Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjana meklējumi bija veltīgi: viņš izkāpa, nevienu neieraudzījis, un pirmais sastaptais kareivis, kam viņš jautāja, pateica, ka barona kungs vēl nav atgriezies no Vannas.

Netērēdams lieki ne minūti, d'Artanjans pavēlēja stūresvīram ieturēt kursu uz Sarzo ragu.

Neskatoties uz ātro braucienu, d'Artanjanu mocīja nepacietība un īg­nums, par ko vislabāk varētu liecināt laivas klājs, ko viņš mīdīja trīs stun­das.

Laiva piestāja krastmalā, un no turienes d'Artanjans vienā mirklī sa­sniedza bīskapa pili.

Ar savu ātro atgriešanos viņš domāja samulsināt Aramisu. Viņam gri­bējās pārmest Aramisam viltību un izdarīt to atturīgi, bet pietiekoši smal­kā veidā, liekot Aramisam saprast, kādas sekas var būt tādai rīcībai, un līdz ar to likt viņam kaut daļēji atklāt noslēpumu. Ar vārdu uzbrukumu kā ar durkļu triecienu viņš cerēja saraut noslēpumu tīklu, kas apvija Ara­misu un piespiest viņu būt atklātam.

Priekšistabā viņš sastapa kambarsulaini, kas, muļķīgi smaidīdams, aiz­šķērsoja viņam ceļu.

— Pie viņa svētības! — d'Artanjans uzsauca, pulēdamies pastumt kambarsulaini sāņus.

— Pie viņa svētības?

— Nu, jā, protams. Vai tad tu, muļķi, mani nepazīsti?

— Protams, pazīstu, jūs esat ševaljē d'Artanjans. Bet viņa svētības nav mājās.

— Ko? Viņa svētības nav mājās? Kur tad viņš ir?

— Aizbrauca.

— Kurp?

— Nezinu, bet varbūt viņa svētība paziņo jums to vēstulē, ko viņš uzdeva man atdot jūsu žēlastībai.

Kambarsulainis izņēma no kabatas vēstuli.

— Dod ātrāk, putnubiedēkli! — d'Artanjans uzkliedza, izraudams vēstuli kalpam no rokām. — Jā, jā, — viņš piemetināja, pārlaidis acis pirmajām rindiņām. — O, jā, es saprotu!

Viņš pusbalsī izlasīja:

«Dārgais draugs!

Man jādodas uz vienu no manas bīskapijas draudzēm ārkārtīgi stei­dzamās darīšanās. Es cerēju satikties ar Jums pirms prombraukšanas, bet tagad esmu zaudējis cerību uz to, jo Jūs droši vien pavadīsiet divas trīs dienas kopā ar mūsu mīļo Portosu.

Izklaidējieties, bet necentieties sacensties ar viņu pie galda; to es neieteiktu pat Atosam viņa labākajos gados.

Uz redzēšanos, dārgais draugs! Ticiet man, es dziļi nožēloju, ka ne­varēju labāk un ilgāk baudīt Jūsu patīkamo sabiedrību.

— Velns parāvis! — d'Artanjans šķendējās. — Mani ir apveduši ap stūri! Ek, es muļķis, stulbenis, trīskāršais idiots! Nu, bet paskatīsimies, kas raudās pēdējais. Mani piemānījuši. Kā mērkaķi, kam iesmērēts tukšs rieksts!

Iecirtis pļauku smaidošajam kambarsulainim, musketieris izskrēja no bīskapa pils.

Lai arī cik labs būtu Sesks, tik straujam jātniekam viņš nederēja. Tāpēc pasta kantorī d'Artanjans izvēlējās zirgu, kurš, pateicoties muske­tiera piešiem un atlaistajai pavadai, pierādīja, ka brieži nebūt nav vis­ātrākie skrējēji pasaulē.

Trīsdesmit vai trīsdesmit piecas stundas pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem Fukē sēdēja savā kabinetā mums jau pazīstamajā Senmandē namā un strādāja, kā parasti, pavēlējis nevienu nepieņemt.

Pēkšņi pagalmā iedrāzās kariete, ko vilka četri putās nodzīti zirgi.

To acīmredzot gaidīja, jo četri sulaiņi metās pie karietes durvīm un atvēra tās.

Fukē piecēlās no sava rakstāmgalda un ātri piegāja pie loga, vēro­dams, kā no karietes izkāpj atbraukušais viesis, ar pūlēm pieveikdams trīs pakāpienus un atbalstīdamies uz sulaiņu pleciem.

Kad viņš nosauca savu vārdu, viens no kalpiem skriešus metās uz ieeju un pazuda pils priekštelpā. Sulainis steidzās paziņot par viesa ie­rašanos savam kungam, bet viņam nemaz nevajadzēja klauvēt pie ka­bineta durvīm.

Fukē jau stāvēja uz sliekšņa.

— Viņa svētība Vannas bīskaps, — sulainis pieteica.

— Labi, — Fukē atbildēja.

Noliecies pāri margām, viņš redzēja, ka Aramiss jau sāk kāpt augšup pa pakāpieniem, un teica:

— Jūs, mans draugs? Tik ātri?

— Jā, es. Bet, kā redzat, galīgi izmocīts un noguris.

— Ak, nabaga draugs! — Fukē teica, piedāvādams Aramisam roku, uz kuras tas atbalstījās.

Visi kalpotāji godbijīgi atkāpās.

— Nekas! — Aramiss atsaucās. — Par to nekas, ja es esmu šeit. Tas ir vissvarīgākais.

— Runājiet ātrāk, — Fukē teica, aizslēgdams kabineta durvis.

— Vai mūs neviens nenoklausās? .

— Esiet mierīgs.

— Vai di Valons ieradās?

— Jā.

— Jūs saņēmāt manu vēstuli?

— Jā. Acīmredzot lieta ir nopietna, ja tā prasīja jūsu ierašanos Pa­rīze tai laikā, kad esat tik nepieciešams citur.

— Jā, tā ir ļoti nopietna.

— Es jums pateicos. Bet kas tad ir noticis? Tomēr, Dieva dēļ, vis­pirms atpūtieties, dārgais draugs. Jūs esat drausmīgi bāls.

— Man patiešām nav labi. Tomēr nepievērsiet man uzmanību. Vai di Valons jums neko neteica, atdodams vēstuli?

— Nē. Es izdzirdēju troksni, piegāju pie loga un ieraudzīju kaut ko, kas līdzinājās marmora jātniekam. Es izgāju pie viņa; viņš man pastiepa vēstuli, un tūlīt viņa zirgs nogāzās.

— Bet viņš pats?

— Viņš arī nokrita. Viņu pacēla un aiznesa uz istabu. Es izlasīju vēstuli un iegāju pie viņa, lai izvaicātu sīkāk, bet viņš tik cieši bija aiz­midzis, ka nebija iespējams viņu pamodināt. Man kļuva viņa žēl; es pa­vēlēju novilkt baronam zābakus un netraucēt viņu.

— Labi. Lūk, kas noticis. Vai jūs Parīzē redzējāt d'Artanjanu?

— Protams. Tas ir gudrs un arī cildens cilvēks, kaut gan mūsu draugi Liodo un d'Emerī gāja bojā viņa dēļ.

— Jā, diemžēl. Tūrā es satiku kurjeru, kas veda man Gurvija vēstuli un Pelisona ziņojumu. Vai jūs pārdomājāt šo notikumu?

— Jā.

— Jūs sapratāt, ka tas bija tiešs uzbrukums jums?

— Atzīstos, ka man arī ienāca prātā šī drūmā doma.

— Tikai nekļūdieties… Es jūs lūdzu, nekļūdieties… uzklausiet mani… Atgriezīsimies pie d'Artanjana. Kādos apstākļos jūs viņu redzējāt?

— Viņš ieradās ar karaļa čeku pēc naudas.

— Karaļa personīgo čeku?

— Karaļa parakstītu.

— Redziet nu! Tad ziniet, ka d'Artanjans pārģērbies ieradās Belilā. Viņš uzdevās par pārvaldnieku, kam saimnieks uzdevis nopirkt zemes ga- bālus sāls ieguvei. D'Artanjanam ir tikai viens saimnieks — karalis; tātad viņu sūtīja karalis. Viņš redzēja Portosu.

— Kas ir Portoss?

— Piedodiet, es pārteicos. Belilā viņš satika di Valonu un tagad zina ne sliktāk par mums, ka Belila ir nocietināta.

— Tātad jūs domājat, ka viņu sūtījis karalis? — Fukē domīgi pār­jautāja.

— Nešaubos.

— Un karaļa rokās d'Artanjans ir bīstams ierocis?

— Pats bīstamākais no visiem.

— Tad es būšu jau no paša pirmā acu uzmetiena novērtējis viņu pareizi.

— Kā?

— Es gribēju dabūt savā pusē.

— Ja jūs saskatījāt, ka tas ir drosmīgākais, gudrākais un veiklākais cilvēks Francijā, tad jūs novērtējāt pareizi.

— Tātad katrā ziņā viņš jāpārvilina pie mums.

— Ko? D'Artanjanu?

— Vai tad jūs nedomājat tāpat?

— Domāju gan, bet jūs viņu nepārvilināsiet.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mēs palaidām garām izdevīgu brīdi. Viņam bija ne­saskaņas ar galmu, un tās vajadzēja izmantot. Pēc tam viņš pabija Angli­jā, sekmēja restaurāciju, ieguva īpašumu un beidzot atgriezās karaļa die­nestā. Tas nozīmē, ka viņam par to labi maksā.