Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kā! Tu neaizsūtīji ziņu Raula kungam, ko es tev lūdzu? — Luīze iesaucās.

— Ko vēl ne! Lai viņš izliekas bargs un sāk mums sprediķot ne­apstrīdamas patiesības un tā izbojā visu, ko mums ar tādām grūtībām izdevies panākt? Protams, ka ne.

— Vai tad es esmu ļoti bargs? — Rauls vaicāja.

— Pie tam man gribējās, lai Luīze kļūst par galma dāmu. Es braucu uz Parīzi. Jūs nebijāt Bluā. Luīze lēja karstas asaras. Saprotiet kā gribat. Es palūdzu savu aizgādni, kas izgādāja man patentu, lai viņš dabū tādu pašu Luīzei. Papīru atsūtīja. Luīze aizbrauca, lai pasūtītu sev kleitas. Es paliku, jo manas jau bija gatavas. Es saņēmu visas jūsu vēstules un aiz­sūtīju tās jums atpakaļ. Es uzrakstīju jums dažus vārdus un apsolīju pār­steigumu. Te nu ir šis pārsteigums. Man tas šķiet tīri labs; vairāk neko neprasiet. Nu, Malikorna kungs, laiks atstāt šo pāri divatā: viņiem par daudz ko jāparunā. Sniedziet man roku. Vai redzat, kādu es jums parādu godu?

— Piedodiet, de Montalē jaunkundze, — Rauls teica, apturēdams draiskulīgo meiteni un runādams tik nopietni, ka tas nepavisam ne­saskanēja ar Montalē toni. — Vai es nedrīkstētu uzzināt jūsu aizgādņa vārdu? Ja jums šī aizgādnība tiek sniegta tādu vai citu iemeslu dēļ…

Rauls palocījās.

— Tad es nesaprotu, kāpēc tāda aizgādnība tiek izrādīta arī de La- valjēras jaunkundzei.

— Ak Dievs, — Luīze naivi sacīja. — Tas ir ļoti vienkārši, un es nezinu, kāpēc lai es nevarētu pati jums to pateikt… Mans aizgādnis ir Malikorna kungs.

Rauls uz mirkli izbrīnā sastinga, vaicādams pats sev, vai viņu neiz­smej. Pēc tam viņš pagriezās, lai noprasītu pašam Malikornam, bet jau­neklis jau bija tālu: viņu aizvilka Montalē.

Lavaljēra grasījās sekot draudzenei, bet Rauls maigā neatlaidībā viņu atturēja.

— Es lūdzu, Luīze, viņš sacīja, — vēl vienu vārdu…

— Bet, Raul, — viņa nosarkusi iebilda, mēs esam vieni… Visi ir aiz­gājuši… Var sākt uztraukties un mūs meklēt.

— Nebaidieties, — jauneklis smaidīdams mierināja. - Ne jūs, ne es neesam tik svarīgas personas, lai mūsu prombūtni pamanītu.

— Bet mani pienākumi, Raul?

— Nomierinieties, es zinu galma paražas: jūsu dežūras sāksies ar rīt­dienu; tātad jums ir dažas minūtes laika, un jūs man varat kaut ko paskaidrot, ko man būs tas gods jums jautāt.

— Raul, cik jūs esat nopietns! — Luīze nemierīgi noteica.

— Arī situācija ir ļoti nopietna. Vai jūs mani klausāties?

— Es jūs klausos. Tikai es atkārtoju, kungs, ka mēs esam pavisam vieni.

— Jums taisnība, — Rauls atteica.

Pasniedzis viņai roku, viņš ieveda meiteni galerijā blakus pieņemšanu zālei, kuras logi izgāja uz laukumu.

Visi drūzmējās pie vidējā loga ar balkonu, no kurienes vislabāk varēja redzēt gatavošanos aizbraukšanai.

Rauls atvēra vienu no sānu logiem un kopā ar Lavaljēru apstājās pie tā.

— Luīze, — viņš sacīja, — jūs zināt, ka kopš bērnības es jūs mīlēju kā māsu un uzticēju jums visas savas bēdas un visas cerības…

— Jā, — viņa klusi atbildēja. — Es zinu, Raul.

— Jūs arī izturējāties pret mani draudzīgi un uzticējāties man. Kāpēc tad tagad tiekoties jūs neskatāties uz mani kā uz draugu? Kāpēc jūs man vairs neuzticaties?

Lavaljēra neko neatbildēja.

— Es domāju, ka jūs mani mīlat, — Raula balss ietrīcējās. — Es domāju, ka jūs kopā ar mani sapņojāt par laimi, kad mēs pastaigājāmies pa Kūršavernī alejām vai zem papelēm uz Bluā ceļa. Luīze, jūs neat­bildat?

Viņš uz mirkli apklusa.

— Varbūt, — Rauls trīcošā balsī jautāja, — jūs mani vairs nemīlat?

— Es to nesaku, — Luīze klusi atteica.

— O, es jūs lūdzu, atbildiet man. Jūs esat mana vienīgā cerība. Es jūs iemīlēju jūsu mierīguma un kautrīguma dēļ. Neļaujiet sevi apžilbināt, Luīze. Tagad jūs dzīvosiet galmā, kur viss tīrais tiek aptraipīts un viss jaunais noveco… Luīze, aizbāziet ausis, lai nedzirdētu, kas tiek runāts visapkārt; aizveriet acis, lai neredzētu sliktus piemērus. Neveriet vaļā lū­pas, lai neieelpotu samaitātības gaisu. Luīze, pasakiet man bez aplinkiem, vai es varu ticēt tam, ko teica Montalē? Vai tā ir taisnība, ka jūs at­braucāt uz Parīzi tādēļ, ka manis nebija Bluā?

Lavaljēra nosarka un aizsedza seju ar rokām.

— Jā? Tā ir taisnība? — iesaucās satrauktais Rauls. — Jūs iera- dāties tāpēc? O, es jūs tā mīlu, kā vēl nevienu neesmu mīlējis. Paldies jums, Luīze, par uzticēšanos; bet man jārīkojas, lai aizsargātu jūs no iespējamiem apvainojumiem un pasargātu no vismazākā traipiņa. Tik jau­nas hercogienes galma dāma šajos vieglprātības un īslaicīgu aizraušanos laikos tiek pakļauta īslaicīgai uzmācībai un nekur nerod atbalstu. Tādi apstākļi neder. Lai iedvestu cieņu pret sevi, jums jāprecas.

— Jāprecas?

— Jā. Te ir mana roka, Luīze, dodiet man savu.

— Ak, Dievs! Ko teiks jūsu tēvs?

Mans tēvs ļāva man izvēlēties pašam.

— Tomēr…

— Es saprotu jūsu šaubas. Es aprunāšos ar tēvu.

— Raul, padomājiet, pagaidiet…

— Gaidīt nav iespējams, bet pārdomāt… pārdomāt, kad tas skar jūs, Luīze, — tā jau ir nelietība! Dārgā Luīze, sniedziet man jūsu roku. Es esmu brīvs, mans tēvs dos piekrišanu, es jums to apsolu. Dodiet jūsu roku, nelieciet man gaidīt; atbildiet kaut vienu vienīgu vārdu, citādi es sākšu domāt, ka jūs esat pilnīgi pārvērtusies jau pēc pirmā brīža galmā. Maza labvēlības dvesma, viens karalienes smaids, viens karaļa skatiens…

Tiklīdz Rauls izteica pēdējos vārdus, Luīze kļuva bāla kā nāve. Var­būt viņu izbiedēja jaunekļa satraukums?

Viegli un ātri kā domas uzplaiksnījums viņa ielika abas rokas Raula rokās un izskrēja, neteikdama ne vārda un ne reizi neatskatīdamās.

No viņas roku pieskāriena Rauls nodrebēja.

Viņš uztvēra šo kustību par svinīgu zvērestu, kam likusi izlauzties mīlestība par spīti meitenīgajai kautrībai.

XLII

Atosa piekrišana

Nodomi, ar kādiem Rauls atstāja Palērojālu, nepieļāva nekādu vil­cināšanos.

Pagalmā viņš uzsēdās zirgā un devās uz Bluā. Pilī pa to laiku, par lielu prieku galminiekiem un par lielām sirdssāpēm de Gišam un Be­kingemam, turpinājās Orleānas hercoga un angļu princeses lepnās kāzu svinības.

Rauls steidzās. Pēc astoņpadsmit stundām viņš bija Bluā.

Pa ceļam viņš pūlējās atrast vispārliecinošākos argumentus.

Drudzis arī ir neapgāžams arguments, un Raulam bija drudzis.

Atoss sēdēja savā kabinetā un rakstīja memuārus, kad Grimo ieveda pie viņa Raulu.

No pirmā acu uzmetiena grāfa vērīgais skatiens dēla uzvedībā pa­manīja kaut ko neparastu.

— Tu, droši vien, esi ieradies svarīgā lietā? — viņš vaicāja Raulam, apskāva viņu un ar rokas mājienu uzaicināja apsēsties.

— Jā, — jauneklis atbildēja, — un es lūdzu, lai jūs mani uzklausāt ar to pašu labvēlīgo uzmanību kā vienmēr.

— Runā, Raul.

— Es izstāstīšu visu bez'aplinkiem un bez gariem ievadiem, jo tie tādam cilvēkam kā jūs nav vajadzīgi. Luīze de Lavaljēra ir Parīzē, viņa ir princeses galma dāma. Es esmu labi pārbaudījis savas jūtas. Es mīlu Luīzi de Lavaljēru vairāk par visu pasaulē un nevēlos viņu atstāt vietā, kur apdraudēta viņas labā slava un tikumība. Tāpēc es gribu viņu precēt un ierados lūgt jūsu piekrišanu šīm laulībām.

Atoss uzklausīja šo atzīšanos klusēdams un saglabādams pilnīgu mie­ru. Rauls sāka runāt, izlikdamies mierīgs, bet pabeidza acīmredzamā sa­traukumā.