Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tas bija īsti karalisks barkass, ko rotāja mīksti samta paklāji, spilveni ar Anglijas ģerboņiem un puķu vītnes.

Tiklīdz tas sasniedza ūdeni, airētāji pacēla airus, it kā viņi būtu sarg- zaldāti, kas atdod godu, un gaidīja, kamēr princese pa trapu nokāps uz barkasa.

Bekingems pieskrēja pie trapa, cerēdams ieņemt vietu uz šī paša ku­ģa-

Karaliene viņu apturēja.

— Milord, — viņa sacīja, — man un manai meitai neklājas izkāpt krastā, pirmš mums nebūs sagatavotas telpas. Tādāļ es lūdzu, hercog, dodieties pirmais uz Havru un parūpējieties, lai viss būtu sagatavots mūsu ierašanās brīdim.

Tas hercogam bija pēdējais trieciens un vēl jo drausmīgāks tāpēc, ka nāca negaidīts.

Viņš nosarka un kaut ko nočukstēja, nebūdams spējīgs neko atbildēt.

Līdz šim brīdim viņā vēl bija kvēlojusi cerība, ka viņam izdosies būt līdzās princesei kaut vai tikai pa pārcelšanās laiku, lai izbaudītu pēdējos mirkļus, ko viņam dāvā liktenis. Taču pavēle skanēja stingri.

Admirālis izdzirda karalienes riukoļumu un tūlīt uzsauca:

— Nolaist mazo laivu!

Pavēli izpildīja ātri, kā parasts uz kara kuģiem.

Noskumušais Bekingems izmisis paskatījās uz princesi, pameta lūdzo­šu skatienu uz karalieni un naida pilnu skatu uz admirāli.

Princese izlikās, ka neko neredz. Karaliene novērsās. Admirālis pasmaidīja.

To pamanījis, Bekingems bija gatavs mesties virsū Norfolkam.

Karaliene piecēlās.

— Brauciet, — viņa pavēloši sacīja.

Tverdamies pie pēdējās cerības, Bekingems noprasīja aizžņaugtā balsī no jūtu pārpilnības:

— Vai tad jūs, de Giša un dc Braželona kungi, nebrauksiet kopā ar mani?

De Gišs palocījās.

— Mēs ar vikontu de Braželonu esam karalienes rīcībā, — viņš atbil­dēja. — Mēs darīsim visu, ko pavēlēs viņas majestāte.

Viņš paskatījās uz princesi. Viņa nolaida acis.

— Piedodiet, hercog, — karaliene noteica, — grāfs de Gišs pārstāv princi. Viņam jāuzņem mūs Francijas vārdā, tāpat kā jūs pavadījāt mūs Anglijas vārdā. Tātad grāfam jāpavada mūs. Bez tam mēs nevaram atteikt viņam šo nelielo laipnību kā balvu par drosmi, ko viņš parādīja, dodoties mums pretī tik vētrainā laikā.

Bekingems pavēra muti, it kā gribētu ko atbildēt. Tomēr viņš vai nu nezināja, ko teikt, vai arī nevarēja sameklēt piemērotus vārdus, jo pār viņa lūpām neizlauzās neviens vārds. Viņš pagriezās kā murgos un ielēca laivā tieši no kuģa klāja.

Airētāji ar pūlēm paguva viņu uztvert un noturēt laivu līdzsvarā, jo spēcīgais grūdiens to gandrīz apgāza.

— Hercogs nudien zaudējis prātu, — admirālis skaļi noteica, vērs- damies pie Raula.

— Es baidos par hercogu, — Braželons atbildēja.

Izkāpis krastā, hercogs jutās kā apstulbis un neatrastu ceļu uz pilsētu, ja nesatiktu ostā savu kurjeru, ko jau agrāk bija atsūtījis uz Havru, lai tas sagādātu apmešanās vietas.

Iegājis sev paredzētajā namā, viņš ieslēdzās un palika tur kā Ahillejs savā teltī.

Barkass, uz kura bija karaliene un princese, atgāja no admirāļa kuģa gandrīz tajā pašā brīdi, kad hercogs izkāpa krastā.

Aiz pirmā barkasa sekoja otrs, kurā bija svīta, galminieki un uzticami draugi.

Karalisko barkasu sagaidīja visi Havras iedzīvotāji vai nu zvejnieku laivās, vai platdibenēs, vai arī garajās normandiešu laivās.

Salutēja fortu lielgabali. Tiem atbildēja admirāļa kuģis un abi pārējie kuģi.

No stobriem izlidoja ugunīgi mākoņi, pārvērzdamies par dūmu mu­tuļiem, tad izklīda virs jūras un izkusa debesu zilumā.

Princese uzkāpa pa kāpnēm krastmalā. Viņu sagaidīja jautra mūzika un pavadīja visur, kur viņa gāja.

Kamēr Henriete spēra savas mazās kājiņas pa krāšņajiem paklājiem un ziediem, grāfs de Gišs un Rauls atstāja angļus un devās uz māju, kas bija paredzēta nākamajai Orleānas hercogienei.

— Pasteigsimies, — Rauls teica de Gišam. — Spriežot pēc Bekin­gema izturēšanās, viņš spējīgs sarīkot nezin ko, kad ieraudzīs mūsu vakar­dienas apspriedes sekas.

— O, — grāfs atteica, — mēs taču tur atstājām stingrības iemie­sojumu de Vardu un lēnīguma iemiesojumu Manikanu.

Neskatoties uz to, de Gišs pielika soli, un pēc piecām minūtēm viņi jau bija pie rātsnama.

Vispirms viņus pārsteidza milzīgais pūlis uz laukuma.

— Ahā, — de Gišs sacīja, — acīmredzot mūsu apartamenti ir gatavi.

Laukuma priekšā rātsnamā pacēlās astoņas sevišķi skaistas teltis, virs

kurām plīvoja Francijas un Anglijas karogi.

Teltis aptvēra rātsnamu kā daudzkrāsaina josta. Tās apsargāja desmit pāži un divpadsmit jātnieki no vieglās kavalērijas, kas veidoja sūtņu svītu.

Tas viss veidoja apbrīnojamu un pasakainu skatu.

Improvizētās mītnes tika uzceltas pa nakti. Visgreznākie audumi, kā­dus tikai varēja dabūt Havrā, gan no iekšpuses, gan ārpuses rotāja teltis, kas veidoja loku ap rātsnamu, princeses apmešanās vietu. Starp tām bija nostieptas zīda virves, ko apsargāja sargzaldāti.

Tādējādi Bekingema plāns tika sagrauts, jo viņš patiešām bija gribējis noslēgt ceļu pie princeses visiem, izņemot sevi un pārējos angļus.

Vienīgo ceļu, kas veda uz rātsnama kāpnēm un ko neaizšķērsoja zīda virves, no abām pusēm apsargāja divas vienādas teltis ar karogiem.

Tās bija paredzētas de Gišam un Raulam. Viņu prombūtnē de Giša teltī bija jāatrodas de Vardam, bet Raula — Manikanam.

Ap visām astoņām teltīm kā bites ap stropu dūca un drūzmējās zīdos un zeltā mirdzošie virsnieki, muižnieki un pāži.

Viņiem visiem pie sāniem bija zobeni, un viņi bija gatavi paklausīt pirmajam de Giša vai de Braželona mājienam, kuri vadīja sūtņus.

Vēl iedami pa ielu, kas veda uz laukumu, de Gišs un Rauls pamanīja švītīgi tērpto jauno augstmani, kas jāja uz rātsnamu. Ziņkārīgo pūlis paš­ķīrās viņa priekšā.

Ieraudzījis negaidīti uzceltās teltis, viņš iekliedzās izmisumā un niknu­mā.

Tas bija Bekingems, kas, beidzot attapies no sava sastinguma, bija pārģērbies žilbinošā tērpā un nolēmis sagaidīt princesi un karalieni pie rātsnama.

Pie teltīm hercogam aizšķērsoja ceļu, un viņš bija spiests apstāties.

Zaudējis pašsavaldīšanos, Bekingems atvēzēja pātagu; tūlīt divi virsnieki satvēra viņu aiz rokām.

Dc Vārds tobrīd teltī neatradās. Viņš bija rātsnamā, kur nodeva tālāk kādas de Giša pavēles.

Izdzirdis Bekingema balsi, Manikans, kas bija omulīgi atlaidies spil­venos vienā no tālākajām teltīm, piecēlās un, izskatīdamies tikpat bez­rūpīgs kā vienmēr, izbāza galvu no portjerām, jo troksnis nerimās.

— Kas noticis? — viņš lēnīgi apvaicājās. — Kas te tā trokšņo?

Tai brīdī, kad viņš ierunājās, negaidīti iestājās klusums, un, kaut gan Manikans runāja maigi un nepavisam ne skaļi, tomēr visi izdzirdēja viņa jautājumu.

Bekingems pagriezās un ieraudzīja garu, kalsnu stāvu un garlaikotu seju.

Kā jau teicām, franču muižnieks bija ģērbies diezgan pieticīgi, un droši vien tāpēc viņa izskats hercogam neiedvesa sevišķu cieņu, jo viņš nicīgi noprasīja:

— Kas jūs tāds esat?

Manikans atspiedās uz labi noauguša kareivja rokas un tikpat mierīgi atbildēja:

— Un jūs?

— Es esmu Bekingemas hercogs. Es noīrēju visas mājas ap rātsna­mu, un, tā kā es tās noīrēju, tad tās pieder man. Tāpēc jums nav tiesību man aizšķērsot ceļu, jo mājas es noīrēju, lai vienmēr brīvi varētu nokļūt rātsnamā.