Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Oho, — de Vārds, indīgi smīnēdams, atteica, — es esmu sajūsmā par jūsu piesardzību, vikont. Nupat kā jūs man apsolījāt d'Artanjana zo­bena cirtienu un tikai pēc tā esat ar mieru izvilkt savu ieroci.

— Neraizējieties, — Rauls atbildēja slēptā naidā, — d'Artanjana kungs izcili pārvalda ieroci, un es kā īpašu labvēlību palūgšu viņam, lai viņš rīkojas ar jums tāpat kā ar jūsu tēvu, tas ir, nenogalina, bet atstāj šo prieku man, pēc tam, kad jūs būsiet izveseļojies. Jums ir ļauna sirds, de Varda kungs, un nav lieki visi aizsardzības pasākumi pret jums.

— Esiet mierīgs, vikont, es pats veikšu aizsardzības pasākumus pret jums, — de Vārds atbildēja.

— Atļaujiet iztulkot de Braželonam jūsu teikto un dot viņam prātīgu padomu, — Bekingems spēji iejaucās. — Vikont, sāciet nēsāt bruņu- kreklu.

De Vārds sažņaudza dūres.

— Ā, es saprotu, — viņš atcirta, — jūs vispirms nodrošināsieties ar to un pēc tam nāksiet mēroties ar mani spēkiem?

— Diezgan, de Varda kungs, — Rauls atbildēja, — ja jau jūs no­teikti gribat, mēs varam to tūlīt nokārtot.

Izņēmis zobenu, viņš sāka iet uz de Varda pusi. -

— Ko jūs darāt? — Bekingems noprasīja.

— Esiet mierīgs, — Rauls vēsi atbildēja, — tas nemaz tik ilgi nevilk­sies.

De Vārds nostājās pozīcijā, un pretinieki krustoja zobenus.

Dc Vārds tik strauji metās virsū Raulam, ka jau pie pirmā uzbru­kuma Bekingems saprata, ka Rauls saudzē savu pretinieku.

Hercogs pagājās sāņus un skatījās divkauju.

Rauls cīnījās tik mierīgi, it kā viņa rokās būtu rapieris nevis zobens. Viņš atbrīvoja savu zobenu, kas krustojās ar pretinieka zobenu pie paša roktura un, atkāpies soli, atsita trīs vai četrus de Varda cirtienus; drau­došo dūrienu zem jostas vietas de Vārds atsita ar apļveida kustību, bet Rauls izsita no pretinieka rokām zobenu un aizmeta soļus divdesmit aiz žoga.

De Vārds palika stāvam atbruņots un apstulbis; Rauls iebāza savu zobenu makstī, saķēra niknumā trīcošo pretinieku aiz apkakles un jostas un pārmeta pāri dzīvžogam.

— Līdz nākamajai reizei, — de Vārds nomurmināja, pieceldamies un paņemdams savu zobenu.

— Velns parāvis, — Rauls noteica, — jau veselu stundu es mēģinu jums to iestāstīt.

Viņš pagriezās pret Bekingemu un piemetināja:

— Hercog, es jūs lūdzu, nesakiet nevienam par to. Man ir kauns, ka es nonācu tik tālu, bet es nespēju savaldīt dusmas. Lūdzu, atvainojiet mani un aizmirstiet.

— Dārgo vikont, — hercogs sacīja, spiezdams Raula stingro, godīgo roku, — labāk atļaujiet man atcerēties un rūpēties par jūsu drošību. Šis cilvēks ir bīstams, viņš jūs nogalinās.

— Mans tēvs palika dzīvs, kaut gan viņu divdesmit gadus apdraudēja daudz bīstamāks ienaidnieks, — Rauls atbildēja. — Manās dzīslās tek asinis, ko liktenis sargā.

— Jūsu tēvam bija labi draugi, vikont.

— Jā, — Rauls nopūtās, — tādus draugus tagad neatrast.

— Es lūdzu, tā nerunājiet, kad es piedāvāju jums savu draudzību.

Bekingems apskāva Braželonu, kurš labprāt pieņēma piedāvāto sa­vienību.

— Mūsu dzimtā ziedo dzīvību tiem, ko mīl, — Bekingems piebilda. — Jūs to zināt.

— Jā, hercog, zinu, — Rauls atbildēja.

Vairāk nekas netraucēja mieru ceļojuma laikā.

De Vārds aizjāja pa priekšu ar kādu ieganstu, kas nevienā neizraisīja aizdomas.

Viņš paņēma līdz Manikanu, kura mierīgais un sapņainais raksturs līdzsvaroja viņa nervozitāti.

Bekingems un Braželons pieņēma arī Gišu savā draudzīgajā savie­nībā; tagad viņi trijatā dziedāja slavas dziesmas princesei.

Braželons panāca, ka šo koncertu tagad izpildīja trio, bet nevis atse­višķi solo, uz kuriem agrāk bīstami tiecās de Gišs un viņa sāncensis.

Karalienei ļoti patika tāda harmonija.

Varbūt mazāk tā atbilda jaunās princeses gaumei, kas bija koķeta kā pats dēmons; viņa nebaidījās par sevi, un viņai patika bīstamas situācijas.

Princeses sirds bija neapdomīga un pārdroša, viņai patika staigāt gar bezdibeņa malu kā pa naža asmeni, it kā viņa alktu pēc brūcēm.

Pa ceļam uz Parīzi princese ieguva tūkstošiem pielūdzēju, viņai sekoja kāds pusducis bezprāšu un divi galīgi prātu zaudējušie.

Rauls gan redzēja visu meitenes burvību, bet, sirdī glabādams citu mīlestību, kura neatstāja vietu jaunai, viņš atgriezās Parīzē mierīgs un modrs.

Reizēm ceļā viņš ar karalieni runāja par reibinošo burvību, ko izsta­roja princese, un karaliene māte, kam pārciestās nelaimes un vilšanās bija daudz ko iemācījušas, teica viņam:

— Henriete kļūtu slavena arī tad, ja viņa nebūtu-piedzimusi karaļa ģimenē, bet kādā pilnīgi nepazīstamā: viņa ir sieviete ar spilgtu fantāziju, iecirtīgu raksturu un stingru gribu.

Abi izlūki un kurjeri — de Vārds un Manikans — izziņoja princeses ierašanos.

Nantērā princesi sagaidīja krāšņs jātnieku un ekipāžu eskorts.

Princis kopā ar de Lorēnu un pārējiem saviem mīluļiem karaļa gvar­des pavadībā bija devies sagaidīt savu līgavu.

Karaliene un princese Senžermēnā no smagnējās un ceļojumā jau nedaudz apbružātās ekipāžas pārsēdās elegantā, krāšņā karietē, ko vilka seši zirgi balti zeltītā iejūgā.

Karietē daiļā princese sēdēja kā tronī zem baldahīna no izšūta zīda un ar spalvu apkakli; uz viņas starojošo seju krita rozā atblāzma un maigi rotājās uz viņas perlamutra ādas.

Kad hercogs Filips piejāja pie ekipāžas, viņš bija pārsteigts par Hen- rietes skaistumu un tik skaidri pauda savu sajūsmu, ka citu galminieku vidū stāvošais Lorēns paraustīja plecus, bet grāfs de Gišs un Bekingems sajuta sirdssāpes.

Pēc apmaiņas ar laipnībām un rituāla prasību izpildes procesija lē­nām virzījās uz Parīzi.

Princi uz ātru roku iepazīstināja ar angļu svītu. Bekingemu iepazīs­tināja ar viņu tāpat kā pārējos angļu augstmaņus.

Princis viņiem nepievērsa sevišķu uzmanību.

Pa ceļam, ievērojis, ka Bekingems neatlaidīgi turas blakus karietes durtiņām, viņš tomēr noprasīja savam nešķiramajam de Lorēnam:

— Kas ir šis jātnieks?

— Jūsu augstībai tikko viņu stādija priekšā, — de Lorēns atbildēja. — Tas ir Bekingemas hercogs.

— Ak jā, pareizi.

— Princeses kavalieris, — favorīts piebilda ar sevišķu uzsvaru, kādu tikai skauģi prot piešķirt vienkāršākajām frāzēm.

— Kas? — princis pārprasīja, neapturēdams zirgu.

— Es teicu: kavalieris.

— Vai tad princesi pavada speciāli nozīmēts kavalieris?

— Hm! Man šķiet, jūs to redzat tikpat labi kā es; paskatieties, cik viņi mīlīgi un jautri tērzē divatā.

— Trijatā.

— Kā trijatā?

— Protams, tu taču redzi, ka de Gišs arī piedalās sarunā.

— Jā, redzu… Protams. Bet ko tas pierāda? Tikai to, ka princesei nav vis viens kavalieris, bet divi.

— Tu tikai visiem gribi iedzelt.

— Nemaz ne. Jūsu augstība, jums ir pārāk iecirtīgs raksturs! Franci­jas pārstāvji apsveic jūsu nākamo sievu, bet jūs vēl esat neapmierināts.

Orleānas hercogs baidījās no de Lorēna indīgajām piezīmēm, kad favorīts visu sāka izsmiet.

Viņš aprāva sarunu.

— Princese nav neglīta, — viņš nevērīgi piezīmēja, it kā runātu par pilnīgi svešu sievieti.

— Jā, — Lorēns atbildēja tādā pat tonī.

— Tu šo „jā" pateici kā „nē". Man šķiet, ka viņai ir ļoti skaistas melnas acis.