Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Bet, kungs, kas tad jums traucē? — Manikans jautāja.

— Jūsu sargkareivji.

— Tāpēc, ka jūs esat jāšus, bet pavēlēts ielaist- tikai gājējus.

— Nevienam, izņemot mani, šeit nav tiesību pavēlēt, — hercogs no­teica.

— Kāpēc, kungs? — Manikans mīlīgi apjautājās. — Esiet tik žēlīgs un izskaidrojiet šo mīklu.

— Es jau jums teicu, ka noīrēju visas mājas ap laukumu.

— Mēs to zinām, jo tāpēc mums palika tikai pats laukums.

— Jūs maldāties; laukums arī ir mans, tāpat kā mājas.

— Atvainojiet, kungs, jūs kļūdāties; pie mums saka: karaļa bruģis; tātad laukums pieder karalim, un, tā kā mēs esam karaļa sūtņi, tad lau­kums ir mūsu.

— Kungs, es jau jums prasīju, kas jūs esat, — Bekingems atkārtoja, jo viņu kaitināja sarunu biedra aukstasinība.

— Mani sauc Manikans, — jaunā cilvēka balss nožūžoja tik harmo­niski un maigi kā Eola arfa.

Hercogs paraustīja plecus.

— Vārdu sakot, laukums bija tukšs. Šīs būdas bojā skatu: novāciet

tās!

Klausītāju pūli pāršalca dobja, draudīga ņurdēšana.

Šajā brīdī ieradās de Gīšs; viņš izgrūstīja pūli, kas atdalīja viņu no hercoga, un, Raula pavadīts, piegāja pie Bekingema. No otras puses her­cogam pienāca de Vārds.

— Piedodiet, milord, — grāfs teica, — ja jūs ar kaut ko esat ne­apmierināts, tad esiet tik laipns un sakiet to man, jo tieši es liku uzcelt šīs mītnes.

— Bez tam varu aizrādīt, ka vārds „būda" neskan sevišķi labi, — Manikans laipni piebilda.

— Tātad, hercog, jūs teicāt?… — de Gišs turpināja.

— Es teicu, grāf, — Bekingema balsī vēl joprojām skanēja dusmas, kuras tomēr apslāpēja dižciltībā līdzīga augstmaņa klātbūtne, — es teicu, ka šīs teltis te nedrīkst palikt.

— Nedrīkst? — de Gišs vaicāja. — Kāpēc?

— Tās mani traucē.

De Gišs neviļus nepacietīgi sakustējās, bet Raula mierīgais skats lika viņam savaldīties.

— Jums tās tomēr traucē mazāk, nekā mums jūsu pirmtiesību ļaun­prātīga izmantošana, ko jūs esat atļāvies.

— Ļaunprātīga?

— Protams! Jūs atsūtāt šurp cilvēku, kas jūsu vārdā noīrē visas mājas Havrā, nemaz nedomājot par frančiem, kam jāierodas sagaidīt princesi. No draudzīgas nācijas pārstāvja puses tā nemaz nav brālīga rīcība.

— Teritorija pieder pirmajam, kas to ieņem, — Bekingems atbildēja.

— Francijā ne, kungs.

— Kāpēc Francijā ne?

— Tāpēc, ka Francija ir pieklājības zeme.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bekingems iesaucās tik dedzīgi, ka klātesošie atkāpās, gaidīdami, ka tūdaļ sāksies divkauja.

— Hercog, es gribu teikt, — de Gišs nobālis atbildēja, — ka es pavēlēju uzcelt šīs teltis sev un saviem draugiem, lai tās dotu pajumti Francijas sūtņiem, jo jūsu dēļ mums visā pilsētā atstāts tikai šis pat­vērums. Es gribu teikt, ka es un mani draugi dzīvosim šeit, ja vien mūs no šejienes neaizsauks kāda griba, kas ir varenāka, bet galvenais — pā­rāka par jūsu.

— Es zinu spēku, grāf, kas būs pietiekoši varens, — Bekingems teica, uzlikdams roku sava zobena rokturim.

Brīdī, kad strīdus dieviete jau bija sakaitējusi prātus un notēmējusi zobenu asmeņus uz. pretinieku krūtīm, Rauls viegli pieskārās Bekingema plecam.

— Uz vienu vārdu, milord, — viņš teica.

— Manas tiesības, vispirms manas tiesības! — jauneklis dedzīgi ie­saucās.

— Tieši par tām es vēlētos parunāt ar jums, — Rauls sacīja.

— Lai notiek, kungs, tikai īsāk.

— Es jums uzdošu tikai vienu jautājumu; jūs redzat, ka lakoniskāk vairs nav iespējams.

— Runājiet, es klausos.

— Sakiet: kas prec karaļa Indriķa IV mazmeitu — jūs vai Orleānas hercogs?

— Par ko jūs runājat? — Bekingems samulsis atkāpās.

— Lūdzu, atbildiet man, — Rauls neatlaidās.

— Vai jūs par mani smejaties, kungs? — Bekingems vaicāja.

— Tā ir atbilde, hercog, un man ar to pietiek. Tātad jūs atzīstat, ka ne jau jūs precat Anglijas princesi.

— Man liekas, ka jūs to labi zināt!

— Piedodiet, bet pēc jūsu uzvešanās tas nebija skaidrs.

— Ko jūs gribat teikt, vikont?

— Jūsu dedzīgums atgādina greizsirdību, — Rauls klusinātā balsī tei­ca. — Vai jūs to apzināties, milord? Tāda greizsirdība nav pieļaujama nevienam, izņemot iemīļoto vai vīru, bet īpaši nepieļaujama tā ir attiecībā uz princesi, kā jūs pats saprotat.

— Jūs apvainojat princesi Henrieti, kungs! — Bekingems skaļi ie­kliedzās.

— Tas esat jūs, kas viņu apvaino, — de Braželons vēsi atbildēja. — Esiet uzmanīgs! Nesen uz admirāļa kuģa jūs nokaitinājāt karalieni un likāt zaudēt pacietību admirālim. Es jūs novēroju, milord, un vispirms noturēju jūs par neprātīgu, bet pēc tam sapratu šī neprāta īstos cēloņus.

— Kungs…

— Pagaidiet, es piebildīšu vēl vienu vārdu. Es ceru, ka neviens cits francūzis, izņemot mani, to nav sapratis.

— Vai jūs saprotat, kungs, — Bekingems teica, drebēdams no dusmām un satraukuma, — ka jūsu vārdi pelna sodu?

— Apsveriet savus vārdus, milord, — Rauls augstprātīgi atcirta. — Manās dzīslās tek asinis, kas nepieļauj mani nesodīti apvainot. Jūs pie­derat pie tautas, kuras kaislības kārtīgiem frančiem iedveš aizdomas. Tā­dēļ es vēlreiz atkārtoju: esiet piesardzīgs, milord.

— Piesardzīgs? Vai jūs man draudat?

— Es esmu grāfa de Lafēra dēls, Bekingema kungs, un nekad ne­draudu, jo uzreiz rīkojos. Tātad mani draudi…

Bekingems sažņaudza dūres, bet Rauls turpināja, it kā neko nebūtu manījis:

— Pie pirmā nepienācīgā vārda, ko jūs atļausieties attiecībā uz viņas augstību… O, esiet pacietīgāks, Bekingema kungs: es taču pierādīju savu pacietību.

— Jūs?

— Protams. Kamēr princese bija angļu teritorijā, es klusēju, bet ta­gad, kad viņa ir izkāpusi uz Francijas zemes, un mēs viņu esam saņēmuši prinča vārdā, tiklīdz jūsu neparastā pieķeršanās liks jums izteikt kādu apvainojumu Francijas karaļnamam, man vajadzēs izvēlēties vienu no di­viem: vai nu es visu klātbūtnē skaļi atklāšu jūsu neprātu, un jūs ar kaunu aizsūtīs atpakaļ uz Angliju, vai arī, ja tas jums patiktu labāk, es ietriekšu jums dunci kaklā. Otrais man liekas piemērotākais: es domāju, ka iz­vēlēšos to.

Bekingems kļuva bālāks par savas apkakles angļu mežģīnēm.

— Vikont de Braželon, — viņš teica, — vai tad tā runā muižnieks?

— Jā, hercog, jo šis muižnieks runā ar ārprātīgo. Izārstējieties, mi­lord, un viņš runās ar jums citādi.

— Vikont de Braželon, — hercogs aižņaugtā balši čukstēja, piespie­dis roku pie kakla, — jūs redzat, es mirstu.

— Hercog, ja tas notiktu, — Rauls nasatricināmā aukstasinībā at­teica, — es patiešām uztvertu jūsu nāvi kā lielu laimi. Tā novērstu da­žādas baumas par jums un karaliskām personām, kuras jūsu padevība drausmīgi kompromitē.

— Jā, jums pilnīga taisnība, — apmulsis noteica jaunais anglis. — Jā, jā, nomirt… labāk mirt, nekā tā ciest.

Viņa roka satvēra eleganta dunča ar dārgakmeņiem rotāto spalu.

Rauls atbīdīja viņa roku.

— Hercog, esiet uzmanīgs, — viņš teica. — Ja jūs nenogalināsietics, jūsu rīcība kļūs smieklīga. Ja nogalināsieties, jūsu asinis apšļakstīs Angli­jas princeses kāzu tērpu.

Bekingems ar pūlēm vilka elpu. Viņa lūpas trīcēja, vaigi dega, acis šaudījās kā drudža murgos.