Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Rauls, ko slēpa tumsa, nojauta de Giša kaislīgās vēlmes, kas ar sirds tieksmju noslēpumainajiem un burvīgajiem pavedieniem saistīja jaunā sūtņa telti un princeses balkonu; tie bija tik spēcīgi un tāda sprieguma, ka droši vien jaunajai princesei viņas smaržīgajā gultā iedvesa liegus mīlas sapņus.

De Gišs un Rauls nebija vienīgie, kas šai naktī negulēja. Vienā no mājām pie laukuma bija atvērts logs; šajā namā mita Bekingems.

No loga plūstošajā gaismā skaidri bija redzams hercoga siluets, kurš bija atspiedies pret izgriezto un ar samtu rotāto loga režģi un arī raidīja uz, princeses balkona pusi savas kaislīgās un neprātīgās mīlestības fan­tāzijas.

Braželons neviļus pasmaidīja.

«Nabaga sirds, kuru tā lenc no visām pusēm", — viņš nodomāja par princesi.

Tad viņš ar līdzjūtību iedomājās par Orleānas hercogu un domās piemetināja:

«Nabaga vīrs arī: viņam tagad draud lielas briesmas. Labi, ka viņš ir augstdzimis princis un viņam ir vesela armija, lai aizsargātu savu dār­gumu."

Kādu laiku Braželons vēroja abus pielūdzējus, klausīdamies Manikana skaļajā krākšanā, kas skanēja tik pašpārliecināti, it kā Manikans violetā tērpa vietā būtu atguvis zilo. Tad viņš apgūlās, domādams, ka varbūt viņa paša dārgumu Bluā pilī arī uzmana divi vai trīs tikpat kvēlu acu pāri kā Gišam un Bekingemam.

— Montalē nav sevišķi uzticams garnizons, — viņš nopūzdamies čukstēja.

Nākamajā dienā notika svinības, kas bija sarīkotas tik spoži un krāšņi, cik vien atļāva pilsētas līdzekļi un cilvēku izdomas spēja.

Princese atvadījās no angļu flotes un paklanījās karogam, sūtīdama dzimtenei pēdējo sveicienu, tad krāšņas svītas pavadībā iesēdās karietē.

De Gišs cerēja, ka Bekingems atgriezīsies Anglijā kopā ar admirāli, bel hercogam izdevās pierādīt karalienei, ka princesei neklājas ierasties Parīzē tikpat kā vienai.

Kad nolēma, ka Bckingems pavadīs princesi, jaunais hercogs savāca sev svītu no angļu muižniekiem un virsniekiem, un tā uz Parīzi devās vesela armija, kas pa ceļam kaisīja zeltu uz abām pusēm un ar savu greznumu satrieca visas pilsētas un ciemus, caur kuriem veda tās ceļš.

Pieturējās brīnišķīgs laiks. Francija bija skaista, un jo sevišķi ceļš, pa kuru virzījās gājiens. Pavasaris kaisīja jauniešu ceļā smaržīgus ziedus un lapas.

Normandija ar tās bagāto augu valsti, zilajām debesīm un sudrabo­tajām upju lentēm nākamajai karaļa brāļasievai likās paradīze.

Ceļojums bija pārvērties par nepārtrauktiem svētkiem. Gišs un Be­kingems bija aizmirsuši visu uz pasaules: Gišs centās attālināt no prin­ceses angli, bet Bekingems — pamodināt princesē atmiņas par dzimteni, ar kuru viņam saistījās atmiņas par laimīgajām dienām.

Nabaga hercogs tomēr ievēroja, ka princeses sirdī aizvien dziļāk ie­spiežas mīlestība uz Franciju, bet viņam tik dārgās Anglijas tēls ar katru dienu kļīist bālāks.

Viņš pamanīja, ka visas viņa rūpes neizpelnās nekādu atzinību. Viņš varēja, cik patīk, dižoties uz sava straujā Jorkšīras zirga, bet princese nepievērsa viņam nekādu uzmanību, vienīgi paretam uzmeta izklaidīgu skatienu.

Vēlēdamies piesaistīt viņas tālumā vērsto skatienu, viņš dižojās ar sa­va zirga spēku, veiklību un straujumu. Viņš veltīgi laida zirgu auļos, riskē­dams nosisties pret kokiem vai iegāzties grāvī, bet pēc tam lēca pāri šķēršļiem vai traucās pa stāviem pakalniem.

Izdzirdusi troksni, princese uz mirkli pagrieza pret viņu galvu, bet tūlīt pat ar vieglu smaidu atjaunoja sarunu ar saviem uzticamajiem mie­sassargiem — Raulu un de Gišu, kuri mierīgi jāja blakus karietei.

Bekingems cieta visbriesmīgākās greizsirdības mokas. Neizsakāmas un dedzinošas tās pārņēma viņu un plosīja viņa sirdi.

Lai pierādītu, ka viņš skaidri saprot savu neprātu un vēlas ar pie­ticību izpirkt savus maldus, hercogs apvaldīja nosvīdušo un ar putām klā­to zirgu, likdams tam grauzt iemauktus un turēdamies karietes tuvumā galminieku pūlī.

Reizēm kā balvu par to viņš saņēma princeses atzinību, bet arī tā skanēja gandrīz kā pārmetums.

— Tas ir labi, hercog, — viņa teica, — tagad jūs beidzot esat saprā­tīgs.

Reizēm Rauls viņam aizrādīja:

— Hercog Bekingem, jūs nobeigsiet savu zirgu.

Bekingems pacietīgi uzklausīja Braželona piezīmes, jo instinktīvi no­jauta, ka Rauls apvalda de Giša jūtas.

Ja nebūtu Raula, kāda neapdomīga de Giša vai viņa, Bekingema, rīcība novestu līdz sadursmei, skandālam, varbūt pat izraidījumam.

Bekingems juta pret Raulu neapzinātas simpātijas pēc nozīmīgās sa­runas starp abiem jaunekļiem Havrā, kad Rauls lika hercogam apzināties, ka viņa kaislības izpaudumi ir galīgi nevietā.

Viņi bieži sarunājās un gandrīz vienmēr Bekingems uzsāka sarunu vai nu par grāfu de Lafēru, vai d'Artanjanu, par kuru viņš jūsmoja tikpat spēcīgi kā Rauls.

Braželons sevišķi priecājās, kad šādas sarunas notika de Varda klāt­būtnē. Visa ceļojuma laikā de Vardu kaitināja Braželona pārākums un viņa ietekme uz de Gišu.

Vardam bija viltīgs un vērīgs skatiens, kāds raksturīgs ļaunām dvē­selēm; viņš nekavējoties pamanīja de Giša skumjas un viņa mīlestību uz princesi.

Tā vietā, lai izturētos pret viņa jūtām tikpat atturīgi kā Rauls, lai saudzētu grāfa pašcieņu un ievērotu pieklājību, de Vārds tīšam aizskāra Giša sāpīgāko vietu un kaitināja viņa jauneklīgo drosmi un lepnumu.

Reiz kādā vakarā, kad viņi bija apstājušies Mantē, de Gišs un de Vārds sarunājās, atspiedušies pret žogu, Rauls un Bekingems arī tērzēja, staigādami uz priekšu un atpakaļ, bet Manikans kavēja laiku princesei un karalienei, kurām viņš patika, pateicoties savai labsirdībai, lādzīgajam raksturam un prāta elastīgumam.

— Atzīsties, — de Vārds teica grāfam, — tu esi smagi slims, un tavs audzinātājs nevar tevi izdziedināt.

— Es tevi nesaprotu, — grāfs atbildēja.

— Saprast nav grūti: tu kvēlo mīlestībā.

— Blēņas, de Vard!

— Tās patiešām būtu blēņas, ja princese pret tavām ciešanām būtu vienaldzīga. Bet viņa pievērš tām tādu uzmanību, ka vienkārši sevi kom­promitē. Es nudien baidos, ka tikai pēc ierašanās Parīzē tavs audzinātājs Braželons jūs abus nenodod.

— Dc Vard! De Vard! Tu atkal uzbrūc Braželonam!

— Nu, diezgan, kas tā par bērnišķību, — pusbalsī teica grāfa ļaunais ģēnijs, - tu zini tikpat labi kā es, ko es vēlos teikt. Tu labi redzi, ka princeses acis kļūst maigas, kad viņa runā ar tevi. Pēc viņas balss skaņas tu vari saprast, ka viņai patīk tevī klausīties. Tu jūti, kā viņa ieklausās dzejoļos, kurus tu viņai deklamē, un tu taču nenoliegsi — viņa katru rītu tev sūdzas, ka naktī slikti gulējusi.

— Tas ir taisnība, de Vard. Bet kāpēc tu man to visu stāsti?

Viņš satraukti pagriezās uz princeses pusi, it kā noliegdams de Varda

mājienus un tai pat laikā vēlēdamies atrast to apstiprinājumu viņas acīs.

— Ahā, — de Vārds norādīja, — paskaties, viņa tevi aicina. Ej un izmanto gadījumu, kad audzinātāja nav blakus.

Dc Gišs nespēja turēties pretī: nepārvaramas jūtas vilka viņu pie princeses.

De Vārds smīnēdams noskatījās viņam pakaļ.

— Jūs maldāties, kungs, — Rauls teica, pārlēkdams pāri žogam, pret kuru pirms mirkļa bija atspiedušies abi sarunu biedri, — audzinātājs ir šeit, un viņš jūs klausās.