Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— A, — Rauls teica, — šo skaistuli es pazīstu!

— Ora de Montalē jaunkundze, — de Navaila teica.

Hercogs centīgi atkārtoja vārdu un uzvārdu.

— Mans Dievs! — Rauls iesaucās, pārsteigti blenzdams uz durvīm.

— Kas ir? — princis Kondē noprasīja. — Vai patiešām Ora de Montalē lika jums ar tik dziļu pārdzīvojumu iesaukties: „Mans Dievs!"

— Nē, jūsu augstība, — Rauls atteica nobālis un trīcēdams.

Katrīna Mediči tā sauca savas galma dāmas.

— Ja tā nebija Ora de Montalē, tātad tā skaistā gaišmate, kas iet aiz viņas? Goda vārds, skaistas actiņas! Mazliet kalsnēja, bet apburoša.

— De Lablomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze, — de Navaila turpināja.

Pie šī vārda, kas ķēra viņu pašā sirdī, Raula acis aizmigtajās. Viņš vairs neko neredzēja un nedzirdēja.

Ievērojis, ka Rauls neko neatbild uz viņa jokiem, Kondē atstāja vi­kontu, lai tuvāk apskatītu jaunās meitenes, kuras viņš bija ievērojis no pirmā acu uzmetiena.

— Luīze ir šeit, Luīze ir princeses galma dāma! — Rauls čukstēja.

Viņš negribēja ticēt savām acīm, skatīdamies te uz" Luīzi, te Montalē.

Ora jau bija atmetusi savu uzspēlēto kautrību, kas bija nepieciešama

tikai iepazīstināšanas ceremonijā.

No sava kakta viņa diezgan nekautrīgi visus nopētīja, un, ieraudzījusi Raulu, uzjautrinājās par nabaga mīlētāja lielo pārsteigumu, ko radīja Luī­zes un viņas draudzenes ierašanās.

Rauls centās izvairīties no Montalē draiskulīgā, viltīgā un izsmejošā skatiena, kas viņu mocīja, bet tai pat laikā viņš visu laiku centās uztvert viņas skatienu, lai iegūtu kādu izskaidrojumu.

Luīze vai nu aiz iedzimta kautrīguma vai kāda cita, Raulam nezināma iemesla dēļ, stāvēja, acis nolaidusi; samulsusi, apžilbināta viņa saraustīti elpoja un centās atkāpties pēc iespējas tālāk, neskatoties uz Montalē mu­dinājumiem.

Raulam tas viss likās ļoti mīklaini, un nabaga vikonts daudz dotu, lai to atminētu.

Viņam blakus nebija neviena, kas varētu atklāt šo noslēpumu. Ma­likorns, ko mazliet mulsināja dižciltīgā sabiedrība un Oras zobgalīgie ska­tieni, aplieca loku un apstājās dažus soļus no prinča Kondē, galma dāmu aizmugurē. Šeit viņš varēja sadzirdēt Oras balsi. Ora bija planēta, kas viņu pievilka kā neievērojamu pavadoni.

Kad Rauls atkal atguvās, viņam šķita, ka pa kreisi atskan pazīstamas balsis.

Netālu sarunājās de Vārds, de Gišs un de Lorēns.

Viņi gan runāja tik klusu, ka lielajā zālē viņu čuksti bija tikko dzir­dami.

Prasme runāt bez kādiem žestiem, nekustoties no vietas, neskatoties uz sarunu biedriem — tā bija ipaša māksla, kuru uzreiz nevarēja apgūt. Nācās ilgi vingrināties, lai varētu sarunāties bez skatieniem, bez galvas pagriešanas kā marmora statujas.

Pieņemšanās pie karaļa un karalienēm, kad viņu majestātes runāja un visi šķietami godbijīgi klausījās, norisinājās daudz tādu klusu sarunu, kuras nepavisam nebija glaimojošas.

Rauls bija pietiekoši pieredzējis šajā mākslā un bieži pēc lūpu kustī­bām uzminēja vārdu jēgu.

— Kas ir šī Montalē? — de Vārds jautāja. — Kas ir Lavaljēra? Kāpēc pie mums ieradusies province?

— Montalē? — de Lorēns atteica. — Es viņu pazīstu. Tā ir jauka meitene, kas uzjautrinās galmu. Lavaljēra ir apburoša klibiķīte.

— Fui! — de Vārds noteica.

— Nesakiet „fui", de Vard; daudz asprātīgu un, galvenais, patiesu latīņu sakāmvārdu runā par klibajiem.

— Kungi, kungi, — de Gišs apsauca, nemierīgi skatīdamies uz Raulu, — lūdzu, uzmanīgāk.

Grāfa nemiers tomēr bija veltīgs. Rauls saglabāja mierīgu un vie­naldzīgu izskatu, kaut arī dzirdēja visu. Likās, ka viņš iegaumē abu strīdnieku vaļības un nekaunības, lai pie gadījuma atriebtos.

It kā uzminējis viņa domas, de Vārds turpināja:

— Kas ir šo meiču iemīļotie?

— Jūs jautājat par Montalē? — de Lorēns apvaicājās.

— Jā, vispirms par Montalē.

— Jūs, es, de Gišs, katrs, kas vēlēsies.

— Bet otrai?

— Jūs runājat par Lavaljēru?

— Jā.

— Kungi, piesargieties, — de Gišs iejaucās, lai neļautu de Vardam atbildēt, — mūsos klausās princese.

Rauls bija pabāzis roku sev zem kamzoļa un plucināja krekla mež­ģīnes.

Galu galā tenkošana par meitenēm lika viņam pieņemt svarīgu lē­mumu.

«Nabaga Luīze, — viņš nodomāja, — protams, viņa ieradusies šeit bez kādiem negodīgiem nolūkiem un ar godājamu aizgādnību. Tomēr man jāzina viņas nodomi un kas ir viņas aizgādnis."

Atdarinādams Malikorna manevru, viņš devās pie galma dāmām.

Pieņemšana drīz beidzās. Karalis, kas nenolaida no princeses sajūs­minātu skatienu, atstāja pieņemšanu zāli kopā ar abām karalienēm.

De Lorēns gāja blakus hercogam un pa ceļam iepilināja viņam ausī dažus pilienus no indes, ko bija vācis pēdējās stundas laikā, vērodams sejas un izgudrodams viņu siržu tieksmes.

Aiziedams karalis aizveda sev līdz daļu klātesošo. Galminieki, kas mīlēja neatkarību vai arī dedzīgi aizrāvās ar lakstošanos, sāka tuvoties dāmām.

Princis Kondē izteica dažus komplimentus de Tonē-Šarantai. Bekin­gems pievērsa uzmanību de Šalē kundzei un de Lafaijeta kundzei, kuras jau bija ievērojusi princese; de Gišs pameta Orleānas hercogu, tiklīdz tas drīkstēja viens pats tuvoties hercogienei, un tagad dzīvi tērzēja ar savu māsu, de Valantinuā kundzi un de Krekī un de Šatiljonas jaunkundzēm.

Šo politisko un mīlas intrigu virpulī Malikorns pūlējās piesaistīt Mon­talē uzmanību; turpretim viņa daudz vairāk vēlējās parunāt ar Braželonu, kaut vai tāpēc, lai izbaudītu viņa pārsteigumu un jautājumus.

Rauls tūlīt pat devās pie de Lavaljēras un godbijīgi sveicināja viņu.

Ieraudzījusi Raulu, Luīze nosarka un kaut ko nomurmināja. Ora stei­dzās viņai palīgā.

— Nu lūk, vikont, mēs esam klāt, — Montalē teica.

— Es redzu, — Rauls smaidīdams atbildēja. — Par to es gribēju ar jums parunāt.

Pie viņiem, laipni smaidīdams, pienāca Malikorns.

— Ejiet prom, Malikorna kungs, — Montalē pavēlēja. — Jūs pa­tiešām esat pārāk nekautrīgs.

Malikorns iekoda lūpā un, neteicis ne vārda, atkāpās pāris soļus. Iz­mainījās tikai viņa smaids: tas vairs nebija labsirdīgs, bet gan zobgalīgs.

— Jūs, Raula kungs, vēlaties saņemt paskaidrojumus? — Montalē apvaicājās.

— Mana vēlme ir labi saprotama. Luīze de Lavaljēra — princeses galma dāma?

— Kāpēc gan lai viņa nebūtu galma dāma tāpat kā es? — Montalē noprasīja.

— Atļaujiet man jūs apsveikt, — Rauls noteica, juzdams, ka viņam negrib dot tiešu atbildi.

— Jūs to izteicāt ne sevišķi laipni.

— Jā?

— Hm! Lai spriež Luīze.

— Varbūt de Braželona kungs uzskata, ka, iedodot šo vietu, man parādīts pārāk liels gods? — Luīze samulsusi izdvesa.

— O nē, nepavisam, — Rauls dedzīgi iebilda. — Jūs lieliski zināt, ka es tā nedomāju. Mani nepārsteigtu, pat ja jūs ieņemtu karalienes tro­ni, ne tikai galma dāmas vietu. Mani tikai pārsteidz, ka es to uzzināju tikai šodien un nejauši.

— Ak, jā, — Montalē atteica ar sev raksturīgo vieglprātību. — Luīze, tu neko nesaproti un arī nevari saprast. Vikonts atrakstīja tev četras vēs­tules, bet tai laikā Bluā bija tikai tava māte. Es negribēju, lai vēstules nonāk viņas rokās, tāpēc pārtvēru tās un aizsūtīju vikontam. Tā nu viņš domāja, ka tu esi Bluā, kaut gan tu biji Parīzē, un nezināja arī, ka stā­voklis ir mainījies.