Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Belilā? — Aramiss turpināja. — Šai nomaļajā kaktā! Jā, tas pa­tiešām ir ļoti laipni.

— Bet es pateicu viņam, ka jūs esat Vannā, — tai pašā tonī tur­pināja Portoss.

D'Artanjans mazliet ironiski pasmaidīja.

— Nu nē, es arī pats to zināju, es tikai gribēju paskatīties…

— Ko?

— Vai mūsu senā draudzība vēl dzīva; vai tikšanās liks pukstēt straujāk mūsu sirdīm, kas no vecuma kļuvušas raupjas; vai tās vēl spējīgas uz prieka saucienu, ar kādu apsveic draugus.

— Nu, un? Jūs varat justies apmierināts! — Aramiss sacīja.

— Kā to lai ņem.

— Kāpēc?

— Portoss man teica: „cst!", bet jūs…

— Ko es?

— Jūs mani svētījāt.

— Ko lai dara, mans draugs, — Aramiss smaidīdams sacīja. — Svē­tība ir dārgākais, ko var dot nabaga prelāts.

— Rimstiet, mans draugs!

— Tā ir.

— Bet Parīzē runā, ka Vanna ir viena no labākajām Francijas bīs­kapijām.

— A, tātad jūs runājat par laicīgajiem labumiem? — Aramiss izklai­dīgi piezīmēja.

— Tas ir saprotams: es tos augsti vērtēju.

— Tad parunāsim par tiem, — Aramiss smaidīdams ierosināja.

— Vai jūs atzīstaties, ka esat viens no labākajiem Francijas prelā- tiem?

— Dārgais, ja jūs runājat par naudu, varu tiekt, ka Vanna ienes gadā divdesmit tūkstošus livru, ne vairāk un ne mazāk. Tajā ir simt sešdesmit draudzes.

— Nav slikti, — d'Artanjans sacīja.

— Lieliski!.. — Portoss piebalsoja.

— Tomēr, — musketieris turpināja, nenolaizdams acis no Aramisa, — jūs taču neesat apracis sevi uz visiem laikiem šeit?

— Piedodiet, bet es neatzīstu vārdus „aprakt sevi".

— Man šķiet, ka, dzīvojot tik tālu no Parīzes, cilvēks jūtas kā ap­rakts.

— Draugs, es kļūstu vecs, — Aramiss atbildēja. — Galvaspilsētas troksnis un kņada man vairs neder. Piecdesmit septiņu gadu vecumā meklē mieru un iespēju nodoties apcerei. Te es tos esmu atradis. Kas gan var būt bargāks un reizē skaistāks par šo novadu? Te, dārgo d'Ar­tanjan, es esmu atradis kaut ko pilnīgi pretēju tam, ko kādreiz mīlēju. Dzīves nogalē jādzīvo citādi kā tās sākumā. Reizēm mani aizrauj agrāko gadu baudas, bet tomēr tās nespēj novērst mani no rūpēm par dvēseles glābšanu. Es vēl dzīvoju uz zemes, bet katra aizvadītā stunda mani tuvina debesīm.

— Cik daiļrunīgi, gudri un kautrīgi! Jūs esat piemērs visiem pre- lātiem, Aramis, apsveicu.

— Jūs taču neapmeklējāt mani tikai, lai apbērtu ar komplimentiem… — Aramiss smaidīdams sacīja. — Stāstiet, kas jūs atvedis šurp? Vai man būs tā laime izdarīt jums kādu pakalpojumu?

— Par laimi, nē, dārgais draugs, — musketieris atteica. — Es esmu bagāts un brīvs.

— Bagāts?

— Jā, tikai, protams, pēc mana mēroga, nevis Portosa vai jūsu. Man ir apmēram piecpadsmit tūkstošu livru gadā.

Aramiss neuzticīgi paskatījās uz viņu. Redzēdams sava drauga vien­kāršo apģērbu, viņš nespēja noticēt, ka tas ieguvis bagātību.

D'Artanjans saprata, ka nepieciešami paskaidrojumi, un izstāstīja par saviem piedzīvojumiem Anglijā.

Viņš redzēja, ka viņa stāsta laikā prelāta acis brīdi pa brīdim uz­dzirkstīja, bet slaikie pirksti iedrebējās.

Portoss ne tikai sajūsminājās, bet gandrīz vai dievināja d'Artanjanu un nezināja, ko darīt aiz sajūsmas. Kad d'Artanjans apklusa, Aramiss jautāja:

— Nu, un ko tālāk?

— Jūs redzat, — musketieris atbildēja, — Anglijā man ir draugi un īpašums, bet Francijā — nauda. Es jums piedāvāju visu, kas man ir. Lūk, tāpēc es ierados.

Lai cik rūdīts bija d'Artanjans, viņš tomēf neizturēja Aramisa acu izteiksmi un pievērsa skatienu Portosam. Tā atlec zobens, kas atsities pret nepārvaramu šķērsli un meklē jaunu virzienu.

— Tomēr jums ir diezgan dīvains ceļojuma tērps, — bīskaps pie­bilda.

— Es zinu, ka tas ir briesmīgs, bet man negribējās izskatīties kā karavīram vai augstmanim. Ieguvis bagātību, es pēdējā laikā esmu kļuvis skops.

— Un jūs devāties uz Belilu? — Aramiss noprasīja, neļaudams d'Ar­tanjanam attapties.

— Jā. Es zināju, ka sastapšu tur Portosu un jūs, — musketieris atbil­dēja.

— Mani! — Aramiss iesaucās. — Mani? Jau pagājis gads, kopš es esmu šeit, bet ne reizi neesmu pārcēlies pāri jūras šaurumam.

— Ā-ā! — d'Artanjans novilka. — Es gan nedomāju, ka jūs esat tāds mājā tupētājs.

— Ak, dārgais draugs, es vairs neesmu tāds kā agrāk. Man ir grūti jāt, un jūra mani nogurdina. Es esmu nabaga slims garīdznieks, kas mū­žīgi cieš un par visu žēlojas; es tiecos pēc atturīgas dzīves, kāda, pēc manām domām, piederas vecumam; man patīk apcerēt nāvi. Es dzīvoju vienā vietā, dārgais d'Artanjan.

— Jo labāk, draugs, jo mēs, liekas, būsim kaimiņi.

— Jā?— Aramisa balsī izskanēja viegls izbrīns, kuru viņš pat nepū­lējās slēpt. — Jūs būsiet mans kaimiņš?

— Jā.

— Kā tā?

— Es gribu nopirkt ienesīgus sāļās zemes laukus starp Pirialu un Kruaziku. Padomājiet tikai: sāls ieguve dod ap divdesmit procentu tīrās peļņas — nekādi zaudējumi vai lieki izdevumi. Okeāns kā kārtīgs un uz­ticams piegādātājs pēc katrām sešām stundām dos ienākumus manai ka­sei. Es esmu pirmais parīzietis, kam ienākusi prātā tāda ideja. Tikai ne­vajag to izpaust. Drīz mēs būsim kaimiņi. Es dabūšu joslu trīs ljē platumā par trīsdesmit tūkstošiem livru.

Aramiss pameta skatienu uz Portosu, it kā jautājot, vai tā ir taisnība un vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet tad, it kā nokaunējies par savu vēlēšanos meklēt atbalstu tik vājā palīgā, viņš sakopoja visus spēkus otra­jam uzbrukumam vai otrajai aizstāvēšanās līnijai.

— Man stāstīja, ka jums bijušas nepatikšanas galmā, bet jūs esat iz­gājis no situācijas kā vienmēr, tas nozīmē, manu mīļo d'Artanjan, ar go­du.

— Es! — musketieris skaļi iesmējās, bet nespēja noslēpt savu sa­mulsumu, jo Aramisa vārdi iedvesa viņam domu, ka prelāts zina par viņa jaunajiem pienākumiem pie karaļa. — Pastāstiet man arī par to, mīļo Aramis!

— Jā, man, nabaga bīskapam, šai vienmuļajā kaktā, stāstīja, ka kara­lis padarījis jūs par savas mīlestības uzticības personu.

— Kādas mīlestības?

— Uz Mančīni kundzi.

D'Artanjans uzelpoja.

— Nenoliedzu, — viņš atbildēja.

— Runā, ka karalis rītausmā aizvilcis jūs līdz uz Bluā tiltu, kur pa­tērzējis ar savu skaistuli.

— Taisnība, — d'Artanjans piekrita. — A, tātad jūs to zināt? Tad jau jums zināms arī tas, ka tai pašā dienā es iesniedzu lūgumu mani atvaļināt.

— No tiesas?

— Jā, mans draugs.

— Un tad jūs taisnā ceļā devāties pie grāfa de Lafēra? Pie manis? Pie Portosa?

— Jā.

— Lai mūs vienkārši apciemotu?

— Nē. Es nezināju, ka jūs neesat brīvi, un gribēju, lai jūs dodaties man līdz uz Angliju.

— Jā, saprotu. Un tad jūs, apbrīnojamais cilvēk, viens pats tikāt galā ar to, ko gribējāt, lai izdarām mēs četri. Man jau bija aizdomas, ka jums ir kāda loma šai apbrīnojamā restaurācijā, jo jūs bija redzējuši karaļa Kārļa pieņemšanās, un karalis runājis ar jums kā draugs, pareizāk sakot, kā cilvēks, kas jums ir pateicību parādā.

— Kā jūs visu to uzzinājāt? — d'Artanjans vaicāja, baidīdamies, ka Aramiss zina vairāk nekā viņš to vēlētos.

— Dārgais draugs, — prelāts sacīja, — es esmu līdzīgs vecajam naktssargam, kas sēž savā būdiņā uz mola. Katru nakti viņš aizdedz luk­turi, lai apgaismotu ceļu kuģiem, kas atgriežas mājās. Viņš ir savā būdiņā, un zvejnieki viņu neredz; bet viņš uzmanīgi seko viņu gaitām, meklē viņus un aicina atpakaļ uz ostu. Es līdzinos šim sargam. Laiku pa laikam mani sasniedz ziņas, atgādinot visu, ko es kādreiz mīlēju. Arī es sekoju drau­giem vētrainajā dzīves jūrā; es, nabaga novērotājs, kam Dievs devis savu būdiņu, domās pavadu tos.