Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Braželonu un Vardu.

— Jauki ceļabiedri un ļoti drosmīgi.

— Pārāk drosmīgi, — ševaljē piebilda. — Pacentieties atvest atpakaļ abus, grāf.

«Nelietis, — Gišs nodomāja. — Viņš tūlīt visur nojauš ļaunumu."

Paklanījies princim, viņš aizgāja.

Iznācis pagalmā, viņš pavicināja parakstīto patentu.

Malikorns metās pie viņa un, priekā drebēdams, satvēra papīru. Kad viņš to izlasīja, de Gišs nojauta, ka viņš gaida vēl kaut ko.

— Pacietību, tikai pacietību, — grāfs teica. — Tur bija de Lorēns, un es baidījos ciest neveiksmi, ja prasīšu pārāk daudz. Pagaidiet, kamēr atgriezīšos. Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos, grāfa kungs. Tūkstoškārt pateicos, — Malikorns sacīja.

— Atsūtiet pie manis Manikanu. Jā, vai tā ir taisnība, ka de La­valjēra klibo?

Kad viņš teiea šos vārdus, viņam ai/, muguras apstājās zirgs.

Grāfs pagriezās un ieraudzīja, kā nobāl Braželons, kas šai mirklī ie­jāja pagalmā.

Nabaga mīlētājs bija izdzirdējis viņa vārdus.

Malikorns to nedzirdēja — viņš jau bija aizgājis pārāk tālu.

„Kāpēc te runā par Luīzi? — Rauls sev jautāja. — Kaut tikai smīno­šais de Vārds nedomātu kaut ko pateikt par viņu manā klātbūtnē."

— Kungi, dosimies ātrāk ceļā! — de Gišs uzsauca.

Princis bija pabeidzis savu rīta tualeti un pienāca pie loga.

Visa svīta sveica viņu ar saucieniem, un jau pēc desmit minūtēm karogi, šalles un spalvas plīvoja zirgu rikšu taktī.

Četras dienas pēc izbraukšanas no Parīzes visi spožie galminieki, jautri un dzīvespriecīgi, ieradās Havrā. Bija jau ap pieciem vakarā; no princeses nebija nekādu ziņu.

Sāka meklēt vietu, kur apmesties; šur tur uzliesmoja strīdi starp kun­giem vai izkaušanās kalpu starpā. Pašā strīda karstumā de Gišam pēkšņi likās, ka pavīd Manikana stāvs.

Manikans patiešām bija ieradies, bet, tā kā viņa labāko tērpu valkāja Malikorns, tad viņš bija ģērbies violetā, ar sudrabu izšūtā samta tērpā, kas bija vienīgais, ko viņš paguva izpirkt.

Ieraudzījis Manikana drūmo seju, grāfs nevarēja apvaldīt smieklus.

— Ak, manu nabaga Manikan, — viņš zobojās, — cik tu esi violets! Vai tev ir sēras?

— Jā, es nēsāju sēras, — Manikans atbildēja.

— Ko tu apraudi?

— Savu zilo, ar zeltu izšūto kamzoli, kas ir pazudis. Man palicis tikai šis; un arī tad man vajadzēja ilgi krāt, lai to izpirktu.

— Patiešām?

— Tas tevi nevarētu pārsteigt, jo tu taču atstāji mani bez naudas.

— Galvenais, ka tu esi ieradies.

— Ierados gan, un pa šausmīgi sliktiem ceļiem.

— Kur tu esi apmeties?

— Es nekur neesmu apmeties.

De Gišs iesmējās.

— Nu, tad kur tu apmetīsies?

— Turpat, kur tu.

— Es pats vēl nezinu.

— Tātad ne tu, ne princis neesat iepriekš noīrējuši kādu namu?

— Mēs par to neiedomājāmies. Es domāju, ka Havra ir pietiekoši liela un tajā atradīsies stallis divpadsmit zirgiem un kārtīga māja pieklā­jīgā kvartālā…

— Labu māju te pietiek, tikai tās nav domātas mums.

— Kā tā? Kam tad?

— Angļiem! Visas mājas noīrējis Bekingemas hercogs.

— Ko? — de Gišs nekavējoties noprasīja, jo šis vārds viņam lika kļūt uzmanīgam.

— Jā, mans dārgais, hercogs Bekingems. Viņa gaišība atsūtījis kur­jeru, kurš te ir jau trīs dienas un noīrējis visas labākās mājas pilsētā.

— Bet hercogs taču nevar aizņemt visu Havru?

— Protams, nevar, jo viņš vēl nav izkāpis krastā, bet, kad izkāps, aizņems.

— Nu, labi! Cilvēks, kas aizņēmis veselu māju, ar to arī apmierinās un neīrē otru.

— Jā, bet divi cilvēki?

— Nu, pieņemsim, divas mājas… četras, sešas, ja gribi — desmit, bet Havrā taču ir ap simt māju.

— Tādā gadījumā visas simt ir noīrētas.

— Tas nav iespējams.

— Ak, tu spītnieks, es tev stāstu, ka Bekingems noīrējis visas mājas ap ēku, kur apmetīsies Anglijas karaļa atraitne un viņas meita princese.

— Oho, tas nu gan ir savādi! — noteica de Vārds, glaudīdams sava zirga kaklu.

— Un tomēr tā ir.

— Vai jūs esat pārliecināts, de Manikana kungs?

Uzdevis šo jautājumu, Vārds pameta skatienu uz de Gišu, it kā vē­lēdamies noskaidrot, vai viņa draugam var ticēt.

Pa to laiku pienāca nakts. Laukums vai mudžēja no lāpām, pāžiem, sulaiņiem, zirgupuišiem, zirgiem un karietēm. Lāpas atspīdēja kanālā, ko piepildīja paisuma ūdeņi, bet otrpus moliem rēgojās ziņkārīgo matrožu un pilsētnieku sejas, kas centās nepalaist garām nevienu sīkumu šajā iz­rādē.

— Kāpēc Bekingemas hercogs nolēmis tik ilgi iepriekš noīrēt telpas? — de Gišs iesaucās.

— Tam bija savs iemesls, — Manikans atbildēja.

— Vai tu to zini? Pasaki!

— Pieliecies.

— Kas ir? Vai to nedrīkst teikt skaļi?

— Izlem pats.

De Gišs noliecās.

— Mīlestība, — Manikans pateica.

— Es vairs neko nesaprotu.

— Saki labāk: „Vēl nesaprotu".

— Paskaidro.

— Tad klausies: runā, ka viņa augstība Orleānas hercogs būs visne­laimīgākais vīrs.

— Ko? Bekingemas hercogs?…

— Šis vārds Francijas karaļnama pārstāvjiem nes nelaimi.

— Tātad hercogs?…

— Stāsta, ka viņš neprātīgi iemīlējies jaunajā princesē un nelaiž ne­vienu viņas tuvumā.

De Gišs aizsvilās.

— Labi, pateicos, — viņš teica, paspiezdams Manikana roku.

Tad izslējās un piebilda:

— Manikan, Dieva dēļ, pacenties, lai tas nenonāk līdz franču ausīm, citādi mūsu zemē sāks zibsnīt zobeni, kas nebaidās no angļu tērauda.

— Bez tam, — Manikans piemetināja, — es nezinu, vai šī mīlestība nav izdomāta; varbūt tās ir tikai pasakas.

— Nē, — de Gišs, zobus sakodis noteica, — droši vien tā ir patie­sība.

— Galu galā, kas tev par daļu, un man tāpat, vai princis kļūs par to pašu, par ko nelaiķa karalis? Bekingems tēvs — karalienei; Bekingems dēls — jaunajai princesei; visi pārējie tāpat paliek tukšā.

— Manikan, Manikan!

— Velns parāvis! Tā ir vai nu patiesība, vai vismaz vispārējais vie­doklis.

— Apklusti, — grāfs pavēlēja.

— Kāpēc gan jāklusē? — de Vārds iebilda. — Franču nācijai tas ir ļoti pagodinoši. Vai jūs, vikont, nedomājat tāpat kā es?

— Kā? — Braželons skumji apvaicājās.

— Es jautāju, vai tas nav pagodinoši, ka angļi pievērš uzmanību mū­su karalieņu un princešu skaistumam?

— Piedodiet, bet es nesaprotu, par ko tiek runāts, un lūdzu paskaid­rot.

— Bekingemam tēvam vajadzēja atbraukt uz Franciju, lai viņa majes­tāte karalis Ludviķis XIII ievērotu, ka viņa sieva ir viena no skaistākajām sievietēm franču galmā. Tagad Bekingemam dēlam ar savu pielūgsmi sa­vukārt jāpierāda franču izcelsmes princeses skaistums. Turpmāk skais­tuma apstiprinājums būs mūsu aizjūras kaimiņiem iedvestā mīlestība.

— Atvainojiet, — Braželons atteica, — man nepatīk tādi joki. Mēs, muižnieki, aizstāvam mūsu karalieņu un princešu godu. Ja jau mēs sāksim par viņām smieties, kas tad atliks, ko darīt sulaiņiem?

— Oho, kungs, — de Vārds noteica, un viņa ausis kļuva sarkanas. — Kā lai es saprotu jūsu vārdus?

— Saprotiet, kā gribat, — de Braželons vēsi atbildēja.

— Raul, Raul, — de Gišs čukstēja.

— De Varda kungs, — iesaucās Manikans, ieraudzījis, ka tas pagriež savu zirgu uz Raula pusi.