Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Šauras.

— Jā, bet mirdzošas. Viņai ir skaists augums.

— Augums gan nav ideāls, jūsu augstība.

— Varbūt. Toties viņai ir dižciltīga stāja.

— Jā, bet pārāk kalsna seja.

— Liekas, apbrīnojami zobi.

— Tos viegli saskatīt. Paldies Dievam, mute ir pietiekoši liela. Jūsu augstība, es kļūdījos: jūs esat skaistāks par savu sievu.

— Kā tev šķiet, vai es esmu skaistāks par šo Bekingemu?

— O jā, un viņš arī to jūt. Skatieties, viņš cenšas divtik dedzīgi laks­toties ap princesi, lai jūs viņu neaizēnotu.

Princis nepacietīgi sakustējās; ieraudzījis de Lorēna lūpās triumfējošu smīnu, viņš tomēr noturēja zirgu, kas rāvās uz priekšu, un palaida to

soļos.

— Starp citu, — viņš noteica, — kas man ko skatīties uz māsīcu. Es jau sen viņu pazīstu. Mēs taču kopā augām. Kā bērnu es viņu Luvrā redzēju pietiekoši daudz.

— Jūsu augstība, atvainojiet, bet viņa ir ļoti pārvērtusies, — de Lorēns aizrādīja. — Tais laikos, par kuriem jūs runājat, viņa nebija tik žilbinoša un, galvenais, tik lepna. Jūsu augstība, vai atceraties to vakaru, kad kara- ļis nevēlējās ar viņu dejot, teikdams, ka viņa ir neglīta un slikti ģērbta?

Orleānas hercogs sarauca uzacis. Jā, nebija sevišķi glaimojoši, ka vi­ņam jāprec princese, kuru karalis jaunībā noraidījis.

Varbūt viņš būtu atbildējis savam favorītam, bet tobrīd, atstājis ka­rieti, pie viņa piejāja de Gišs.

Viņš no tālienes sekoja prinča un de Lorēna sarunai un sasprin­dzināja dzirdi, pūlēdamies uztvert viņu runāto.

Vai nu aiz viltības, vai nepiesardzības de Lorēns neuzskatīja par vaja­dzīgu izlikties.

— Grāf, — viņš bilda, — jums ir laba gaume.

— Pateicos par komplimentu, — de Gišs atteica. — Kam man par to jāpateicas?

— Hm! Pajautājiet viņa augstībai.

— GLšs ļoti labi zina, ka es viņu uzskatu par nepārspējamu kavalieri, — Orleānas hercogs atbildēja.

— Ja jau mēs par to esam vienisprātis, tad es turpināšu, — de Lo­rēns sacīja. - Jūs jau nedēļu atrodaties princeses tuvumā, vai ne?

— Protams, — de Gišs atteica, negribot nosarkdams.

— Tad pasakiet mums atklāti: kāda jums viņa šķiet?

— Viņa? — de Gišs pārsteigts pārjautāja.

— Jā, viņas izskats, viņas prāts?

Šis jautājums de Gišu tā apstulbināja, ka viņš pat nesaprata, ko lai atbild.

— Nu, nu, de Giš, — Lorēns smiedamies turpināja, — izsaki savas domas un esi atklāts: viņa augstība pavēl.

— Jā, jā, saki atklāti, — princis piebalsoja.

De Gišs nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

— Es zinu, ka tas ir kutelīgs jautājums, — Orleānas hercogs tur­pināja. — Bet man taču var visu teikt. Kāda viņa tev liekas?

Vēlēdamies apslēpt savas jūtas, de Gišs izmantoja vienīgo līdzekli, ar ko aizsargājas negaidot pārsteigts cilvēks: viņš sameloja.

— Princese man nešķiet ne skaistule, ne neglītene. Drīzāk viņa ir diezgan glīta.

— Ak Dievs, grāf! — de Lorēns iesaucās. — Un to sakāt jūs, kas tā jūsmoja par viņas portretu!

De Gišs nosarka līdz ausu galiem. Par laimi, viņa straujais zirgs pēkš­ņi metās sāņus, un tas palīdzēja viņam noslēpt nosarkumu.

— Portretu? — viņš pārjautāja, atgriezies atpakaļ. — Kādu portretu?

De Lorēns nenolaida no viņa acis.

— Nūja, par portretu. Vai tad miniatūra nav līdzīga?

— Nezinu. Es esmu aizmirsis portretu: tas man pagaisis no atmiņas.

— Un tomēr tas uz jums atstāja spēcīgu iespaidu, — de Lorēns pie­bilda.

— Varbūt.

— Bet vai viņa vismaz ir gudra? — Orleānas hercogs apjautājās.

— Šķiet, ka jā, jūsu augstība.

— Un Bekingems? — de Lorēns prasīja.

— Nezinu.

— Droši vien gudrs, — teica de Lorēns, — ja jau viņš tā spēj sasmī­dināt princesi un viņa šķiet ļoti apmierināta sarunā ar viņu. Asprātīgai sievietei, kas nav muļķe, nepatiktu atrasties stulbeņa sabiedrībā.

— Tad jau viņš ir gudrs, — de Gišs naivi atbildēja. Viņam palīgā ieradās Rauls, kas bija pamanījis viņa bīstamo sarunu biedru.

De Braželons vērsās pie de Lorēna un tā piespieda viņu mainīt saru­nas tēmu.

Ierašanās bija svinīga un krāšņa. Vēlēdamies brālim parādīt godu, karalis lika sarīkot lielisku sagaidīšanu.

Princese un viņas māte apmetās Luvrā, tai pašā Luvrā, kur trimdas laikos viņas tā cieta aizmirstas nabadzībā un trūkumā.

Agrāk pils nebija viesmīlīga pret nelaimīgo Indriķa IV meitu; kailās sienas, caurās grīdas, ar zirnekļa tīkliem klātie griesti, milzīgie pussabru- kušie kamīni, šie aukstie pavardi, kurus gandrīz nebija iespējams iekurt par līdzekļiem, ko parlaments aiz žēlastības iedeva — tas viss tagad bija pārvērties.

Šoreiz viņas sagaidīja lieliskas tapetes uz sienām, mīksti paklāji, no­spodrinātas grīdas, gleznas masīvos zelta rāmjos, visur svečturi, spoguļi, greznas mēbeles, miesassargi ar lepnu stāju un pie cepurēm plīvojošam spalvām, milzīgs kalpotāju un galminieku pūlis uz trepēm un priekšista­bās.

Plašajos, kādreiz tik tukšajos un skumjajos pagalmos dižojās jātnieki. Viņu zirgu pakavi no bruģa izšķīla tūkstošiem dzirksteļu.

Jaunās daiļavas savās karietēs sagaidīja Francijas meitas pēcteci, ku­rai viņas drūmajos atraitnības un trimdas gados neatradās ne malkas pa­gale pavardam, ne maizes gabals galdam, un kuru nicināja pat pils kal­potāji.

Anglijas karaļa atraitne atgriezās Luvrā ar sāpēm sirdī un rūgtu atmi­ņu pārņemta, bet viņas meita, kas spēja ātrāk aizmirst un mainīties, ie­brauca priecīga un triumfējoša.

Karaliene apzinājās, ka spožā sagaidīšana domāta laimīgajai karaļa mātei, karaļa, kurš bija atgriezies otrajā nozīmīgākajā tronī Eiropā, bet slikti uzņemta kādreiz lika viņa — Indriķa IV meita — par to, ka uz­drošinājās būt nelaimīga.

Pavadījuši princesi un karalieni uz viņu apartamentiem, kur viņas iz­teica vēlēšanos nedaudz atpūsties, visi atgriezās pie saviem parastajiem darbiem.

Braželons vispirms devās pie tēva, bet uzzināja, ka Atoss devies uz Bluā.

Viņš gribēja satikt d'Artanjanu. Bet musketieris nodarbojās ar jaunas karaļa gvardes veidošanu un bija nenotverams.

Braželons atgriezās pie Giša.

Grāfs apspriedās ar skroderiem un Manikanu un visu laiku bija aiz­ņemts.

Ar Bekingemas hercogu bija vēl ļaunāk.

Jaunais anglis pirka vienu zirgu pēc otra un to pašu darīja ar dārg­lietām. Viņš okupēja visas Parīzes izšuvumu meistares, juvelierus, skro­derus.

Viņa un de Giša starpā notika sacensība elegancē, kurai hercogs bija gatavs ziedot miljonu, bet maršals Gramons iedeva de Gišam tikai seš­desmit tūkstošus livru. Bekingems smiedamies tērēja savu miljonu.

De Gišs pūta vien un bez de Varda padomiem būtu kritis izmisumā.

— Miljons! — grāfs atkārtoja katru dienu. — Viņš mani pārspēs! Kāpēc maršals negrib man izmaksāt manu mantojuma daļu jau tagad?

— Tāpēc, ka tu to iztērēsi, — Rauls viņam teica.

— Vai viņam nav vienalga? Ja man lemts tādēļ mirt, lai jau tā notiek. Tad man vairs nekas nebūs vajadzīgs.

— Kāpēc tad jāmirst? — Rauls vaicāja.

— Es negribu, lai anglis pārspēj mani elegancē.

— Dārgo grāf, — iejaucās Manikans, — elegance nemaz tik dārgi nemaksā, bet to ir grūti iegūt.

— Jā, bet viss, ko grūti iegūt, ir dārgs, taču man ir tikai sešdesmit tūkstoši livru.

— Tu nu gan esi savādnieks! — de Vārds iebilda. — Tērē tikpat, cik Bekingems; tev trūkst tikai deviņsimt četrdesmit tūkstoši livru.