Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Jā, protams. Ludviķa XIII laikā par viņu stiprāks bija Rišelje. Reģenta laikā tāds bija Mazarīni, Ludviķa XIV laikā tāds ir…

— Nu?

— Fukē kungs?

— Pareizi! Kā jūs uzreiz uzminējāt!

— Tātad Fukē apsolīja iecelt Aramisu par kardinālu?

— Portosa seja kļuva noslēgta.

— Lai Dievs mani pasargā jaukties citu darīšanās un jo sevišķi iz­pļāpāt noslēpumus, kurus cilvēki nevēlas atklāt. Kad jūs satiksieties ar Aramisu, viņš pats jums izstāstīs visu, ko uzskatīs par nepieciešamu.

— Portos, jūs esat īsta noslēpumu glabātava. Atgriezīsimies pie jums.

— Labi, — Portoss atteica.

— Jūs man teicāt, ka šeit apgūstat topogrāfiju?

— Jā gan.

— Oho, mans draugs, jūs iesiet tālu!

— Kāpēc?

— Šie nocietinājumi taču ir lieliski!

— Jums tā liekas?

— Protams, Belila ir nepieejama, ja pareizi nevada aplenkumu.

— Es arī tā domāju, — Portoss noteica, rokas berzēdams.

— Kas tad tā nocietināja salu?

Portoss kļuva vēl cienīgāks un pašpārliecinātāks.

— Vai jūs to nevarat uzminēt?

— Nē, es varu tikai teikt, ka to izdarījis cilvēks, kas izpētījis visas sistēmas un izvēlējies pašu labāko.

— Klusu, — Portoss teica, — saudzējiet manu pieticību, mans mīļais d'Artanjan.

— Kā! — musketieris iesaucās. — Tātad jūs… O!

— Mans draugs, apžēlojieties!

— Jūs to izdomājāt, uzzīmējāt plānu, uzcēlāt šos nocietinājumus, re- dutes, pusapļus, jūs būvējat šo slēgto eju?

— Es jūs lūdzu!

— Portos, jūs esat apbrīnojams! Jūs vienmēr eat slēpis savu talantu no mums. Es ceru, draugs, ka jūs man visu sīki parādīsiet.

— Tas ir ļoti vienkārši. Te ir mans plāns.

— Parādiet.

Portoss aizveda d'Artanjanu pie akmens, kurš viņam kalpoja par gal­du un uz kura bija izklāts plāns. Apakšā Portosa šausmīgajā rokrakstā, kuru mums jau bija izdevība pieminēt, bija uzrakstīts:

„Kvadrāta vai taisnstūra vietā, kā to darīja līdz šim, izveidojiet lau­kumu regulāra sešstūra veidā. Šim daudzstūrim ir priekšrocība, ka tajā ir vairāk stūru nekā četrstūrī. Sešstūra lielumu jūs noteiksiet uz vietas. Katru jūsu sešstūra malu sadaliet uz pusēm. No viduspunkta novelciet perpendikulāru līniju uz daudzstūra centru; tā būs viena sestā daļa no perimetra. No katras daudzstūra malas galapunktiem novelciet diagonā­les, kas šķērsos perpendikulāro līniju. Šīs taisnās līnijas būs aizsardzības līnijas…"

— Oho! — d'Artanjans noteica, izlasījis līdz šai vietai. — Tā jau ir vesela sistēma, Portos!

— Jā un pilnīgi pabeigta, — Portoss apliecināja. — Vai gribat lasīt tālāk?

— Nē, es izlasīju pietiekoši daudz. Bet ja jau, dārgais Portos, jūs pats vadāt darbus, kāpēc tad jūs rakstiski izklāstāt savu sistēmu?

— Bet nāve, dārgais draugs?

— Kāda nāvē?

— Mēs visi esam mirstīgi.

— Tiesa gan, — d'Artanjans piekrita. — Jūs vienmēr visam atrodat atbildi.

Viņš nolika plānu uz akmens.

— Kaut gan d'Artanjans turēja plānu rokās tikai īsu brīdi, viņš tomēr zem Portosa lielajiem burtiem pamanīja daudz sīkākus, kas atgādināja rokrakstu, ko viņš bija skatījis jaunībā Marī Mišonai adresētajās vēstulēs; bet pie šī rokraksta tik cītīgi bija darbojusies dzēšgumija, ka jebkurš ne tik vērīgs cilvēks kā mūsu musketieris nepamanītu rūpīgi nodzēstās rin­diņas.

— Apsveicu, draugs, apsveicu! — d'Artanjans teica.

— Tagad jūs zināt visu, ko gribējāt zināt, vai ne? — Portoss cienīgi sacīja.

— () jā! Tikai lūdzu, draugs, izrādiet man vēl pēdējo labvēlību.

— Runājiet, šei visu nosaku es.

— Sakiet, kas ir tas kungs, kas pastaigājas tur, aiz tās kareivju lī­nijas?

— Tas ir Žetāra kungs.

— Kas ir Žetāra kungs?

— Tas ir mūsu mājas arhitekts.

— Kādas mājas?

\ — Fukē kunga mājas.

— Ahā! — d'Artanjans iesaucās. — Tātad jūs arī esat Fukē kunga dienestā, Portos?

— Es? Kāpēc? — topogrāfs vaicāja, nosarkdams līdz pat ausu gali­ņiem.

— Stāstot par Belilas arhitektu, jūs teicāt: mūsu mājas arhitekts, it kā runātu par Pjerfonas pili.

Portoss iekoda lūpā.

— Mans dārgais, — viņš atteica, — Belila pieder Fukē kungam tāpat kā Pjerfonā man. Vai jūs esat bijis Pjerfonā?

— Es tikko teicu jums, ka biju tur pirms pāris mēnešiem.

— Vai jūs tur gadījumā nesatikāt kungu, kas visu laiku staigā ar lineālu rokās?

— Nē. Ja viņš tur patiešām staigātu, tad es protams būtu varējis viņu satikt.

— Nu, lūk, tas ir Bulengrēna kungs.

— Bet kas ir Bulengrēna kungs?

— Ja kāds satiks viņu ejam ar lineālu rokā un pajautās man: „Kas ir Bulengrēna kungs?", es atbildēšu: „Tas ir mūsu mājas arhitekts." Un Žetārs ir tāds pats Bulengrēns Fukē kungam. Viņš nenodarbojas ar no­cietinājumiem, saprotiet. Viņam nav ne mazākā sakara ar tiem, jo šos darbus vadu es.

— Ak, Portos! — d'Artanjans iesaucās, nolaizdams roku kā uzva­rētais, kas atrod savu zobenu. — Mans dārgais, jūs esat ne tikai izcils topogrāfs, bet arī augstas klases dialektiķis.

— Vai ne? — Portoss atteica. — Tas bija patiešām lielisks sprie­dums.

— Viņš piepūtās kā tas jūras /utis, kas nesen izslīdēja no d'Artan­jana rokām.

— Nu, — musketieris turpināja, — vai otrs kungs, kas pastaigājas ar Žetāru, ari kalpo Fukē?

— Ak tas, — Portoss nicīgi noņurdēja. — Tas ir Žipenē vai Ži- ponē,* dzejnieķelis.

— Es domāju, ka Fukē kungam jau pietiek ar Parīzes dzejniekiem: Skiderī**, Lorē, Pelisonu, Lafontēnu. Atklāti sakot, Portos, šis dzejnieks jums nekādu godu nedara.

— Ā, mūs glābj tas, ka viņš šeit neatrodas kā dzejnieks.

— Kā tad?

— Kā burtlicis. Un jūsu vārdi man atgādināja, ka man jāpasaka pāris vārdu šim nejēgam.

— Sakiet.

Portosss pamāja, lai Žipenē pienāk, bet tas, pazinis d'Artanjanu, ne­gribēja nākt. Portoss bija spiests atkārtot savu mājienu, bet jau krietni pavēlošāk.

Dzejnieks pienāca.

— Ak tā! — Portoss aizrādīja. — Jūs šeit esat tikai kopš vakar­dienas, bet jau strādājat dažādas nekrietnības!

— Kā tā, barona kungs? — Žipenē trīcēdams vaicāja.

— Jūsu spiestuve čīkstēja visu nakti un traucēja man gulēt.

— Kungs… — Žipenē bikli iestarpināja.

— Jums vēl nekas nav uzdots drukāt: nevajadzēja iedarbināt spies­tuvi. Ko jūs pagājušo nakti iespiedāt?

— Mazu dzejolīti, ko es sacerēju.

— Mazu! Nemelojiet! Spiestuve tā čīkstēja, ka gandrīz vai kļuva to žēl. Lai tas vairs neatkārtotos! Dzirdat?

— Jā, barona kungs.

— Labi, šoreiz es jums piedodu. Ejiet.

Dzejnieks aizgāja tikpat pazemīgi kā atnācis.

Vardu spele: juponet franciski nozīme „svarciņi".

Žoržs de Skiderī (1601-1667) — franču dzejnieks un dramaturgs.

— Nu, tagad esam sadevuši pamatīgu sutu šim dīvainim un varam pabrokastot.

— Labi, — musketieris piekrita, — brokastosim.

— Tikai, — Portoss piebilda, — brokastīm, mans draugs, mēs va­rēsim veltīt tikai divas stundas.

— Ko lai dara! Centīsimies labi izmantot šo laiku. Bet kāpēc mums ir tikai divas stundas?

— Tāpēc, ka vienos sākas paisums, un es līdz ar paisumu dodos uz Vannu. Rit pat es atgriezīšos, tāpēc palieciet pie manis un jūtieties kā mājās. Man ir labs pavārs un lielisks pagrabs.