Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Pagaidiet taču. Ir par maz tikai pastiept roku. Sakiet, vai par divdesmit pistoliem es saņemšu no jums patentu?

— Protams. Šodien pat.

— O, saudzējiet sevi, Manikana kungs, jūs uzņematies pārāk daudz. Es nemaz neprasu no jums tādu upuri. Vienā dienā trīsdesmit ljē — tas ir par traku: jūs būsiet pagalam.

— Man nav nekā neiespējama, ja jāizpalīdz draugam. Cik ljē ir līdz Etampai?

— Četrpadsmit.

— Es jums piedāvāju derības uz divdesmit pistoliem.

— Kādas?

— Jūs sakāt, ka līdz Etampai ir četrpadsmit ljē, tātad turp un atpa­kaļ divdesmit astoņi?

— Bez šaubām.

— Rēķināsim šiem divdesmit astoņiem ljē četrpadsmit stundas, stun­du, lai tiktos ar grāfu un vēl stundu, lai viņš uzrakstītu princim. Kopā iznāk sešpadsmit stundas.

— Jūs rēķināt kā Kolbērs.

— Tagad ir pusdienlaiks.

— Pusviens.

— Oho, jums ir labs pulkstenis.

— Ko jūs gribējāt teikt? — Malikorns jautāja, iebāzdams pulksteni kabatā.

— Ak, jā. Es piedāvāju jums saderēt uz divdesmit pistoliem, ka jūs saņemsiet grāfa de Giša vēstuli pēc astoņām stundām.

— Jums laikam ir spārnots zirgs?

— Tā ir mana darīšana. Gribat saderēt?

— Es saņemšu grāfa vēstuli pēc astoņām stundām?

— Jā.

— Ar viņa personīgo parakstu?

— Jā.

— Labi, es deru, — Malikorns ieinteresēts piekrita, gribēdams re­dzēt, kā drēbju pārdevējs izklās no situācijas.

— Iedodiet man papīru, tinti un spalvu.

— Te būs.

Manikans nopūzdamies paslējās un, atbalstījies uz kreisās rokas, rūpī­gi uzrakstīja:

„Kvīts par Orleānas hercogienes galma dāmas vietu, kuru grāfs de Gišs pacentīsies nekavējoties nokārtot. De Manikans."

Pabeidzis šo grūto darbu, Manikans atkal izstiepās gultā.

— Nu, — Malikorns noprasīja, — ko tas nozīmē?

— To, ka es esmu uzvarējis derības, ja jums steidzami vajadzīga de Giša vēstule princim.

— Kā tā?

— Man šķiet viss skaidrs: jūs ņemat šo papīru un dodaties ceļā manā vietā.

— Tā.

— Jūs liekat zirgam auļot, un pēc sešām stundām jūs esat Etampā. Pēc septiņām saņemat grāfa vēstuli, un es vinnēju derības, nepiecelda- mies no gultas, un tas ir izdevīgi gan man, gan jums.

— Manikan, jūs esat dižs cilvēks.

— Es to zinu.

— Tātad es dodos uz Etampu un iedodu šo zīmīti grāfam de Gišam.

— Viņš jums iedod tādu pašu princim, un jūs ar to jājat uz Parīzi.

— Vai princis piekritīs?

— Nekavējoties.

— Tātad jūs no grāfa de Giša dabūjat visu, ko vien vēlaties, mans dārgais Manikan?

— Visu, izņemot naudu.

— Hm, tas ir nepatīkams izņēmums! Bet ja nu naudas vietā jūs vi­ņam palūgtu…

— Ko?

— Ja kāds no jūsu draugiem palūgtu pakalpojumu?

— Es to nedarītu, vai arī vismaz noprasītu, ko es par to saņemšu.

— Lieliski. Šis draugs runā ar jums.

— Jūs, Malikorn? Tātad jūs esat ļoti bagāts?

— Man vēl ir piecdesmit pistoļu.

— Tieši tā summa, kas man vajadzīga. Kur ir šī nauda?

— Te, — Malikorns atteica un uzsita sev pa kabatu.

— Tad sakiet, ko jūs vēlaties, mans mīļais.

Malikorns atkal paņēma tinti, spalvu un papīru un iedeva Manika­nam.

— Rakstiet, — viņš teica.

— Diktējiet.

— „Kvits uzrādītājs var saņemt personīgi Orleānas hercoga amatu galmā…"

— O, — Manikans noteica, paceldams spalvu. — Amats hercoga galmā par piecdesmit pistoliem?

— Mans dārgais, jūs pārklausījāties: es teicu piecsimt…

— Un šie piecsimt?..

— Ir šeit.

Manikans ar acīm vai aprija monētu kaudzīti, bet šoreiz Malikorns to turēja tālu.

— Nu, ko jūs teiksiet? Piecsimt pistoļu!

— Es teikšu, ka tas ir par velti, — Manikans piebilda, ķerdamies pie spalvas. - Jūsu vainas dēļ drīz mana ietekme beigsies. Diktējiet tā­lāk.

Malikorns turpināja:

— „…amatu, ko mans draugs grāfs de Gišs sagādās manam draugam Malikornam."

— Gatavs, — Manikans teica.

— Atvainojiet, bet jūs aizmirsāt parakstīties.

— Jā, taisnība. Dodiet piecsimt pistolus.

— Te būs divsimt piecdesmit.

— Bet atlikušie divsimt piecdesmit?

— Kad es saņemšu vietu. Manikans saviebās.

— Tādā gadījumā atdodiet man rekomendācijas vēstuli.

— Kāpēc?

— Es gribu pierakstīt vēl vienu vārdu: „steidzami". Malikorns atdeva vēstuli. Manikans pierakstīja.

— Labi, — Malikorns teica un atkal paņēma papīru. Manikans sāka pārskaitīt zeltu.

— Te trūkst divdesmit pistoļu, — viņš teica.

— Kā?

— Divdesmit pistoļu, ko es no jums vinnēju.

— Kad?

— Tad, kad mēs saderējām, ka pēc astoņām stundām jūs saņemsiet vēstuli no grāfa de Giša.

— Pareizi gan.

Malikorns pielika vēl klāt divdesmit pistolus. Manikans pagrāba saujā zeltu un izkaisīja to pa gultu.

— Tā nu ir otra vieta, — Malikorns nočukstēja, pūlēdamies nosu­sināt tinti. — Pirmajā brīdī liekas, ka tā mafi maksāja dārgāk nekā pirmā, bet…

Viņš nepabeidza teikumu, paņēma spalvu un uzrakstīja Montalē:

„Lūdzu pasakiet savai draudzenei, ka viņa drīz saņems patentu. Es dodos pēc paraksta. Aiz mīlas pret jums es nojāšu astoņdesmit sešus ljē."

Pēc tam viņš ar sarkastisku smaidu pabeidza savas pārdomas: „Pir- majā brīdī liekas, ka šī vieta man izmaksāja dārgāk,, bet… es domāju, ka labums būs proporcionāls izdevumiem. De Lavaljēras jaunkundze man dos vairāk labuma nekā Montalē, vai…vai es neesmu Malikorns!"

— Uz redzēšanos, Manikan.

Viņš aizgāja.

Ieradies Etampā, Malikorns uzzināja, ka grāfs devies uz Parīzi.

Malikorns pāris stundas atpūtās, tad turpināja savu ceļu.

Parīzi viņš sasniedza naktī un devās uz mazo viesnīcu, kur mēdza apmesties, kad apmeklēja galvaspilsētu. Nākošajā rītā viņš jau bija mar­šala Gramona namā.

.Grāfs posās ceļā. De Gišs vēlējās tikai atvadīties no prinča pirms došanās uz Havru, kur visa franču bruņniecība gatavojās sagaidīt princesi.

Malikorns minēja Manikana vārdu un lika tūlīt pieņemts.

Grāfs de Gišs bija pagalmā un apskatīja ekipāžas, ko viņam rādīja zirgupuiši un staļļmeistari.

— Manikans! — viņš iesaucās. — Lai viņš nāk ātrāk! Viņš paspēra dažus soļus uz vārtu pusi.

Malikorns ieslīdēja pa pusatvērtajiem vārtiem un paskatījās uz de Gi- šu. Grāfs pārsteigts ieraudzīja sava drauga vietā kādu nepazīstamo.

— Atvainojiet, grāfa kungs, — Malikorns teica, — radusies kļūda: jums pieteica Manikanu, bet es tikai nāku no viņa.

— A, — de Gišs vīlies novilka. — Ko jūs man atvedāt?

— Vēstuli, grāfa kungs.

Malikorns pasniedza pirmo zīmīti, uzmanīgi vērodams de Giša sejas izteiksmi.

Tas izlasīja un iesmējās.

— Atkal galma dāma! — viņš noteica. — Tas dīvainis Manikans gā­dā par visām Francijas galma dāmām.

Malikorns palocījās.

— Kāpēc viņš pats neieradās?

— Viņš guļ gultā.

— Tātad viņš palicis bez naudas? — de Gišs paraustīja plecus. — Ko gan viņš dara ar naudu?

Malikorna žesti pauda, ka viņš par to nezina vairāk kā grāfs.

— Tātad viņš nebūs Havrā? Malikorns atkārtoja savu žestu.

— Neiespējami. Tur būs visi.

— Es ceru, grāfa kungs, ka viņš nepalaidīs garām tādu notikumu.