Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Ludviķis svārstījās starp naidu, ko viņam iedvesa šis varenais cilvēks, un žēlumu, ko izsauca otrs, kas bija galīgi satriekts un likās kā pirmā neizdevies atdarinājums.

Karaļa pienākums tomēr pārvarēja cilvēciskas jūtas. Viņš ar pirkstu norādīja uz papīru.

— Droši vien šie darbi jums izmaksāja dārgi? — viņš apvaicājās.

— Šķiet, man jau bija tas gods nosaukt jūsu majestātei summu?

— Atkārtojiet, es esmu aizmirsis.

— Miljons sešsimt tūkstoši livru.

— Miljons sešsimt tūkstoši? Jūs esat neiedomājami bagāts, Fukē kungs!

— Jūsu majestāte, jūs esat bagāts, — superintendants atbildēja, — jo Belila pieder jums.

— Jā, pateicos; bet, lai cik es esmu bagāts, Fukē kungs… — karalis iesāka un apklusa.

— Kas tad ir jūsu majestāte? — Fukē jautāja.

— Es paredzu brīdi, kad man pietrūks naudas!

— Jums, valdniek?

— Jā, man.

— Kad?

— Piemēram, rīt.

— Varbūt jūsu majestāte parādīs man godu un paskaidros?

— Mans brālis precas ar Anglijas princesi.

— Nu un tad, jūsu majestāte?

— Un man jāuzņ&m princese kā pieklājas Indriķa IV mazmeitai.

— Tas ir pilnīgi skaidrs, jūsu majestāte.

— Tātad man vajag daudz naudas.

— Bez šaubām.

— Jau rīt man vajag…

Ludviķis apklusa. Viņš gatavojās prasīt tik daudz, cik agrāk bija spiests atteikt Kārlim II.

Karalis pagriezās pret Kolbēru, gaidīdams, lai tas dod triecienu.

— Rīt man vajag… — viņš atkārtoja, skatīdamies uz Kolbēru.

— Miljonu, — tas rupji noteica, sajūsmināts, ka var dot atbildes trie­cienu.

Fukē joprojām stāvēja ar muguru pret Kolbēru, demonstrēdams, ka klausās tikai karaļa teiktajā. Karalis atkārtoja gandrīz čukstus:

— Miljonu.

— Ak valdniek! — Fukē nevarīgi atteica. — Vienu miljonu! Ko gan jūsu majestāte var iesākt ar vienu miljonu!

— Man tomēr liekas… — Ludviķis iesāka.

— Tādu summu iztērē sīko Vācijas firstu kāzās.

— Fukē kungs!

— Jūsu majestātei vajag vismaz divus miljonus. Es uzskatīšu par lielu pagodinājumu atsūtīt jūsu majestātei šovakar miljonu sešsimt tūkstošus livru.

— Kā? — karalis ar pūlēm izteica. — Miljonu sešsimt tīkstošus livru?

— Acumirkli, valdniek, — Fukē atbildēja, pat nepaskatījies uz Kol­bēru, — es zinu: trūkst četrsimt tūkstošu. Šim kungam no finansu pār­valdes (viņš ar īkšķi norādīja pār plecu uz stipri nobālušo Kolbēru) kasē atrodas man piederošie deviņsimt tūkstoši livru.

Karalis pagriezās un paskatījās uz Kolbēru.

— Bet… — Kolbērs gribēja ko teikt.

— Šis kungs, — Fukē turpināja, pat nesaucot Kolbēru vārdā, — pirms nedēļas saņēma miljonu sešsimt tūkstošus livru. Trīssimt tūkstošus viņš samaksāja sargiem, septiņdesmit piecus iedeva hospitāļiem, divdesmit piecus — šveiciešiem; divsimt samaksāja par pārtikas krājumiem, deviņ­desmit tūkstošus par ieročiem, desmit par dažādiem sīkumiem. Tātad es nekļūdos, ja saku, ka tur palikuši deviņsimt tūkstoši.

Viņš mazliet pagriezās pret Kolbēru un kā augstprātīgs priekšnieks savam padotajam pavēlēja:

— Kungs papūlieties, lai šovakar viņa majestātei tiktu izmaksāti tie deviņsimt tūkstoši zeltā.

— Tad jau, — karalis aizrādīja, — .tas būs divi miljoni piecsimt tūks­toši livru!

— Valdniek, papildus piecsimt tūkstoši būs kabatas nauda jūsu ma­jestātei. Jūs dzirdējāt, Kolbēra kungs? Šovakar līdz astoņiem…

Godbijīgi paklanījies karalim, finansu superintendants sāka kāpties at­pakaļ uz durvīm, neveltījis ne skatienu skauģim, ko viņš pameta visai muļķīgā situācijā.

Niknuma lēkmē Kolbērs saplēsa savas flāmu mežģīnes un līdz asinīm sakodīja lūpas.

Fukē vēl nepaguva aiziet līdz durvīm, kad viņam garām paslīdēja su­lainis un ziņoja:

— Kurjers no Bretaņas pie majestātes.

— D'Erblē bija taisnība, — Fukē čukstēja, izņemdams pulksteni, — bez piecām divi. Vajadzēja pasteigties.

Lasītājs jau būs uzminējis, kādu kurjeru no Bretaņas pieteica sulainis.

Vēstnesi varēja viegli pazīt.

D'Artanjans, piešus šķindinādams, ar grūtībām kāpa augšup pa tre­pēm. Viņš bija klāts putekļiem, pietvīkušu seju, sviedros samirkušiem ma­tiem un no noguruma stīvām kājām.

Uz sliekšņa viņš sadūrās ar Fukē.

Ministrs palocījās un uzsmaidīja cilvēkam, kurš, ja būtu ieradies stun­du agrāk, varēja kļūt par viņa izputināšanas vai pat bojā ejas cēloni.

D'Artanjans atcerējās, cik laipni viņu bija uzņēmis šis cilvēks un arī paklanījās viņam, vairāk gan līdzjūtības un simpātiju dēļ, nekā aiz cieņas.

Viņam uz mēles bija vārds, ko tik daudz, tik daudz reižu atkārtoja hercogam Grīzam: «Bēdziet!".*

Viņš pārkāptu savu pienākumu, ja izteiktu šo vārdu; bez tam, ja viņš to izteiktu pie karaļa kabineta durvīm un sulaiņa klātbūtnē, viņš pazu­dinātu sevi, bet nevienu neizglābtu.

Katoļu līgas vadītāji brīdināja hercogu Gīzu, ka viņa dzīvība ir briesmās, mēģināja pārliecināt viņu pamest Bluā un vadīt sacel­šanos pret Indriķi III. Pirms uzbrukuma vakariņu laikā hercogs Gīzs atrada zīmīti, kura brīdināja, ka karalis gatavo viņa slepka­vību. Gīzs šo brīdinājumu neievēroja un zīmītes malā uzrakstīja: «Neuzdrošināsies".

Tāpēc d'Artanjans klusēdams paklanījās Fukē un iegāja pie karaļa.

Mirkli Ludviķis svārstījās starp izbrīnu, ko bija radījuši Fukē pēdējie vārdi, un apmierinājumu, ka atgriezies d'Artanjans.

D'Artanjans nebija galminieks, bet viņam piemita īsta galminieka vē­rīgums.

Ienākdams viņš Kolbēra sejā izlasīja, ka tas jūtas pazemots un viņu plosa niknums.

D'Artanjans pat sadzirdēja, ko karalis teica intendantam:

— Ā, Kolbēra kungs, tātad jūsu pārvaldē ir deviņsimt livru?

Kolbērs tikai klusēdams palocījās; viņš bija kā bez elpas.

Šī aina vienā mirklī iespiedās d'Artanjana atmiņā.

It kā gribēdams pasvītrot savu atšķirīgo attieksmi, Ludviķis XIV ļoti laipni sasveicinājās ar d'Artanjanu.

Pēc tam viņš tūlīt atlaida Kolbēru.

Tas izgāja no karaļa kabineta galīgi bāls un grīļodamies.

D'Artanjans uzskrullēja ūsas.

— Man prieks redzēt vienu no maniem padotajiem tik nekārtīgu, — karalis teica, ar labpatiku vērodams d'Artanjana kareivīgo izskatu un pu­tekļainās drēbes.

— Jūsu majestāte, — musketieris iesāka, — es uzskatīju savu iera­šanos Luvrā par tik neatliekamu, ka atļāvos tādā izskatā stāties jūsu priekšā.

— Tātad jūs man atvedāt svarīgas ziņas? — karalis smaidīdams vai­cāja.

— Pateikšu visu dažos vārdos. Belila ir lieliski nocietināta. Divkāršs mūris, citadele, divi forti; ostā trīs ātrgaitas kuģi, krasta baterijas gaida tikai lielgabalus.

— Es to visu zinu, — karalis atteica.

— Kā, jūsu majestāte to jau zina?! — musketieris izbrīnīts izdvesa.

— Šo nocietinājumu plāns ir pie manis.

— Jūsu majestātei ir plāns?

— Te tas ir.

— Jā, jūsu majestāte, tas ir īstais plāns. Belilā es redzēju tādu pašu.

D'Artanjana seja apmācās.

— Es saprotu, jūsu majestāte: jūs man vienam neuzticējāties un aiz­sūtījāt turp vēl kādu, — viņš pārmetoši noteica.

— Vai nav vienalga, kā es to uzzināju? — karalis iebilda.

— Var jau būt, — musketieris atbildēja, necenzdamies slēpt savu neapmierinātību. — Atļaušos aizrādīt jūsu majestātei, ka tad nevajadzēja mani tā steidzināt, liekot desmitiem reižu riskēt ar savu ādu, lai atgrie­žoties sagaidītu mani ar tādu vēsti. Jūsu majestāte, ja cilvēkiem neuzticas vai uzskata tos par nepējīgiem, viņiem nedod uzdevumus.