Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Tu gribi nokļūt Parīzē?

Luīze nopūtās.

— Tu neatbildi?

— Kādu atbildi tu gribi?

— Jā vai nē; man šķiet, ka nav grūti atbildēt.

— Tu nu gan esi laimīga, Montalē!

— Tātad tu gribētu būt manā vietā?

Luīze klusēja.

— Spītniece! — Ora noteica. — Vai tad drīkst būt noslēpumi no draudzenes? Atzīsties, ka tu vai mirsti, kā vēlies braukt uz Parīzi un ieraudzīt Raulu.

— To es nevaru teikt.

— Labi, Luīze. Tu redzi patentu?

— Skaidrs, ka redzu.

— Nu tad es dabūšu tev tādu pašu.

— Ar kā palīdzību?

— Ar Malikorna.

— Ora, vai tu runā taisnību? Vai tas ir iespējams?

— Ja Malikorns izgādāja man patentu, lai viņš izdara to pašu arī priekš tevis.

Izdzirdējis savu vārdu, Malikorns izmantoja to, lai pabeigtu sarunu ar de Sanremī kundzi. Viņš apgriezās.

— Ko vēlaties?

— Panāeiet šurp, Malikorna kungs, — ar pavēlošu žestu Ora aici­nāja.

Malikorns paklausīja.

— Vajadzīgs vēl viens patents, — Montalē teica.

— Ko?

— Vēl viens tieši tāds pats patents. Vai viss skaidrs? Man to noteikti vajag!

— Oho! Vajag?

— Tas nav iespējams, vai ne, Malikorna kungs? — Luīze bikli ie­vaicājās.

— Hm! Ja tas ir domāts jums…

— Jā, man, Malikorna kungs, man…

— Un ja Montalē jaunkundze arī lūdz…

— Nevis lūdz, bet prasa.

— Tad būs jāpaklausa.

— Un jūs dabūsiet patentu viņai?

— Pacentīšos.

— Neizvairieties no atbildes. Luīze de Lavaljēra vēl šonedēļ būs princeses Hcnrietes galma dāma.

— Jūs pārāk steidzaties!

— Šonedēļ, vai arī…

— Vai arī?

— Jūs saņemsiet atpakaļ manu patentu, Malikorna kungs. Es negribu šķirties no draudzenes…

— Dārgā Montalē!

— Labi. Lai jūsu patents paliek pie jums. De Lavaljēras jaunkundze būs galma dāma.

— Patiešām?

— Jā, jā.

— Tad es varu cerēt, ka tikšu uz Parīzi?

— Varat būt pārliecināta.

— Ak, Malikorna kungs, cik es jums esmu pateicīga! — salikusi ro­kas, iesaucā Luīze un sāka lēkāt no prieka.

— Liekule! — Montalē pārmeta. — Tagad saki man vēl, ka tu ne­mīli Raulu!

Luīze nosarka kā maijrozīte. Neko neatbildējusi, viņa tikai piegāja pie mātes un apkampa viņu.

— Malikorna kungs ir pārģērbies princis, — vecā dāma piebilda. — Viņam ir neierobežota vara.

— Jūs arī gribat būt galma dāma? — Malikorns noprasīja de San­remī kundzei. — Laikam man vajadzēs jums visām izgādāt norīkojumus.

To pateicis, viņš izgāja, atstādams nabaga de Sanremī kundzi galīgi samulsušu.

— Nu, — viņš nočukstēja, kāpdams lejup pa trepēm, — tas man maksās vēl vienu tūkstoti livru. Ko lai dara! Mans draugs Manikans neko nedara par velti!

Abu šo jauno darbojošos personu parādīšanās prasa, lai tiem pie­vērstu uzmanību gan stāstītājs, gan lasītājs.

Tātad mēs varam pavēstīt šādus tādus sīkumus par Malikornu un Manikanu.

Kā zināms, Malikorns devās uz Orleānu, lai sagādātu de Montalē jaunkundzei patentu, kurš sacēla tādu nemieru Bluā pilī.

Orleānā tai laikā dzīvoja Manikans. Tas bija savdabīgs cilvēks, bet ļoti gudrs. Viņš vienmēr bija naudas trūkumā, kaut arī grāba to no de Giša maka, kurš tai laikā skaitījās viens no biezākajiem.

Jāatklāj, ka nabaga muižnieka, Gramonu vasaļa dēls Manikans bija grāfa de Giša bērnības rotaļu biedrs.

Jau kopš bērnības nepavisam ne bērnišķīga aprēķina dēļ viņš uzņē­mās vainu par grāfa de Giša nedarbiem. Kad viņa dižciltīgajam draugam gadījās nočiept augļus, kas bija domāti maršala laulātajai draudzenei, vai saplēst spoguli, vai izdurt acis sunim — Manikans katrreiz uzņēmās vainu un saņēma sodu, kas nebija mazāk bargs tādēļ, ka cieta nevainīgais.

Šī uzupurēšanās viņam atmaksājās. Viņš neģērbās pieticīgi, atbilstoši tēva līdzekļiem, bet vienmēr lepojās ar tik bagātu apģērbu it kā būtu augstmanis, kam ir piecdesmit tūkstoši livru gada ienākums.

Nevarētu apgalvot, ka viņš pēc rakstura būtu nelietīgs vai sīkumainu prātu; viņš bija filozofs, viņa dabai piemita vienaldzība un tieksme uz sapņošanu, kas iznīcināja jebkuru godkāri. Viņa vienīgā godkārības iz­pausme bija vēlme šķiest naudu. Šai ziņā mūsu lāga Manikans neatzina ierobežojumus.

Regulāri trīs vai četras reizes gadā viņš iztukšoja grāfa de Giša nau­das maku, un, kad tajā vairs nekā nebija un grāfs paziņoja, ka jāpaiet vismaz divām nedēļām, kamēr viņa kabatas atkal piepildīs devīgie vecāki, tad Manikans zaudēja visu enerģiju, likās gultā un vairs necēlās augšā, neēda un pārdeva savus lieliskos apģērbus, teikdams, ka, ja viņš guļ, tie viņam nav vajadzīgi.

Pa šo fiziskā un garīgā atslābuma laiku grāfa de Giša maks atkal piepildījās, un daļa no tā satura pārceļoja Manikana kabatā, kurš atkal sapirka sev jaunus tērpus un atsāka agrāko dzīvi.

Šī viņa mānija pārdot pilnīgi jaunus apģērbus par ceturtdaļcenu pa­darīja viņu pazīstamu Orleānā, uz kurieni viņš nezin kāpēc devās pavadīt šos nožēlas laikus.

Provinces uzdzīvotāji un švīti, kas dzīvoja ar sešsimt livriem gadā, savā starpā sadalīja viņa greznuma atliekas. Starp šo lepno apģērbu tī­kotājiem bija ari mūsu draugs Malikorns, pilsētas vecākā dēls, no kura tēva princis Kondē, kas, kā jau visi Kondē, pastāvīgi bija naudas trūkumā, aizņēmās naudu par lieliem procentiem.

Malikorns izmantoja tēva kasi.

Citiem vārdiem sakot, tajos ne visai stingrās morāles laikos jaunais cilvēks ari aizdeva naudu un tā ieguva sev tūkstoš astoņsimt livru gada ienākuma vēl papildus tiem sešsimt, ko viņam sniedza tēva devīgums.

Tā Malikorns bija pirmais starp Orleānas švītiem: viņš varēja tērēt gadā divtūkstoš četrsimt livru.

Pretēji Manikanam Malikorns bija ārkārtīgi godkārīgs; aiz godkāres viņš mīlēja, aiz godkāres mētājās ar naudu un bija gatavs izputēt.

Malikorns bija nolēmis par katru cenu iegūt augstāku stāvokli; tādēļ viņš apgādāja sev iemīļoto un draugu.

Malikorna iemīļotā, Montalē, nepadevās viņa kaislei; bet viņa bija dižciltīga, un Malikorns samierinājās ar to.

Montalē viņam izmaksāja tūkstoš livru gadā — tie aizgāja par lentām, cimdiem, saldumiem.

Manikans prasīja izdevumus no tūkstoš divsimt līdz pusotram tūks­totim, ko Malikorns aizdeva, zinādams, ka tie netiks atdoti.

Tā Malikornam pašam nepalika nekas. Starp citu, nē, mēs aizmirsām, ka viņa rīcībā bija tēva kase.

Jaunais cilvēks izmantoja kādu līdzekli, ko turēja dziļā noslēpumā. Viņš bija aizņēmies no pilsētas vecākā kases apmēram piecpadsmit tūks­tošus livru, apņemdamies pie pirmās izdevības atlikt atpakaļ. Tādu iz­devību varēja dot laba vieta Orleānas hercoga galmā, kad uz viņa kāzām sāks komplektēt galminiekus.

Šis laiks arī pienāca: sāka vākt galminiekus. Laba vieta karaļa ģi­menes pārstāvja galmā, sevišķi vēl, ja tā iegūta ar tādas personas kā grāfs de Gišs rekomendāciju, varēja dot vismaz divpadsmit tūkstošus livru ga­dā, bet, pateicoties Malikorna prasmei palielināt savus ienākumus, div­padsmit tūkstoši viegli varēja pāraugt par divdesmit.

Saņēmis šo vietu, Malikorns gribēja apprecēt Montalē: dižciltīgas iz­celsmes sieva, pie tam ar pieklājīgu pūru, nodrošinās viņa tālāko augšup­eju.