Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kungi, kungi, — de Gišs pārmeta, — nerādiet sliktu piemēru uz ielas. De Vard, jums nav taisnība.

— Nav taisnība? Attiecībā uz ko?

— Jūs vienmēr un par visiem runājat sliktu, tāpēc jums nav taisniba, — Rauls atteica ar nepielūdzamu aukstasinību.

— Raul, apžēlojies, — de Gišs pačukstēja.

— Necīnieties, kamēr neatpūtīsieties, citādi jūsu divkauja nebeigsies labi, — Manikans brīdināja.

— Uz priekšu, kungi, — de Gišs pārtrauca. — Jāsim.

Atspiedis sāņus zirgus un pāžus, viņš atbrīvoja sev ceļu pūlī. Viņam sekoja visa franču svīta.

Kāda pagalma lielie vārti stāvēja vaļā. De Gišs iejāja tajā; Braželons, Vārds, Manikans un vēl četri muižnieki viņam sekoja.

Tur viņi sarīkoja kaut ko līdzīgu kara padomei, apspriezdami, kas būtu jādara, lai glābtu franču puses sūtņu cieņu.

Braželons uzskatīja, ka jāciena angļu prioritāte. De Vārds ierosināja sagrābt pilsētu, bet Manikanam tas likās pārdroši. Viņš ieteica vispirms izgulēties. Pēc viņa domām, tas būtu visprātīgākais. Par nelaimi, lai se­kotu viņa padomam, trūka pavisam nedaudz: gultu un pajumtes.

De Gišs klusēdams dažas minūtes pārdomāja un tad uzaicināja:

— Kas mani mīl, sekojiet man!

— Vai svīta arī? — apvaicājās pāžs, kas pienāca klāt viņu grupiņai.

— Visi! — uzsauca jaunais cilvēks. — Manikan, parādi mums, kur apmetīsies viņas augstība princese.

Nesaprazdami, ko grāfs nodomājis, draugi sekoja viņam jautra un trokšņaina pūļa pavadībā.

No ostas puses spēcīgiem brāzieniem pūta vējš.

Nākošajā dienā laiks bija labāks, kaut gan vēl joprojām bija vējains. Saule uzlēca sarkanā mākonī, un tās asinssarkanie stari iedzirkstījās uz melno viļņu mugurām.

No sargtorņiem jūru nepārtraukti novēroja.

Ap vienpadsmitiem no rīta pamanīja kuģi, kas gāja pilnās burās; pus- jūdzes attālumā varēja redzēt divus citus kuģus.

Kuģi lidoja kā bultas, ko izšāvis kāds varens strēlnieks, bet jūra tā viļņojās, ka ātrums nemazināja šūpošanos, un kuģus mētāja no viena sāna uz otru.

Drīz pēc kuģu formas un vimpeļu krāsas kļuva skaidrs, ka tie ir angļu flotes kuģi. Pa priekšu gāja kuģis ar admirāļa karogu, uz tā atradās prin­cese.

Nekavējoties izplatījās ziņa par viņas ierašanos. Visi franču augstmaņi steidzās uz ostu, bet tauta pārplūdināja krastmalu un molu.

Pēc pāris stundām abi atpalikušie kuģi panāca admirāļa kuģi un acīmredzot neuzdrošinādamies ienākt pa šauro ostas ieeju, visi trīs izmeta enkuru starp Havru un Hevu.

Tūlīt pat admirāļa kuģis salutēja ar divpadsmit lielgabala šāvieniem; Franciska I forts tāpat atbildēja.

Jūrā izgāja simt laivu; tās bija izgreznotas ar dārgiem audumiem, un tām vajadzēja nogādāt franču muižniekus uz noenkurotajiem kuģiem.

Taču pietika tikai paskatīties, kā šīs laivas mētāja pat līcī, — bet aiz mola viļņi cēlās kā kalni un dārdēdami sašķīda uz sēkļiem, — lai katram kļūtu skaidrs, ka neviena laiva nepieveiks pat ceturtdaļu attāluma līdz kuģiem.

De Gišs patlaban skatījās pēc kādas stabilākas laivas, ar kuru varētu nokļūt līdz angļu kuģiem, kad pamanīja loča laivu.

— Raul, — viņš teica, — vai tev nešķiet, ka tādiem saprātīgiem un spēcīgiem vīriem kā mums būtu kauns atkāpties vēja un viļņu rupjā spēka priekšā?

— Es tieši par to domāju, — Braželons atbildēja.

— Nu ko? Sēdīsimies laivā un riskēsim! Vai gribi, de Vard?

— Sargieties: jūs noslīksiet, — brīdināja Manikans.

— Tas ir veltīgi, — de Vārds piemetināja. — Tādā vējā jūs nekad nenokļūsiet līdz kuģiem.

— Tātad tu atsakies?

— O, jā. Es labprāt riskēšu ar dzīvību, cīnīdamies ar cilvēku, — de Vārds atteica, pašķielēdams uz Braželonu, — bet es nevēlos cīnīties ar airiem rokās pret sāļa ūdens straumēm.

— Pat ja man izdotos aizkļūt līdz angļu kuģiem, — teica Manikans, — es nepavisam nevēlos sabojāt savu vienīgo tīro tērpu. Viļņi apšļāks laivu, bet sāļais ūdens atstāj traipus.

— Tātad tu arī atsakies? — de Gišs iesaucās.

— Pilnīgi noteikti, vari par to būt pārliecināts.

— Tad es došos viens.

— Nē, — Rauls atteica, — es došos kopā ar tevi, tas ir izlemts.

Rauls bija aukstasinīgi apsvēris draudošās briesmas un uzskatīja, ka

tās ir neizbēgamas; bet viņam gribējās paveikt to, ko neuzdrošinājās de Vārds.

Laiva jau atstāja krastu. De Gišs uzsauca locim:

— Hei, mums vajadzīgas divas vietas!

Ietinis papīrā piecus vai sešus pistolus, viņš tos no krastmalas iemeta laivā.

— Redzams, jūs no sāļa ūdens nebaidāties, jaunkungi, — locis no­teica.

— Mēs ne no kā nebaidāmies, — de Gišs atbildēja.

— Tad lūgtum.

Loča laiva pienāca pie krasta. De Gišs un Rauls viens pēc otra vie­nādi veikli tajā ielēca.

— Papūlieties, puiši, — de Gišs skubināja. — Manā makā vēl ir div­desmit pistoļu; ja mēs sasniegsim admirāļa kuģi, tad tie būs jūsu.

Airētāji sāka darboties cītīgāk, un laiva aiztraucās pa viļņiem.

Visus ieinteresēja šis bīstamais pasākums. Havras iedzīvotāji drūz­mējās uz mola; visi ar acīm sekoja laivai.

Nedrošā laiviņa brīžiem it kā karājās putojošo viļņu galotnē, lai tūlīt kā krītošs akmens ienirtu rēcošā bezdibenī.

Tomēr pēc stundu ilgas cīņas tā tuvojās admirāļa kuģim, no kura jau bija nolaistas divas laivas, lai dotos palīgā.

Anglijas karaļa atraitne un jaunā princese sēdēja uz klāja zem bal­dahīna, kas bija darināts no samta un rotāts ar sermuļādām; viņu priekšā stāvēja admirālis grāfs Norfolks. Viņas ar šausmām vēroja, kā laiviņa te uzlido augšup, te atkal iegrimst bezdibenī. Uz tās buras tumšā fona iz­dalījās franču muižnieku stāvi.

Matroži, kas stāvēja pie borta un bija sakāpuši rājās, apbrīnoja abu pārdrošnieku drosmi, loča veiklību un matrožu spēku.

Uz klāja dc Gišu un de Bražclonu sagaidīja triumfējošs „urā".

Atbraucējiem pretī devās grāfs Norfolks, skaists divdesmit sešus vai divdesmit astoņus gadus vecs vīrietis.

De Gišs un de Braželons veikli uzkāpa pa nolaisto trapu un grāfa Norfolka pavadībā piegāja sasveicināties ar karalieni un princesi.

Cieņa, bet, galvenokārt, neapzināts kautrīgums liedza grāfam de Gi- šam apskatīt jauno princesi.

Henriete toties uzreiz pamanīja viņu un pavaicāja mātei:

— Vai tas laivā ir princis?

Karaliene, kas pazina princi labāk kā viņas meita, pasmaidīja par kļūdu, ko varēja izskaidrot ar jaunavas patmīlību, un atbildēja:

— Nē, tas ir tikai grāfs de Gišs, viņa favorīts.

Princesei nācās apslēpt nevilšo simpātiju, ko radīja grāfa drosme.

De Gišs beidzot uzdrošinājās paskatīties uz princesi, lai salīdzinātu oriģinālu ar portretu.

Kad viņš ieraudzīja princeses bālo seju, dzīvespriecīgās acis, apbu­rošos kāstaņkrāsas matus, trīsošās lūpas un laipno, bet karalisko rokas kustību, viņu sagrāba tāds satraukums, ka viņš sagrīļojās un būtu pakritis, ja Rauls viņu neatbalstītu.

Drauga pārsteigtais skatiens un karalienes labvēlības pilnais žests lika de Gišam attapties.

Dažos vārdos viņš paskaidroja, ka viņu sūta princis; tad sasveicinājās ar admirāli un angļu augstmaņiem, kas pavadīja karalieni un princesi.

Pēc tam stādījās priekšā Rauls. Viņu apsveica ļoti lapni. Visi zināja, kāda loma bija grāfam de Lafēram Kārļa II liktenī; bez tam tieši grāfs taču vadīja pārrunas par kāzām, lai Indriķa IV mazmeita atgrieztos Fran­cijā.