Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Rauls brīvi runāja angliski un tulkoja drauga teikto jaunajiem angļu augstmaņiem, kas nesaprata franču valodu.

Pēc īsa brīža parādījās apbrīnojami skaists jauneklis greznā tērpā. Viņš piegāja pie karalienes un princeses, kas tērzēja ar grāfu Norfolku, un teica ar vāji slēptu nepacietību:

— Jūsu majestāte un jūsu augstība, laiks izkāpt krastā.

Par atbildi šim uzaicinājumam princese piecēlās kājās un jau gribēja pieņemt roku, kuru viņai steidzīgi piedāvāja jaunais skaistulis, bet tad ierunājās admirālis.

— Milord Bekingem, — viņš tcica,. — piedodiet, bet dāmu pārcel­šana patlaban nav iespējama. Jūra pārāk stipri viļņojas; ap četriem vējš, droši vien, pieklusīs. Tāpēc mēs piestāsim krastā tikai vakarā.

— Milord, — Bekingems sadusmots noteica, pat nepūlēdamies savas dusmas apslēpt, — jums nav nekādu tiesību aizturēt dāmas. Diemžēl vi­ņas augstība pieder Francijai, un tā, kā redzat, ar savu sūtņu starpniecību pieprasa viņu.

Viņš norādīja uz Raulu un de Gišu, vienlaicīgi palocīdamies viņiem.

— Es nedomāju, — admirālis atteica, ka šie kungi gribētu pakļaut briesmām karalienes un princeses dzīvību.

— Milord, šie kungi nokļuva uz kuģa, ejot pret vēju. Jādomā, ka karalienei un princesei nedraudēs lielas briesmas, kuģojot pa vējam.

— Kungi ir ļoti drosmīgi, — admirālis iebilda. — Jūs redzējāt, ka krastmalā daudzi neuzdrošinājās viņiem sekot. Bez tam viņi devās jūrā, kas ir ļoti vētraina pat jūrniekiem, lai pēc iespējas ātrāk apsveiktu viņas augstību un viņas karalisko māti. Es minēšu mūsu viesus kā piemēru savam štābam, bet viņi nevar būt paraugs princesei un karalienei.

Paslepšus uzmetusi skatienu grāfam de Gišam, princese pamanīja, ka viņš nosarkst.

Bekingems šo skatienu neuztvēra: viņš vēroja tikai Norfolku. Acīm­redzot hercogs bija greizsirdīgs uz admirāli un dedzīgi vēlējās princesi aizvest no līganā kuģa klāja, uz kura valdīja admirālis.

— Mani interesē princeses viedoklis, — Bekingems neatlaidās.

— Bet es, milord, prasu savai sirdsapziņai un atbildībai, — admirālis atbildēja. — Es apsolīju atvest princesi uz Franciju sveiku un veselu un turēšu savu solījumu.

— Tomēr, kungs…

— Atļaujiet jums atgādināt, milord, ka šeit visus rīkojumus dodu ti­kai es.

— Vai jūs apzināties, ko runājat, milord? — Bekingems augstprātīgi noprasīja.

— Pilnībā, un es jums vēlreiz atkārtoju: šeit komandēju tikai es, un visi pakļaujas man: jūra, vējš, kuģi un cilvēki.

Tie bija cildeni un cieņas pilni vārdi. Rauls pamanīja, ka tie atstāja iespaidu uz Bekingemu.

Hercogs nodrebēja un, lai nenokristu, atspiedās ar muguru pret vienu no balstiem, viņa acis pieplūda asinīm, bet roka satvēra zobena rokturi.

— Hercog, — karaliene piebilda, — atļaujiet pateikt jums, ka es pilnīgi piekrītu grāfa Norfolka domām. Pat, ja nebūtu miglas, mums tik un tā būtu jāveltī dažas stundas cilvēkam, kas rūpējies par mums un laimīgi atvedis mūs līdz Francijas krastiem, kur mums būs no viņa jāšķi­ras.

Atbildes vietā Bekingems jautājoši paskatījās uz princesi.

Pa pusei noslēpusies baldahīna ar zeltu izšūtā aizkara krokās, prin­cese nepievērsa uzmanību strīdam. Viņa skatījās uz grāfu de Gišu, kas sarunājās ar Raulu.

Bekingemam tas bija jauns trieciens; viņam šķita, ka princeses Hen- rietes skatienā lasāms kaut kas vairāk par vienkāršu ziņkārību.

Viņš grīļodamies aizgāja, pa ceļam aizķerdamies aiz galvenā masta.

— Hercogs Bekingems nav nekāds jūrrfieks, — karaliskā atraitne franciski noteica. — Droši vien tāpēc viņš tik ļoti vēlas izkāpt krastā uz cietzemes.

Jauneklis izdzirdēja viņas vārdus, nobāla, un, izmisumā nolaidis rokas, aizgāja, izdvesdams nopūtu, kurā saplūda senā mīlestība ar tikko radušos naidu.

Pa to laiku admirālis, kas nepievērsa nekādu uzmanību hercoga neap­mierinātībai, aizveda karalieni un princesi uz savu kajīti kuģa pakaļgalā, kur pasniedza lieliskas pusdienas, kas bija klātesošo cienīgas.

Admirālis apsēdās pa labi no princeses, bet pa kreisi no viņas nosē­dināja de Gišu.

Parasti šajā vietā sēdēja Bekingems.

Ienācis ēdamzālē, hercogs saņēma vēl vienu sitienu.

Atbilstoši etiķetei, kas prasīja tādu cieņu, it kā tā būtu otra karaliene, viņa rangs pie galda bija pazemināts.

De Gišs, kas aiz laimes bija nobālis vēl vairāk nekā viņa sāncensis no dusmām, bijīgi apsēdās krēslā blakus princesei, un, kad viņas zīda kleita nejauši skāra viņu, notrīsēja aiz vēl līdz šim neizjustu jūtu pārpil­nības.

Pēc pusdienām Bekingems ātri piesteidzās pie princeses, lai piedā­vātu viņai savu roku. Tagad pienāca de Giša kārta pārmācīt hercogu.

— Milord, — viņš teica, — esiet tik laipns un no šī brīža vairs ne­nostājieties starp viņas augstību princesi un mani. Tagad viņas augstība patiešām pieder Francijai, un, ja princese parāda man godu, sniedzot savu roku, tad manā personā viņa pieskaras prinča, karaļa brāļa rokai.

To teikdams, viņš piedāvāja jaunajai princesei roku tik acīmredzami samulsis un tai pat laikā ar tādu vīrišķīgu cildenumu, ka angļi sāka sa­jūsmināti sačukstēties, bet Bekingemam izlauzās smaga nopūta.

Rauls arī mīlēja: viņš visu saprata.

Viņš paskatījās uz de Gišu tik nopietni kā māte vai draugs, kas brī­dina sev dārgos cilvēkus par viņiem draudošajām briesmām.

Ap diviem beidzot uzspīdēja saule. Vējš aprima; jūra kļuva gluda kā kristāls; migla, kas slēpa krastu, izklīda.

Parādījās viesmīlīgie Francijas krasti, kas bija kā nosēti ar tūkstošiem baltu mājiņu uz koku zaļā un debesu zilā fona.

Kā jau redzējām, admirālis nolēma nepievērst uzmanību Bekingema niknajiem skatieniem un dusmu uzliesmojumiem. Norfolks jau bija pa­guvis pie tiem pierast, kopš viņi bija atstājuši Angliju.

De Gišs vēl nebija pamanījis naidīgumu, ko jaunais lords, šķiet, juta pret viņu; viņš tomēr sajuta pret Kārļa II favorītu instinktīvu nepatiku. Karaliene māte, būdama pieredzējusi un aukstasinīga sieviete, saprata no­tiekošo un gatavojās vajadzīgajā brīdī pārcirst šo mezglu.

īstais brīdis bija pienācis. Jūra un vējš norima. Vētra nerimās vienīgi Bekingema sirdī.

Hercogs nepacietīgi pusbalsī uzstāja princesei: — Dieva dēļ, princese, lūdzu dosimies uz krastu. Vai tad jūs ne­redzat, ka tas nekauņa hercogs Norfolks nobeigs mani ar savām rūpēm par jums un savu dievināšanu?

Henriete dzirdēja; nepagriezusi galvu, viņa pasmaidīja un gurdenā tvīksmē koķeti čukstēja ar maigu pārmetumu, kas mīkstināja noraidījumu:

— Dārgo lord, es jums vēlreiz saku, ka jūs esat bezprātis.

Mēs jau teicām, ka neviens no šiem sīkumiem nepaslīdēja garām Raulam. Viņš dzirdēja Bekingema lūgumu un princeses atbildi; redzēja, ka, izdzirdis atbildi, Bekingems piekāpjas, nopūšas un pārlaiž roku pār pieri.

Raulam piemita asa spriešanas spēja, tādēļ viņš visu saprata un no­drebēja par izveidojušos situāciju un tajā iejaukto personu noskaņo­jumu.

Beidzot admirālis pavēlēja nolaist laivas, bet tīšāiri nesteidzināja cilvē­kus.

Bekingems bija tādā sajūsmā par admirāļa rīkojumu, ka vērotājs no malas nodomātu, ka hercogs ir jucis.

Pēc grāfa Norfolka rīkojuma no admirāļa kuģa lēni nolaida lielu, ka­rogiem rotātu barkasu; tajā varēja novietoties divdesmit airētāji un piec­padsmit pasažieri.