Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

9*

Pēkšņi viņš teica:

— Vikont, es neesmu sastapis cildenāku cilvēku par jums. Jūs esat vislabākā muižnieka cienīgs dēls. Lai jau jūsu teltis paliek!

Viņš metās Raulam ap kaklu.

Visi klātesošie, kas redzēja viena sarunu biedra niknumu un otra stingro nostāju, bija pārsteigti par tādu iznākumu un sāka skaļi aplaudēt. Atskanēja apsveikuma izsaucieni.

De Gišs arī apskāva Bekingemu, gan ne visai labprāt.

Tas kalpoja par signālu. Angļi un franči, kas līdz tam nemierīgi vē­roja cits citu, sāka brāļoties.

Tajā brīdī parādījās princese ar saviem pavadoņiem. Ja nebūtu Bra­želona, tad karalieni un viņas meitu sagaidītu divas armijas, kas cīnītos savā starpā, un asinīm apšļakstīti ziedi.

Ieraugot plīvojošos karogus, visi nomierinājās.

Ap teltīm valdīja miers.

Angļi un franči sacentās pakalpībā pret dižciltīgajām ceļotājām un laipnībā viens pret otru.

Princesi sagaidīja ar vienbalsīgiem apsveikuma saucieniem. Viņa pa­rādījās kā karaliene, visu cieņas apveltīta, un kā dieviete, kas rada bijību savos pielūdzējos.

Karaliene māte frančus uzņēma ļoti laipni. Viņas dzimtene bija Fran­cija, un Anglijā viņa bija jutusies pārāk nelaimīga, lai tā liktu viņai aiz­mirst Franciju. Viņa bija iemācījusi arī savai meitai mīlēt šo zemi, kur agrāk abas bija atradušas patvērumu un kur tagad viņas gaidīja spoža nākotne.

De Gišs atgriezās savā teltī, kad beidzās tikšanās, skatītāji izklīda, tauru skaņas un pūļa trokšņi atskanēja tikai no tālienes un pār visu no­laidās nakts, kas ar savu zvaigžņu palagu pārklāja jūru, ostu, pilsētu un apkārtējos laukus.

Gišs nokrita uz krēsla, izskatīdamies tik skumjš, ka Braželons ne­nolaida no viņa acis. Izdzirdis smagu nopūtu, viņš piegāja pie drauga. Grāfs sēdēja, atspiedies ar plecu pret telts sienu un saņēmis galvu rokās; viņa krūtis smagi cilājās, pleci trīcēja.

— Mans draugs, vai tev ir jācieš? — Rauls vaicāja.

— Ļoti.

— Bija nogurdinoša diena, — jauneklis turpināja, skatīdamies uz de Gišu.

— Jā, miegs mani atspirdzinās.

— Vai gribi, lai es aizeju?

— Nē, man jāparunā ar tevi.

— Bet vispirms man tev kaut kas jāpajautā, de Giš.

— Jautā.

— Tikai esi atklāts.

— Kā vienmēr.

— Vai tu zini, kāpēc Bekingems bija satracināts?

— Nojaušu.

— Kā tu domā, vai viņš mīl princesi?

— Vismaz tā varētu iedomāties, skatoties uz viņu.

— Tomēr tas tā nav.

— O, šoreiz tu maldies, Raul. Es lasīju ciešanas viņa acīs, žestos, visā, ko es redzēju, sākot ar šorītu.

— Mans dārgais, tu esi dzejnieks un visur saskati dzeju.

— Svarīgāk, ka es saskatu mīlestību.

— Tur, kur tās nav.

— Tur, kur tā ir.

— Rimsties, de Giš, tu kļūdies.

— O nē, es esmu pilnīgi pārliecināts! - de Gišs iekliedzās.

— Grāf, saki man, — Rauls vaicāja, cieši raudzīdamies uz draugu, — kāds iemesls ir tavam ārkārtīgajam vērīgumam?

— Es domāju, — de Gišs ne visai pārliecinoši sacīja, — patmīlība.

— Patmīlība? Vai tā ir, de Giš?

— Ko tu gribi teikt?

— Mans draugs, es gribu teikt, ka parasti tu neesi tik bēdigs kā šovakar.

— Tur vainīgs nogurums.

— Nogurums?

— Jā.

— Paklausies, draugs, mēs esam bijuši kopā karagājienos. Mēs ne­nokāpām no zirgiem astoņpadsmit stundas; zirgi krita no kājām aiz no­guruma un bada, bet mēs tikai smējāmies. Tavas skumjas nav no no­guruma, grāf.

— Tātad no īgnuma.

— Par ko?

— Par šo vakaru.

— Par lorda Bekingema neprātu?

— Protams. Vai tad tas nav aizvainojoši mums, frančiem, karaļa sūtņiem, ka mums jānoskatās, kā anglis aplido mūsu nākamo hercogieni, karalistes otro dāmu?

— Tev taisnība, bet man liekas, ka lords Bekingems nav bīstams.

— Jā, bet viņš ir neciešams. Ar savu ierašanos viņš gandrīz izjauca mūsu attiecības ar angļiem. Ja nebūtu tevis un tavas apbrīnojamās sting­rības un piesardzības, mēs būtu izvilkuši zobenus pilsētas vidū.

— Tu redzēji, kā viņš izmainījās.

— Jā, protams, un tas mani pārsteidz; ko tu viņam pateici? Tu ap­galvo, ka kaislība tik viegli nepiekāpjas; tātad viņš viņu nemīl?

Šajos de Giša vārdos ieskanējās kaut kas tāds, ka Rauls pacēla galvu.

Jaunekļa cēlā seja pauda neslēptu neapmierinātību.

— Grāf, es tev varu atkārtot to, ko teicu viņam. Klausies: „Hercog, jūs ar savu kaislību apvainojat sava karaļa māsu; viņa nav jūsu līgava un nevar būt jūsu iemīļotā. Mēs esam ieradušies, lai sagaidītu jaunavu un pavadītu to pie nākamā vīra, tādēļ jūs apvainojat arī mūs."

— Tu viņam to pateici? — de Gišs nosarcis vaicāja.

— Tieši tādiem vārdiem; es pat gāju vēl tālāk.

De Gišs sakustējās.

— Es viņam teicu: „Kā jūs skatīsieties uz mums, ja pamanīsiet mūsu vidū cilvēku, kas ir tik nesaprātīgs vai nelaimīgs, ka izjūt pret princesi, mūsu pavēlnieka nākamo sievu, kaut ko citu nekā vistīrāko cieņu?"…

Šie vārdi tik tieši attiecās uz de Gišu, ka grāfs nobāla, sāka drebēt un neapzināti pastiepa vienu roku pretī Raulam, aizsedzis ar otru acis un pieri.

Raulu šī drauga kustība neapklusināja, un viņš turpināja:

— «Paldies Dievam, franči, kurus dēvē par vieglprātīgiem, nekautrī­giem un bezrūpīgiem, goda jautājumos prot uzklausīt saprāta un tiku­mības balsi. Un, — es piebildu, — ziniet, hercog, ka mēs, franču muiž­nieki, kalpojot saviem karaļiem, upurējam ne tikai savu dzīvību vai ba­gātību, bet ari savas kaislības. Kad dēmons mums iedveš nelāgas domas un iekvēlina sirdi, mēs šo liesmu apdzēšam, kaut arī tas būtu jādara ar savas sirds asinīm. Tā mēs vienlaicīgi izglābjam trīs godus: mūsu dzim­tenes, mūsu valdnieka un mūsu pašu. Lūk, tā rīkojamies mēs, milord. Tā jādara katram vīrišķīgam cilvēkam." Nu lūk, manu dārgo de Giš, — Rauls turpināja, — to es pateicu Bekingemas hercogam, un viņš atzina, ka man ir taisnība.

De Gišs, kas līdz šim bija klausījies Raulu ar nodurtu galvu, saslējās. Viņš satvēra Raula roku. Viņa pirms tam ledaini aukstie vaigi tagad kvē­loja.

— Tu to labi pateici, — viņš sacīja aizžņaugtā balsī. — Tu esi krietns draugs, Raul; es tev pateicos. Tagad gan, lūdzams, atstāj mani vienu.

— Vai tu to vēlies?

— Jā, man jāatpūšas. Šodien daudz kas satriecis manu prātu un sirdi. Kad mēs tiksimies rīt, es būšu cits cilvēks.

— Labi, es aizeju, — Rauls noteica.

Grāfs piegāja pie sava drauga un no sirds viņu apskāva. Šai drau­dzīgajā apskāvienā Rauls sajuta tās lielās kaisles elpu, ar kuru cīnījās de Gišs.

Drīz visa pilsēta iemiga. Princeses istabās, kuru logi izgāja uz lau­kumu, vāji spīdēja aptumšotas lampas gaismiņa. Šis vājais atspīdums it kā simbolizēja jaunavas miegu, jo ari viņas dzīve pa pusei apdzisa, mei­tenei iemiegot.

Braželons iznāca no telts lēniem un vienmērīgiem soļiem kā cilvēks, kurš grib kaut ko novērot, bet cenšas pats palikt neievērots. Telts blīvā pārklāja aizslēpts, viņš skatījās uz laukumu savā priekšā; pēc mirkļa viņš ieraudzīja, ka de Giša telts aizklājs tika viegli atbīdīts.

Pustumsā pavīdēja grāfa siluets; de Giša acis bija pievērstas vāji ap­gaismotajai viesistabai.

Logā spīdošā vājā gaisma grāfam šķita kā zvaigzne. Visa de Giša dvēsele bija viņa acīs.