Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Izdzirdējis Raula balsi, ko de Vārds pazina, pirms vēl pagriezās, viņš pa pusei izrāva zobenu.

— Lieciet zobenu atpakaļ makstī, — Rauls teica, — jūs taču zināt, ka mūsu ceļojuma laikā tādas lietas nedrīkst notikt. Ielieciet zobenu atpa­kaļ, bet turiet ari mēli aiz zobiem. Kāpēc jūs sāpināt sirdi cilvēkam, ko pats saucat par draugu? Mani jūs gribat noskaņot pret godīgu cilvēku, mana tēva draugu. Giša sirdī jūs gribat iedvest mīlestību pret jūsu vald­nieka brāļa līgavu. Kungs, es domātu, ka jūs esat nodevējs un nelietis, ja nezinātu, ka jūs esat neprātis.

— Kungs, — zaudējis pašsavaldīšanos, de Vārds iekliedzās, — es nosaucu jūs par audzinātāju un, kā redzams, nekļūdījos! Jūs atgādināt jezuītu ar rīksti rokā nevis muižnieku! Nerunājiet ar mani tādā tonī, es lūdzu. Es ienīstu d'Artanjanu par nelietību, ko viņš izdarīja pret manu tēvu. — Jūs melojat, kungs, — Rauls vēsi sacīja.

— O, — de Vārds iesaucās, — jūs mani apvainojat melos!

— Kāpēc gan ne, ja tas, ko jūs sakāt, ir meli?

— Jūs apvainojat mani melos un neņemat rokā zobenu?

— Es devu solījumu nogalināt jūs tikai pēc tam, kad būšu atdevis princesi viņas vīra rokās.

— Nogalināt mani? Pedanta kungs, jūsu rīkstes nemaz nespēj nogali­nāt.

— Protams, ne, — Rauls tikpat vēsi iebilda, — bet d'Artanjana zo­bens nogalina. Tagad šis zobens ir manās rokās, un viņš pats iemācīja mani ar to apieties. Ar šo zobenu es atriebšos par viņa vārdu, ko jūs aizvainojāt.

— Vikont, sargieties! - de Vārds izsaucās. — Ja jūs tūlīt pat ne- atvainosieties, tad es izmantošu visus līdzekļus, lai atriebtos.

— Oho! — noteica Bekingems, kurš negaidīti parādījās cīniņa vietā. — Tie ir draudi, kas liek domāt par slepkavību, un ne sevišķi piederas muiž­niekam.

— Ko jūs teicāt, hercog? — de Vārds, pagriezdamies pret viņu, no­prasīja.

— Es saku, ka jūsu vārdi griežas manās angļa ausīs.

— Ja jau tā, — iekliedzās satracinātais de Vārds, — jo labāk. Jūs vismaz man nekur neizspruksiet. Uzņemiet manus vārdus kā vien vēlaties.

— Es uzņemu tos tā kā vajag, — Bekingems atbildēja sev rakstu­rīgajā augstprātīgajā tonī, kas pat parastā sarunā radīja iespaidu, ka viņš ir izaicinošs. — De Braželons ir mans draugs; jūs apvainojāt vikontu un dosiet man gandarījumu par to.

Vārds paskatījās uz Braželonu, kurš ievēroja savu parasto pieņemto taktiku un saglabāja vēsu mieru pat tad, kad izdzirdēja hercoga izaicinā­jumu.

— Domāju, ka mani vārdi de Braželona kungu nemaz neaizskar. Vi­kontam taču ir zobens, bet viņš, kā redzams, nebūt nejūtas īpaši apvai­nots.

— Bet jūs kādu apvainojāt?

— Jā, d'Artanjanu,— Vārds atteica, ievērojis, ka vienīgi šis vārds spēja izsaukt Raula dusmas.

— Tad tā ir cita lieta, — Bekingems sacīja.

— Vai ne? — de Vārds piebalsoja. — D'Artanjana draugiem viņš jāaizstāv.

— Es domāju tāpat, — anglis nomierinājies atbildēja. — Braželonu es nevarēju aizstāvēt, jo viņš pats ir šeit; bet, ja tas attiecas uz d'Ar­tanjana kungu…

— Tad jūs atkāpjaties, vai ne? — dc Vārds uztvēra.

— Nē, gluži pretēji, es ķēros pie zobena, — Bekingems atteica. — Varbūt d'Artanjana kungs ir aizvainojis jūsu tēvu, bet manam viņš izda­rīja vai vismaz gribēja izdarīt lielu pakalpojumu.

De Varda seja pauda pārsteigumu.

— D'Artanjans, — Bekingems turpināja, — ir pats drosmīgākais un godīgākais muižnieks, kādu es pazīstu un, tā kā es esmu viņam daudz parādā, tad ar lielu prieku samaksāšu jums viņa parādu ar zobena cir­tienu.

Bekingems veikli izrāva savu zobenu, paklanījās Raulam un nostājās pozīcijā.

De Vārds paspēra soli uz priekšu, lai krustotu zobenus.

— Nē, kungi, nē, — un Rauls ar savu zobenu izšķīra pretiniekus. — Nav vērts, lai šo iemeslu dēļ» cilvēki pūlētos nodurt viens otru gandrīz vai princeses acu priekšā. De Varda kungs runā ļaunu par d'Artanjana kungu, pat nepazīdams viņu.

— Oho! — de Vārds noteica, zobus griezdams, bet tomēr zobena aso galu atbalstīja pret zābaka purnu. — Jūs sakāt, es nepazīstu d'Ar­tanjanu?

— Tieši tā, jūs viņu nepazīstat, — Rauls mierīgi turpināja. — Jūs pat nezināt, kur viņš ir pašlaik.

— Es nezinu, kur viņš ir?

— Bez šaubām, jo jūs meklējat strīdu viņa dēļ ar citiem, nevis sa­meklējat d'Artanjanu tur, kur viņš atrodas.

De Vārds nobālēja.

— Es jums pateikšu, kur viņu var atrast, — Rauls turpināja. — D'Artanjana kungs ir Parīzē. Ja viņš dežūrē, tad sastopams Luvrā, bet, kad ir brīvs, tad Lombarda ielā. Vienā no šīm vietām D'Artanjanu no­teikti var sastapt. Jūs tā ienīstat viņu, ka nevarēsiet vairs sevi saukt par kārtīgu cilvēku, ja neprasīsiet no viņa gandarījumu, kā to acīmredzot pra­sāt no visiem, izņemot viņu pašu.

De Vārds notrausa uz pieres izspiedušos sviedrus.

— Fui, de Varda kungs, — Rauls runāja tālāk, — nevajag uzsākt strīdus uz katra soļa, ja ir izdots dekrēts, kas aizliedz divkaujas. Karalis sadusmosies uz mums par nepaklausību tādā brīdī, un viņam būs pilnīga taisnība.

— Tikai atrunas un viltība! — de Vārds nočukstēja.

— Pietiek! — Rauls iebilda. Kas par muļķībām, de Varda kungs! Jūs lieliski zināt, ka Bekingemas hercogs ir drosmīgs cilvēks. Viņš desmitiem reižu izvilcis savu zobenu un ar prieku cīnīsies vēlreiz. Viņa vārds vien uzliek pienākumus. Jūs arī labi zināt, ka es nebaidos no cīņas. Es esmu cīnījies pie Sansas, Bleno, kāpās, kad biju simt soļus priekšā ierindai un pat lielgabaliem, bet jūs, starp citu, atradāties simt soļus aiz frontes līnijas. Tiesa, toreiz cīnījās daudzi, un jūsu drosme varētu palikt nepamanīta, tādēļ jūs to slēpāt. Turpretim te jūs varat sarīkot izrādi un skandālu. Jums gribas, lai par jums runā, vienalga kāda iemesla dēļ. Tā­dēļ šai ziņā uz mani neceriet, de Varda kungs; es jums šo prieku nesa­gādāšu.

— Visai saprātīgi, — Bekingems piekrita, bāzdams zobenu makstī. — Piedodiet, vikont de Braželon, es neviļus pakļāvos pirmajam dusmu uz­plūdam.

Satracinātais de Vārds ar paceltu zobenu metās virsū Raulam, kurš tik tikko paguva atsist šo uzbrukumu.

— Lūdzu, kungs, esiet uzmanīgāks, — Braželons mierīgi aizrādīja. — Jūs gandrīz izdūrāt man aci.

— Tātad jūs negribat cīnīties? — de Vārds iekliedzās.

— Patlaban ne, bet es jums apsolu, ka tūlīt pēc ierašanās Parīzē es aizvedīšu jūs pie d'Artanjana, un jūs izteiksiet visas savas pretenzijas vi­ņam. D'Artanjans palūgs karalim atļauju dot jums zobena cirtienu. Ka­ralis atļaus un, kad jūs to būsiet saņēmis, mans dārgais de Varda kungs, jūs varēsiet pārdomāt evaņģēlija vādus, kuri liek mums piedot pāridarī- jumus.

— Ak, — iesaucās de Vārds, ko bija satracinājusi Raula aukstasi­nība. — Var redzēt, ka jūs, de Braželona kungs, esat ārlaulības dēls.

Rauls kļuva bālāks par sava krekla apkakli un viņa acis tā nozibsnīja, ka de Vārds paspēra soli atpakaļ.

Bekingems, kuru ari izbiedēja šis spīdums, nostājās starp abiem pre­tiniekiem, baidīdamies, ka viņi tūlit metīsies viens otram virsū.

Šis apvainojums bija de Varda pēdējais trumpis; viņš drudžaini žņau­dzīja sava zobena rokturi, gaidīdams uzbrukumu.

— Jums taisnība, de Varda kungs, — Rauls izteica, pārcilvēciskiem spēkiem mēģinādams savaldīties, — es zinu tikai sava tēva vārdu, bet es pārāk labi pazīstu grāfa de Lafēra cēlo raksturu un neaptraipīto godu, tāpēc nebaidos, ka jūsu teiktais varētu izrādīties patiesība! Es nezinu sa­vas mātes vārdu, un tā ir mana nelaime, nevis kauns. Jūs izturaties ne­godīgi un netaisni, jo pārmetat man manu nelaimi. Vienalga kāpēc, bet jūs šos vārdus izteicāt, un es uzskatu sevi par apvainotu. Tātad nolemts: pēc divkaujas ar d'Artanjanu jūs, ja vēlēsieties, varēsiet cīnīties ar mani.