Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Ko es darīju pēc Anglijas? — d'Artanjans vaicāja.

— Ak, neprasiet par daudz no manis. Es neko nezinu: manas acis ir apžilbušas. Es nožēloju, ka jūs mani neatcerējāties. Es skumu, ka jūs mani esat aizmirsis. Man nebija taisnība. Es atkal redzu jūs, un tie man ir svētki, varu apzvērēt — lieli svētki! Un kā klājas Atosam? — Aramiss piebilda.

— Ļoti labi, pateicos.

— Bet jūsu jaunajam lolojumam Raulam?

— Viņš, manuprāt, ir mantojis veiklību no sava tēva Atosa, bet spēku no sava aizbildņa Portosa.

— Kā jūs par to pārliecinājāties?

— Es par to pārliecinājos tieši pirms došanās ceļā. Grēva laukumā vajadzēja tikt izpildītam nāves sodam, un tur sacēlās nemieri. Mēs iz­rādījāmies dumpīgā pūļa vidū un mums nācās pastrādāt ar zobeniem. Viņš darbojās lieliski.

— Oho! Ko tad viņš paveica? — Portoss pajautāja.

— Vispirms izmeta pa logu cilvēku tā, it kā tā būtu vates pika.

— Lieliski! — Portoss iesaucās.

— Pēc tam paukojās tā, kā mēs savos labākajos laikos.

— Bet kāpēc sacēlās nemieri? — Portoss vaicāja.

D'Artanjans ievēroja, ka Aramiss nekā nereaģē uz Portosa jautājumu.

— Divu pārpircēju dēļ, — viņš atbildēja, skatīdamies uz Aramisu. — Viņus pakāra pēc karaļa pavēles; tie bija Fukē kunga draugi.

Tikai prelāta uzacs noraustīšanās parādīja, ka viņš dzirdējis muske­tiera vārdus.

— O! — Portoss iesaucās. — Kā tad īsti sauca šos Fukē kunga draugus?

— D'Emerī un Liodo, — d'Artanjans atbildēja. — Vai jums pa­zīstami šie vārdi, Aramis?

— Nē, — prelāts nevērīgi noteica. — Liekas, tie bija kaut kādi fi­nansisti?

— Jā.

— Kā! Fukē kungs ļāva pakārt savus draugus? — Portoss pārstei­gumā iesaucās.

— Kāpēc gan ne? — Aramiss iebilda.

— Man liekas…

— Ja šos nelaimīgos pakāra, tātad tāda bijusi karaļa pavēle. Fukē kungs drīkst pārvaldīt finanses, bet viņam nav tiesību noteikt cilvēku dzīvi vai nāvi.

— Vienalga, — Portoss noņurdēja, — Fukē kunga vietā es…

Saprazdams, ka Portoss tūlīt izteiks bīstamu muļķību, Aramiss pār­trauca viņu un novērsa sarunu uz citu pusi:

— Dārgais d'Artanjan, pietiks runāt par svešiem cilvēkiem. Parunā­sim par jums.

— Par mani jums jau viss zināms; ko es vēl lai saku. Parunāsim labāk par jums, Aramis.

— Es jau teicu, mans draugs, ka manī nav vairs nekā no senā Ara­misa.

— Un no abata d'Erblē?

— Pat no viņa. Jūsu priekšā ir cilvēks, ko Dievs paņēmis aiz rokas un pacēlis tik augstu, cik viņam nav pat sapņos rādījies.

— Dievs? — d'Artanjans pārjautāja.

— Jā.

— Hm! Dīvaini. Man teica, ka to izdarījis Fukē kungs.

— Kas to teica? — jautāja Aramiss, kurš, par spīti savām pūlēm, nespēja apslēpt viegli pietvīkušos vaigus.

— Bazēns.

— Muļķis!

— Patiešām, līdz ģēnijam viņam ir tālu. Viņš man to pateica, es tikai atkārtoju viņa vārdus.

— Es Fukē kungu neesmu pat acīs redzējis, — Aramiss atbildēja tik mierīgi un nevainīgi kā jauna meitene, kas vēl nekad nav mānījusies.

— Ja jūs viņu arī būtu redzējis vai pat pazītu, — d'Artanjans iebilda, — tad tā nebūtu nekāda nelaime. Fukē kungs ir jauks cilvēks!

— Ā!

— Dižens politiķis!

Aramisa kustība pauda pilnīgu vienaldzību.

— Visvarens ministrs!

— Es pakļaujos tikai karalim un pāvestam, — Aramiss piebilda.

— Hm! — d'Artanjans izteica visnevainīgākajā balsī. — Es tā runāju tāpēc, ka te visi par Fukē vien runā. Līdzenums pieder Fukē; sāls lauki, kurus es gatavojos pirkt, ir Fukē īpašums; sala, uz kuras Portoss kļuvis par topogrāfu, pieder Fukē; garnizoni pieder Fukē, galeras arī… Tāpēc varu atzīties, ka es nebrīnītos, ja jūs arī pakļautos viņam vai, pareizāk sakot, būtu atdevis viņa rīcībā savu bīskapiju. Fukē kungs nav karalis, bet viņš ir tikpat varens valdnieks kā karalis.

— Paldies Dievam, es nepiederu nevienam, izņemot sevi, — atteica Aramiss, kas šīs sarunas laikā bija vērojis katru d'Artanjana kustību un katru Portosa skatienu.

Portoss bija pilnīgi nekustīgs, bet d'Artanjans bezkaislīgs. Viņš bija pieredzējis pretinieks un veikli atcirta visus uzbrukumus, tā ka cirtiens netrāpīja mērķī.

Tomēr abi draugi bija noguruši no cīņas un aicinājums vakariņās nā­ca pašā laikā.

Pie galda sarunas tēma mainījās. Bez tam, gan Aramiss, gan d'Ar­tanjans saprata, ka ne vienam ne otram neizdosies uzzināt neko jaunu.

Portoss no šīs divkaujas neko nebija sapratis. Viņš neizteica ne vārda, jo Aramiss deva zīmi, lai viņš klusē. Viņam vakariņas bija tikai vakariņas, bet tas Portosu pilnīgi apmierināja.

Tāpēc vakariņas pagāja brīnišķīgi.

Viņi runāja par karu. par finansēm, par mākslu un mīlestību.

Aramisu pārsteidza d'Artanjana piezīmes par politiku.

Aramisa izbrīnās pilnie skatieni kāpināja musketiera neuzticību, bet d'Artanjana neuzticēšanās radīja tādas pašas izjūtas Aramisā.

Beidzot d'Artanjans tīšām izmeta Kolbēra vārdu. Šo triecienu viņš bija pietaupījis uz beigām.

— Kas ir Kolbērs? — bīskaps vaicāja.

„Nu, tas jau ir par daudz! — musketieris pie sevis noteica. — Nav ko snaust!"

Viņš izstāstīja par Kolbēru visu, ko vien Aramiss vēlējās zināt.

Vakariņas vai, drīzāk, Aramisa un d'Artanjana saruna ievilkās līdz vieniem naktī.

Tieši desmitos Portoss savā krēslā aizmiga un sāka krākt kā ērģeles.

Pusnaktī viņu pamodināja, lai sūtītu gulēt.

— Hm! — viņš noņurdēja. — Šķiet, es aizsnaudos, kaut gan jūsu sarunas bija ļoti interesantas.

Vienos naktī Aramiss pavadīja d'Artanjanu uz viņam sagatavoto ista­bu, pašu labāko bīskapa pilī.

Musketiera rīcībā bija nodoti divi kalpi.

— Rīt astoņos, — bīskaps teica, vēlot d'Artanjanam labu nakti, — ja vēlaties, dosimies izjādē; protams, Portoss arī mums noteikti pievie­nosies.

— Astoņos? Tik vēlu? — d'Artanjans brīnījās.

— Jūs zināt, ka man miegam nepieciešamas septiņas stundas.

— Pareizi.

— Ar labu nakti, mīļais draugs, — Aramiss sirsnīgi apkampa muske­tieri.

„Lieliski! — d'Artanjans nodomāja, kad aiz Aramisa aizvērās dur­vis. — Es celšos piecos."

Ar šādu lēmumu viņš apgūlās un cieši aizmiga.

Tikko d'Artanjans nodzēsa sveci, Aramiss, kurš cauri aizkariem bija vērojis gaismu sava drauga istabā, uz pirkstgaliem klusi iezagās pie Por­tosa.

Milzis bija apgūlies jau pirms pusotras stundas un bija laiski izlaidies pējos.

Viņš gulēja pirmajā nomidzī, un to Portosam nespēja iztraucēt ne zvani, ne lielgabali.

Aramisa roka uzmanīgi un klusi atvēra viņa istabas durvis.

Bīskaps piegāja pie gulētāja. Biezais paklājs apslāpēja viņa soļus; starp citu, Portosa krācieni tik un tā nomāca visas pārējās skaņas.

Aramiss uzlika roku uz giganta pleca.

— Mīļo Portos, celieties, — viņš nomurmināja.

Atomisa balss bija maiga un glāstoša, tomēr tajā skanēja pavēle, nevis pamudinājums. Roka viegli aizskāra plecu, bet arī pieskāriens pauda par briesmām.

Cauri miegam Portoss izdzirdēja balsi un sajuta pieskārienu.

Viņš sarāvās.

— Kas te ir? — viņš noprasīja pērkondimdošā balsī.

— Cst, tas esmu es, — Aramiss atteica.

— Jūs, mīļais draugs? Kāpēc jūs mani modināt?