Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tad sakiet, lūdzams, kāda iemesla dēļ lai es jūs padzītu?

— Es mēdzu būt diezgan nekautrīgs.

— Kas tiesa, tas tiesa!

— Nestrīdēsimies. Ja jau jūs mani nepadzināt, tad tam ir savs ie­mesls.

— Ne jau tāpēc, ka es jūs mīlu.

— Piekrītu. Varu vēl piebilst, ka šobrīd jūs mani ienīstat.

— O, jūs vēl nekad neesat bijis tik tuvu patiesībai!

— Labi. Es jūs arī.

— Ņemšu to vērā.

— Ņemiet. Jūs domājat, ka es esmu rupjš muļķis. Man liekas, ka jūsu balss skan asi un seja sašķobīta dusmās. Pašlaik jūs drīzāk metī- sieties ārā pa logu, nekā atļausiet man noskūpstīt jūsu pirkstu galiņus. Es savukārt labāk metīšos zemē no zvanu torņa nekā pieskaršos jūsu kleitas malai. Tomēr pēc piecām minūtēm jūs mani mīlēsiet, bet es jūs dievināšu!

— Šaubos!

— Es jums galvoju.

— Kāda pašpārliecinātība!

— Bez tam tas nav galvenais cēlonis. Ora, es jums esmu vajadzīgs, tāpat kā jūs esat vajadzīga man. Kad jums labpatīk būt jautrai, es jūs smīdinu; kad es gribu justies iemīlējies, es skatos uz jums. Es jums da­būju galma dāmas vietu, ko jūs vēlējāties. Tagad jūs darīsiet visu, ko es gribu.

— Es?

— Jā, jūs. Tomēr, miļā Ora, varu jums pavēstīt, ka šobrīd cs neko negribu; tātad varat būt mierīga.

— Jūs esat briesmīgs cilvēks, Malikorn. Es tā priecājos par šo vietu, bet jūs man sabojājāt visu prieku.

— Nu, vēl nav par vēlu. Pagūsiet izpriecāties, kad es aiziešu.

— Tad ejiet prom…

— Labi, bet vispirms atļaujiet dot jums padomu…

— Kādu?

— Esiet jautrāka: kad jūs esat sapīkusi, tad kļūstat neglīta.

— Nekauņa!

— Teiksim taču taisnību viens otram.

— Cik jūs esat ļauns, Malikorn!

— Un jūs nepateicīga, Montalē!

Malikorns atspiedās pret palodzi.

Montalē paņēma grāmatu un to atvēra.

Malikorns piecēlās, ar piedurkni paberzēja cepuri un sakārtoja melno apmetni.

Izlikdamās, ka lasa, Montalē paslepšus viņu vēroja.

— Tagad viņš izliekas tik mierīgs! — viņa dedzīgi iesaucās. — Tad jau dusmosies kādu nedēļu.

— Divas, — piezīmēja Malikorns paklanīdamies.

Montalē atvēzējās pret viņu.

— Briesmonis! — viņa sacīja. — Kāpēc gan es neesmu vīrietis?

— Ko tad jūs man darītu?

— Es tevi nožņaugtu.

— A, lieliski! — Malikorns atteica. — Man šķiet, es sāku kaut ko vēlēties.

— Ko, dēmon? Lai es no nik numa pārsprāgtu?

Malikorns godbijīgi grozīja cepuri rokās. Pēkšņi viņš to aizsvieda, satvēra meiteni aiz pleciem un pievilka sev klāt, tad skūpstīja viņas lūpas.

Skūpsts bija pārāk kvēls cilvēkam, kas gribēja izlikties vienaldzīgs.

Viņa gribēja iekliegties, bet skūpsts apslāpēja viņas kliedzienu. Uz­budinātā un satrauktā meitene atgrūda Malikornu.

— Nu, lūk, — Malikorns piebilda filozofiskā mierā. — Tagad sešas nedēļas. Uz redzēšanos, kundze, pieņemiet manu pazemīgo sveicienu.

Viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.

— Nē, nē, jūs neaizmirstiet! — Montalē iekliedzās un piespēra kāju. — Palieciet, es pavēlu!

— Jūs pavēlat?

— Vai tad es neesmu jūsu pavēlniece?

— Jā, mana prāta un jūtu valdniece.

— Tad jau manā īpašumā ir sauss prāts un muļķīgas jūtas?

— Sargieties, Montalē, — Molikorns ieteicās, — es jūs pazīstu: jūs vēl varat iemīlēties savā padevīgajā kalpā!

— Nu, jā, jau jā, — viņa teica, mezdamās viņam ap kaklu drīzāk bērnišķīgā vieglprātībā, nekā kaisles dzīta. — Jā, man taču jums jāpa­teicas!

— Par ko?

— Par galma dāmas vietu: tā ir mana nākotne.

— Mana arī.

Montalē paskatījās uz viņu.

— Tas ir briesmīgi, — viņa žēlojās, — nekad nevar uzminēt, vai jūs runājat nopietni.

— Pavisam nopietni. Es dodos uz Parīzi, jūs arī turp braucat, mēs abi būsim Parīzē.

— Tad tikai tāpēc jūs man palīdzējāt? Egoists!

— Ko lai dara, Ora, ka es nevaru dzīvot bez jums.

— Taisnību sakot, es arī nevaru iztikt bez jums. Tomēr jāatzīst, ka jūs esat ļauns.

— Ora, mīļā Ora, nesāciet atkal rnani apvainot; jūs zināt, kā tas mani ietekmē. Es jūs dievināšu.

Malikorns atkal pievilka meiteni sev klāt.

Šai brīdī trepēs atskanēja soļi.

Jaunie cilvēki stāvēja tik tuvu viens otram, ka ienācējs ieraudzītu vi­ņus apskāvušos, ja tikai Montalē nebūtu no visa spēka atgrūdusi Ma- likornu, kurš ar muguru stipri atsitās pret durvīm tieši tobrīd, kad tās vērās vaļā.

Atskanēja skaļš spiedziens un dusmīga purpināšana.

Tā izrādījā de Sanremī kundze. Nelaimīgais Malikorns bija iebelzis viņai ar durvīm tai brīdī, kad viņa tās vēra vaļā.

— Atkal tas slaists! — vccā dāma uzkliedza. — Mūžīgi viņš te mai­sās!

— Ak, atvainojiet, — Malikorns godbijīgi teica, — pagājusi jau ve­sela nedēļa, kopš es te neesmu bijis.

Aiz Sanremī kundzes pa trepēm kāpa Luīze de Lavaljēra.

Viņa dzirdēja mātes dusmu izvirdumu un saprata, kas to izraisījis, tāpēc bailīgi ienāca istabā. Te viņa ieraudzīja nelaimīgo Malikornu. Viņa bezcerīgā poza varētu sasmīdināt vai arī izraisīt līdzjūtību kurā katrā neieinteresētā skatītājā.

Viņš bija paslēpies aiz liela krēsla, lai paglābtos no de Sanremī kun­dzes pirmā uzbrukuma; tā kā viņa pārkliedza visus un turklāt runāja bez pārtaukuma, tad viņš necerēja mīkstināt viņas sirdi ar runām, tāpēc lika visas cerības uz savu žestu izteiksmīgumu.

Dc Sanremī kundze neko ne dzirdēja, ne redzēja; Malikorns jau sen bija kritis viņas nežēlastībā.

Viņas dusmas bija tik lielas, ka tām neizbēgami bija jānāk arī pār Malikorna līdzvainīgo.

Pienāca Montalē kārta.

— Jūs jaunkundz, laikam cerat, ka es nestāstīšu hercogienei, kas no­tiek pie vienas no galma dāmām!

— Māmiņ! — Luīze izbiedētā balsī iesaucās. — Dieva dēļ, apžēlo­jieties!

— Klusējiet, jaunkundz, un necentieties veltīgi aizstāvēt vainīgos. Pie­tiek jau ar to, ka jums, godīgai meitenei, mūžīgi acu priekšā ir slikts piemērs. Jūs vēl viņu aizstāvat! O, es to necietīšu!

— Es nesaprotu, kādēļ jūs tā runājat ar mani? — Ora beidzot zau­dēja pacietību. — Liekas, es nedaru nekā slikta!

— Bet šis dīkdienis, jaunkundz? .— de Sanremi kundze turpināja, rādīdama uz Malikornu. — Kas viņu šurp atvedis? Laba lieta? Jā?

— Ne laba, ne slikta; viņš vienkārši atnāca, lai satiktu mani.

— Labi, labi, — Sanremī kundze turpināja, — viņas karaliskā augstī­ba visu uzzinās! Hercogiene pati izlems…

— Es nekādi nesaprotu, kādēļ Malikorna kungs nevarētu cerēt uz mani, ja viņam ir godīgi nolūki.

— Godīgi nolūki? Ar tādu seju! — de Sanremī kundze skaļi iespie­dzās.

— Kundze, es jums pateicos savas sejas vārdā, — Malikorns atteica.

— Iesim, mans bērns, iesim prom! — de Sanremī kundze skubināja. — Mēs brīdināsim hercogieni un pateiksim viņai, ka tai laikā, kad viņa ap­raud savu vīru, bet mēs savu pavēlnieku, šai sēru mājā, vecajā Bluā pilī atrodas cilvēki, kas var jokot un smieties.

— O! — abi apsūdzētie iesaucās vienā balsī.

— Un vēl galma dāma! Mūsu hercogienes galma dāma! — Sanremī kundze turpināja, paceldama rokas pret debesīm.

— Te nu jūs maldāties, — zaudējusi pacietību, Montalē atcirta, — es vairs neesmu galma dāma, vismaz hercogienes galma dāma ne!