedomājamu.

— Kā jūs nonācāt pie tāda lēmuma?

— Es biju neapmierināts ar karali. Kā jūs zināt, Mazarīni man riebās jau sen. Tā nu es atmetu visam ar koku.

— Mazarīni taču ir miris.

— Es zinu. Es lūdzu mani atvaļināt neilgi pirms viņa nāves, un pirms diviem mēnešiem mans lūgums tika apmierināts. Tad arī, būdams pilnīgi brīvs, es devos uz Pjerfonu, lai apciemotu savu mīļo Portosu. Es dzirdēju, ka jūs esat ļoti labi saplānojis laiku, un vēlētos nodzīvot pāris nedēļas tāpat kā jūs.

— Mans draugs, jūs zināt, ka mana māja jums atvērta ne tikai uz divām nedēļām, bet uz gadu, desmit gadiem, vienmēr.

— Pateicos, Portos.

— Ā! Vai jums nav vajadzīga nauda? — Portoss apvaicājās, šķin­dinādams kabatā ap pussimtu luidoru.

— Nē, man nekas nav vajadzīgs; es noguldīju savus ietaupījumus pie Planšē, un viņš man izmaksā procentus.

— Jums ir ietaupījumi?

— Jā; kāpēc jūs domājat, ka man nevar būt ietaupījumi tāpat kā kuram katram cilvēkam?

— Es? Gluži otrādi, es vienmēr domāju… Tas ir, Aramiss vienmēr domāja, ka jums ir ietaupījumi. Ziniet, es negribu jaukties jūsu darīšanās, bet man tomēr liekas, ka musketieris diez vai var sevišķi daudz iekrāt.

— Protams, salīdzinājumā ar jums, miljonāru, es neesmu bagāts. Spriediet pats: man bija divdesmit pieci tūkstoši livru.

— Nav slikti, — Portoss laipni atbildēja.

— Vēlāk, — musketieris turpināja, — pagājušā mēneša divdesmit as­totajā datumā es tiem pievienoju divsimt tūkstošus livru.

Portosa acis kļuva pavisam apaļas un bez vārdiem daiļrunīgi vaicāja musketierim: „Kam tad tu nočiepi tādu summu, dārgais draugs?"

— Divsimt tūkstoši livru! — viņš beidzot iekliedzās.

— Jā, un tā ar divdesmit pieciem tūkstošiem, kas man jau bija, un naudu, ko es ieguvu vēlāk, man tagad pavisam ir divsimt četrdesmit pieci tūkstoši livru.

— Nu! Kur jūs dabūjāt tādu bagātību?

— Pagaidiet gan es jums to izstāstīšu. Tā kā jums vēl tik daudz jāstāsta man, atliksim manu stāstu uz kādu laiciņu.

— Lieliski, — Portoss noteica. — Tātad jūs esat bagāts! Bet ko lai es stāstu?

— Pastāstiet, kā Aramisu iecēla…

— Par Vannas bīskapu?

— Jā, jā, — d'Artanjans atsaucās. — Mūsu mīļais Aramiss! Viņš kāpj augšup!

— Jā. Viņš pie tā neapstāsies.

— Ko? Jūs domājat, ka viņš neapmierināsies ar violetajām zeķēm un gribēs vēl arī sarkano micīti?

— Cst! Tā viņam ir apsolīta.

— Karalis?

— Kāds, kas ir stiprāks par karali.

— Ak, Portos, jūs stāstāt neticamas lietas.

— Kāpēc neticamas? Vai tad Francijā nav bijušas spēcīgākas per­sonas par karali?