Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Es lūdzu tikai kādu mazu amatu, — Malikorns sacīja. — Es esmu neievērojams cilvēciņš un neesmu tik augstās domās par sevi.

— Malikorna kungs, — grāfs teica de Vardam, — ir apburošs; tikai viena nelaime — viņš nav muižnieks. Taču, kā jūs jau zināt, es ne pārāk augstu vērtēju cilvēku, ja viņš ir tikai muižnieks un nekas vairāk.

— Tiesa gan, — de Vārds atteica. — Bet, mīļais grāf, es jums teikšu, ka bez titula iekļūt hercoga galmā nav ko cerēt.

— Tiesa, — grāfs piekrita, — etiķetes prasības ir stingras. Velns parāvis, mēs par to nepadomājām!

— Cik nelaimīgi man, — nobālis piezīmēja Malikorns.

— Ceru, ka vēl iespējams palīdzēt, — de Gišs atbildēja.

— Pag, — de Vārds iesaucās, — es atradu iespēju! Jūs kļūsiet par muižnieku, dārgais Malikorna kungs. Viņa svētība kardināls Mazarīni ar to vien nodarbojās no rīta līdz vakaram.

— Pietiek, de Vard, — grāfs aizrādīja, — šie joki ir nevietā. Mēs nedrīkstam tā jokot par sevi. Tagad var nopirkt muižnieka patentu, bet tā ir nelaime, un mums neklājas par to smieties pat savā lokā.

— Dieva vārds, jūs esat īsts puritānis, kā saka angļi.

— Vikonts de Braželons, — sulainis pieteica tā, it kā viņi atrastos nevis pagalmā, bet viesistabā.

— A, dārgo Raul, nāc ātrāk šurp! Augstajos zābakos! Ar piešiem! Tu arī tātad dodies ceļā?

Braželons pienāca pie jaunekļiem un sasveicinājās ar viņiem laipni un reizē nopietni, kas viņam bija raksturīgi. Viņš palocījās galvenokārt de Vardam, kurš viņam nebija pazīstams, bet de Varda seja, ieraugot Raulu, kļuva ļoti vēsa.

— Draugs, — vikonts teica de Gišam, — es ierados tev pakaļ: mēs taču dosimies uz Havru kopā!

— Jo labāk. Tas būs lielisks ceļojums! Malikorna kungs, de Bra­želona kungs. A, de Vard, es tevi tūlīt iepazīstināšu.

Jaunie cilvēki atturīgi paklanījās viens otram. Šķita, ka abi šie raksturi noteikti sadursies. De Vārds bija izmanīgs, viltīgs un noslēgts. Rauls — nopietns, tiešs un cēlsirdīgs.

— Samierini mūs ar de Vardu, Raul.

— Par ko jūs strīdējāties?

— Par muižniecību.

— Kas tad šai strīdā var būt labāks lēmējs par Gramonu?

— Es tev lūdzu nevis komplimentus, bet izteikt tavu viedokli.

— Man jāzina, par ko jūs strīdaties.

— De Vārds apgalvo, ka tituli netiek tik augstu vērtēti, kā vajadzētu; es saku, ka cilvēkam tituls nav vajadzīgs.

— Tev taisnība, — Rauls mierīgi pateica.

— Vikont, es tomēr uzskatu, ka taisnība ir man, — de Vārds stūr­galvīgi iebilda.

— Ko jūs teicāt, kungs?

— Ka Francijā dara visu iespējamo, lai pazemotu muižniekus.

— Kas tad to dara? — Rauls vaicāja.

— Pats karalis. Viņš ap sevi pulcē cilvēkus, kas pat nav spējīgi pie­rādīt, ka viņiem četrās paaudzēs bijuši dižciltīgi senči.

— Lai nu paliek, — de Gišs atteica. — Nezinu, kur tu kaut ko tādu esi redzējis, de Vard.

— Varu pierādīt ar piemēru.

De Vārds uzmeta ātru skatienu Braželonam.

«…. <*

— Runā.

— Vai tu zini, kas iecelts par musketieru kapteini, tas nozīmē, sa­ņēmis amatu, kas stāv augstāk par pēriem, amatu, ko var uzskatīt par augstāku nekā Francijas maršals?

Rauls pietvīka: viņš nojauta, uz ko zīmējas de Varda teiktais.

— Nezinu. Kas tad ir iecelts? — de Gišs painteresējās. — Katrā gadījumā tas noticis nesen; vēl pirms nedēļas šis amats bija brīvs, un karalis atteica Orleānas hercogam, kas lūdza šo vietu kādam no saviem cilvēkiem.

— Nu, tad zini, karalis atteica hercogam, lai atdotu šo vietu d'Ar­tanjanam, Gaskonas muižnieķela jaunākajam dēlam, kas kādus trīsdesmit gadus vazājies ar savu zobenu pa priekšistabām.

— Piedodiet, kungs, ja es jūs pārtraucu, — sacīja Rauls, pamezdams stingru skatienu uz de Vardu, — bet man liekas, ka jūs nepazīstat cil­vēku, par kuru runājat.

— Es nepazīstot d'Artanjanu? Ak Dievs! Kas tad viņu nepazīst?

— Visi, kas viņu pazīst, — Rauls iebilda vēl vēsāk un mierīgāk, — ir pārliecināti — ja viņš arī nav tik dižciltīgs kā karalis (bet. tā nav viņa vaina), tad vīrišķībā un godīgumā viņš neatpaliek ne no viena karaļa pa­saulē. Tāds ir mans viedoklis, kungs, bet es, paldies Dievam, pazīstu d'Artanjana kungu kopš savas dzimšanas.

De Vārds grasījās atbildēt, bet de Gišs viņu atturēja.

Strīds draudēja saasināties, un de Gišs to saprata.

Braželona aeīs iedegās instinktīvs naidīgums. De Vārds skatījās tā, it kā vēlētos aizskart Raulu.

— Kungi, — grāfs teica, — mums jāšķiras. Man vēl jāaiziet pie prin­ča. Sarunāsim, kur satiksimies. De Vārds kopā ar mani dosies uz Luvru, bet tu, Raul, aizstāj mani mājās. Šeit bez tava padoma tik un tā nekas netiek darīts. Uzmet vēl pēdējo skatienu, kā notiek gatavošanās ceļam.

Rauls necentās izvairīties no sadursmēm un divkaujām, bel arī pats tās nemeklēja; viņš piekrizdams pamāja ar galvu un apsēdās saulītē uz soliņa.

— Labi, — de Gišs noteica, — pasēdi šeit. Lai tev parāda abus zirgus, ko es tikko nopirku. Es tos pirku ar nosacījumu, ka tev jāatbalsta mans pirkums. Ak, jā, atvaino, es aizmirsu apjautāties, kā klājas grāfam de Lafēram?

Teikdams šos vārdus, de Gišs skatījās uz de Vardu, pūlēdamies no­teikt, kādu iespaidu atstās Raula tēva vārds.

— Pateicos, — atbildēja Braželons, — grāfs ir vesels.

De Varda acīs pazibēja naids.

De Gišs izlikās, ka nav pamanījis šo drūmo zibsni, piegāja pie Raula, paspieda viņa roku un teica:

— Tātad norunāts, ka tu gaidīsi mūs Palērojālas pagalmā?

Tad viņš pamāja de Vardam, aicinādams to līdz, un teica:

— Mēs aizejam. Ejam, Malikorna kungs.

Rauls sarāvās, izdzirdējis šo vārdu.

Viņam likās, ka viņš to jau kādreiz ir dzirdējis, bet viņš nespēja at­cerēties, kur.

Kamēr Rauls, mazliet sadusmots par sarunu ar de Vardu, pūlējās atcerēties, kad dzirdējis Malikorna vārdu, trīs jaunekļi soļoja uz Palē- rojālu, kur dzivoja Orleānas Filips.

Malikorns aptvēra, ka draugiem gribas aprunāties, un ari, ka viņam neklājas iet tiem blakus.

Viņš gāja aiz muguras.

— Nu, vai tas nav neprātīgi? — de Gišs pārmeta savam ceļabiedram, kad viņi bija aizgājuši kādu gabalu no Gramonu mājas. — Jūs uzbrūkat d'Artanjanam un vēl Raula klātbūtnē!

— Vai tad aizliegts uzbrukt d'Artanjanam?

— Vai tad jūs nezināt, ka d'Artanjans ir ceturtā daļa no slavenā un draudīgā kopuma, kas saucās par musketieriem?

— Zinu gan, bet nesaprotu, kāpēc tas man traucētu ienīst d'Artan­janu.

— Ko tad viņš jums nodarījis?

— O, man? Neko.

— Par ko tad jūs viņu ienīstat?

— Pajautājiet to mana tēva garam.

— Dārgais, jūs mani pārsteidzat. D'Artanjans nepieder pie cilvēkiem, kas izvairās no rēķinu kārtošanas, ja pamodinājuši pret sevi naidu. Man stāstīja, ka jūsu tēvs arī nemīlēja paliki parādā. Nav taču tādu apvai­nojumu, kurus nevarētu nomazgāt ar asinīm pēc kārtīga un godīga zo­bena cirtiena.

— Ko lai dara, draugs? Starp tēvu un d'Artanjanu valdīja naids. Tēvs man jau bērnībā stāstīja par to un novēlēja man to tāpat kā pārējo man­tojumu.

— Vai šis naids skar tikai d'Artanjanu?

— O, d'Artanjans bija pārāk cieši saistīts ar saviem trīs draugiem; tāpēc kāda daļa naida noteikti pienākas arī viņiem.