Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tomēr, lai Montalē rastos pūrs, vajadzēja, lai Ora arī saņemtu vietu pie kādas dižciltīgas princeses, kas būtu tikpat devīga, cik atraitnēs pa­likusī hercogiene skopa. Tas bija vajadzīgs, jo Ora nemantoja lielu īpa­šumu, kaut arī bija vienīgā meita.

Malikorns nevēlējās, lai sieva dzīvo vienā vietā, bet vīrs citā, jo tāda situācija solīja lielas neērtības, ja ņem vērā nākamo laulāto raksturus. Tādēļ viņš nolēma visu apvienot karaļa brāļa Orleānas hercoga namā. Montalē būs princeses galma dāma; Malikorns kalpos pie hercoga.

Kā redzam, plāns bija labi izdomāts un veiksmīgi izpildīts.

Malikorns palūdza Manikanu ar Giša starpniecību sagādāt galma dā­mas patentu.

Grāfs de Gišs griezās pie hercoga, kurš nesvārstīdamies parakstīja patentu.

Malikorna tālākais plāns bija tāds: princeses Henrietes galmā viņam būs jauna, skaista, gudra, veikla un, galvenokārt, uzticama sieva, ar kuras palīdzību viņš varēs uzzināt visus princeses noslēpumus, bet viņš pats un Manikans atklās vīra noslēpumus.

Tā viņš ātri vien sasniegs spīdošu stāvokli.

Protams, šī plāna īstenošana atdūrās pret daudziem šķēršļiem, un pats galvenais no tiem bija Montalē.

Viņa bija kaprīza, šaudīga, vieglprātīga, pārdroša, stingra un ar asiem nadziņiem, tāpēc gadījās, ka viens viņas smalko pirkstiņu pieskāriens vai smaidošo lūpu dvesma izjauca celtni, ko Malikorns pacietīgi bija būvējis veselu mēnesi.

Ja nebūtu mīlestības, Malikorns būtu laimīgs; bet viņš, pašam negri­bot, mīlēja, kaut arī rūpīgi to slēpa, jo bija pārliecināts, ka, pamanot mazāko piekāpšanos, viņa nepastāvīgā un draiskulīgā iemīļotā izsmies vi­ņu un pazemos.

Viņš aizvainoja savu iemīļoto ar nevērību. Kad viņa, vēlēdamās viņu pārbaudīt, atsaucās viņa kaislei, viņš kvēloja vēlmēs, bet izlikās ledaini auksts, jo bija pārliecināts, ka, tikko viņš apskaus viņu, meitene aizbēgs un pasmiesies par viņu.

Savukārt Montalē iedomājās, ka nemīl Malikornu, bet patiesībā mī­lēja gan.

Malikorns tik bieži viņai atkārtoja par savu vienaldzību, ka brīžiem viņa tai sāka ticēt, un tad viņai šķita, ka ienīst jaunekli.

Vairāk par visu Malikorns iekaroja Oru de Montalē, ar to, ka vienmēr pārzināja svarīgākos galma un pilsētas notikumus, līdz ar viņu Bluā ie­radās jaunākā mode, smaržas un noslēpumi.

Viņš iekaroja Montalē, jo nekad nelūdza viņai tikšanos, gluži otrādi, lika sevi lūgties, lai saņemtu labvēlības pierādījumus, pēc kuriem kaislīgi alka.

Montalē arī neskopojās ar stāstiem. No viņas Malikorns uzzināja visu, kas notika hercogienes namā, un savukārt prata tā pastāstīt Manikanam, ka klausoties varēja nobeigties no smiekliem. Manikans tos izstāstīja tālāk de Gišam, bet tas hercogam Filipam.

Tāds bija sīko interešu un intrigu tīkls, kas savienoja Bluā ar Orleānu un Orleānu ar Parīzi; tam bija lemts aizvest nabaga Luīzi de Lavaljēru uz Parīzi, kur viņas ierašanās radīja tik lielas pārmaiņas; priecīgi aizie­dama zern rokas ar māti, viņa pat nenojauta, kāds neparasts liktenis viņu sagaida.

Vecais Malikorns — mēs domājam Orleānas pilsētas vecāko — ta­gadnē orientējās labāk kā citi nākotnē. Savās pelēkajās, pēc Ludviķa XIII laika modes šūtajās drēbēs un audekla kurpēs ar lieliem pušķiem viņš pastaigājās katru dienu pēc pusdienām no trijiem līdz pieciem pa Svētās Katrīnas laukumu, un viņam pat prātā nenāca, ka viņš maksā par smiek­liem, slepenajiem čukstiem un skūpstiem, lentēm un lielajiem plāniem, kas aptvēra četrdesmit ljē no Bluā pils līdz Palērojālai.

Kā jau teicām, Malikarns devās uz Orleānu pie sava drauga Mani- kana, kas atkal uz laiku bija pametis augstāko sabiedrību. Tas patlaban grasījās pārdot pēdējo pieklājīgo apģērba gabalu, kas viņam bija palicis.

Divas nedēļas pirms tam Manikans bija saņēmis no grāfa de Giša simt pistoļu, kas viņam bija nepieciešami ceļam, tas ir, lai aizbrauktu uz Havru sagaidīt princesi.

Pirms trim dienām viņš izvilka no Malikorna piecdesmit pistolus kā atalgojumu par Montalē patentu.

Visu šo naudu viņš bija iztērējis, un nebija paredzami nekādi citi ienākumi.

Viņam atlika vienīgi pārdot savu brīnišķīgo tērpu no vilnas un atlasa, kas bija izšūts ar zeltu un rotāts ar zeltītām tresēm. To apbrīnoja viss galms. Lai to pārdotu, Manikanam nācās likties gultā.

Būdams spiests vismaz nedēļu iztikt bez dejām un rotaļām, Manikans bija diezgan sašļucis. Kad pie viņa ieradās Malikorns, viņš patlaban gai­dīja augļotāju.

Manikanam izlauzās izmisuma pilns izsauciens.

— Kā, — viņš izdvesa neaprakstāmā balsī, — tas atkal esat jūs, mī­ļais draugs?

— O, jūs esat ļoti laipns, — Malikorns atbildēja.

— Ziniet, es gaidīju naudu, bet ieradāties jūs.

— Bet ja nu es atnesu jums naudu?

— Tad tā ir cita lieta. Laipni lūdzu, dārgais draugs.

Viņš pastiepa roku, tikai ne Malikornam, bet gan lai satvertu viņa maku.

Malikorns izlikās, ka nav to sapratis, un pasniedza viņam roku.

— Bet nauda? — Manikans noprasīja.

— Vispirms, dārgais draugs, jums tā jānopelna.

— Kā?

— Jāpieceļas no gultas un tūlīt jāiet pie grāfa de Giša.

— Celties augšā? — Manikans pārvaicāja, laiski staipīdamies. — Nu,

nē!

— Tātad jūs esat pārdevis visas savas drēbes?

— Man palicis viens kamzolis, pats krāšņākais, bel es gaidu pircēju.

— Un bikses?

— Tās ir jūsu priekšā uz krēsla.

— Nu ja jums ir palikušas bikses un kamzolis, tad velciet tos mu­gurā, lieciet, lai apsedlo zirgu, un dodieties ceļā.

— Nenāk ne prātā.

— Kāpēc?

— Vai tad jūs nezināt, ka grāfs de Gišs ir Etampā?

— Nē, es domāju, ka viņš ir Parīzē; tad jau trīsdesmit ljē vietā jums būs jāveic tikai četrpadsmit.

— Jūs esat nepārspējams! Ja šais drēbēs es nojāšu četrpadsmit ljē, tās vairs nevarēs vilkt, un trīsdesmit pistoļu vietā man nāksies tās atdot par piecpadsmit.

— Pārdodiet par kādu cenu gribat, bet man vajadzīgs vēl viens pa­tents uz galma dāmas vietu.

— Kam? Vai tad Montalē ir dubultniece?

— Jūs nu gan esat viltīgs! Tas esat jūs, kas izputina dubultīpašumus: manu un grāfa de Giša.

— Pareizāk gan, grāfa de Giša un jūsu.

— Tas tiesa — tā ir pēc kārtas un pēc goda; atgriezīsimies tomēr pie patenta.

— Mans draugs, princesei būs tikai divpadsmit galma dāmas. Es ie­guvu jums to, pēc kā kandidēja ap tūkstoš divsimt meiču, un man nācās pielietot visu savu diplomātiju…

— Es zinu, jūs rīkojāties varonīgi, mīļais draugs.

— Vai jūs maz zināt, cik daudz tas prasīja rūpju? — Manikans no­prasīja.

— O, man par to varat nestāstīt! Kad es beidzot būšu karalis, ap­solu…

— Jūs sauksieties Malikorns Pirmais?

— Nē, es apsolu jūs iecelt par savu finansu superintendantu, bet ne jau par to mēs pašlaik runājam.

— Diemžēl.

— Man vajadzīga otra galma dāmas vieta.

— Pat ja jūs, mans draugs apsolītu man debesis, es nekustētos ne no vietas.

Malikorna kabatā iešķindējās nauda.

— Te man ir divdesmit pistoļu, — Malikorns ieminējās.

— Ko jūs gribat ar tiem darīt?

— /\k, — Malikorns atteica, nedaudz sapīcis, — varbūt es vēlos tos pievienot tiem piecsimt, kurus jūs man jau esat parādā.

— Jums taisnība, — Manikans piekrita un atkal pastiepa roku, — ja jau tā, es varu tos paņemt. Dodiet šurp!