Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kur lai tos ņem?

— Aizņemies.

, — Man jau ir parādi.

— Jo vairāk tāpēc.

Šim padomam bija panākumi, un dc Gišs darīja dažādas neprātības, turpretim Bekingems tērēja tikai skaidru naudu.

Baumas par tādu izšķēdību iepriecināja visus Parīzes tirgotājus; par Bekingema un Gramona mājām stāstīja dažādus brīnumus.

Pa to laiku princese atpūtās, bet Braželons rakstīja vēstules de La- valjēras jaunkundzei.

Viņš bija nosūtījis jau četras vēstules, bet ne uz vienu vēl nebija saņēmis atbildi. Kāzu ceremonijas rītā, kurai bija jānotiek Palērojālas baznīcā, Rauls patlaban beidza savu tualeti, kad sulainis pieteica:

— De Malikorna kungs.

„Ko tam Malikornam no manis vajag?" — Rauls nodomāja.

— Lai pagaida, — viņš pavēlēja.

— De Malikorna kungs ieradies no Bluā, — sulainis piebilda.

— Ā, tad aiciniet viņu ienākt! — Rauls iesaucās.

Malikorns ienāca, spīdēdams kā jauns mēness un ar lielisku zobenu pie sāniem.

Viņš laipni palocījās un teica:

— De Braželona kungs, es jums atvedu tūkstoš sveicienus no kādas dāmas.

Rauls nosarka.

— Dāmas no Bluā? — viņš vaicāja.

— Jā, vikont, tā ir de Montalē jaunkundze.

— A, pateicos, Malikorna kungs; tagad es jūs atcerējos, — Rauls noteica. — Ko vēlas de Montalē jaunkundze?

Malikorns izņēma no kabatas četras vēstules un iedeva tās Raulam.

— Manas vēstules! Kā tas iespējams? — Rauls nobālis izdvesa. — Tās pat nav atplēstas.

— Vikont, šīs vēstules Bluā nenonāca pie adresātes. Jums tās tiek atdotas atpakaļ.

— Luīze de Lavaljēra aizbraukusi no Bluā? — Rauls iesaucās.

— Jā, pirms kādas nedēļas.

— Kur viņa ir patlaban?

— Droši vien Parīzē, kungs.

— Kā uzināja, ka šīs vēstules ir no manis?

— Ora de Montalē pazina jūsu rokrakstu un zīmogu, — Malikorns paskaidroja.

Rauls nosarka un pasmaidīja.

— Tas ir ļoti laipni no de Montalē jaunkundzes, — viņš teica. — Viņa vēl joprojām ir labsirdīga un apburoša.

— Jā, kungs.

— Žēl, ka viņa nevarēja man pateikt kaut ko vairāk par de Laval- jēras jaunkundzi. Šajā milzīgajā Parīzē viņu būs grūti sameklēt.

Malikorns izvilka no kabatas vēl vienu aploksni.

— Varbūt šī vēstule pateiks jums to, ko vēlaties uzzināt, — viņš sa­cīja.

Rauls ātri salauza zīmogu un ieraudzīja Montalē rokrakstu. Uz lapi­ņas bija rakstīts:

„Parīze, Palērojāla. Kāzu ceremonijas diena."

— Ko tas nozīmē? — Rauls noprasīja Malikornam. — Vai jūs zināt?

— Jā, vikont.

— Tad, Dieva dēļ, paskaidrojiet man…

— Es nedrīkstu, vikont. Ora de Montalē aizliedza man teikt.

Rauls paskatījās uz dīvaino cilvēku un neko neatbildēja.

— Vismaz pasakiet: vai mani gaida prieks vai bēdas?

— Jūs drīz uzzināsiet.

— Jūs stingri glabājat noslēpumus.

— Vikont, es jums lūdzu kādu lapnību.

— Apmaiņai pret to, ko jūs man neizrādāt?

— Tieši tā.

— Runājiet.

— Es ļoti vēlos redzēt kāzu ceremoniju, bet man nav ieejas biļetes, kaut gan es darīju visu, lai to saņemtu. Vai jūs varētu mani ievest?

— Protams.

— Lūdzu, lūdzu, izdariet to.

— Labprāt, jūs nāksiet kopā ar mani.

— Vikont, es esmu jūsu padevīgais kalps.

— Kāpēc jūs negriezāties pie sava drauga Manikana?

— Šorīt es biju klāt viņa rīta tualetē un nejauši uzgāzu lakas pudelīti viņa jaunajam tērpam. Viņš tā iekarsa, ka metās man virsū ar zobenu, un es tik tikko izglābos. Tāpēc es nelūdzu viņam biļeti. Viņš mani drīzāk nogalinātu.

— Protams, — Rauls noteica. — Es zinu, ka Manikans spējīgs no­galināt cilvēku, kas bijis tik nelaimīgs, ka izdarījis tādu noziegumu; es to izlabošu: tūlīt aizsprādzēšu apmetni un būšu gatavs kalpot par jūsu pa­vadoni.

Princesi laulāja Palērojālas pils baznīcā tikai nedaudzu galminieku klātbūtnē.

Ielūgums uz šo ceremoniju skaitījās lielas labvēlības zīme, bet Rauls bija uzticīgs dotajam vārdam un ieveda sev līdz Malikornu, kurš alka apmierināt savu ziņkārību.

Izpildījis savu solījumu, Rauls piegāja pie de Giša. Grāfa lieliskais tērps nepavisam neatbilda viņa sejai, ko bija pārvērtušas skumjas, un tikai Bekingemas hercogs varētu sacensties ar viņu bālumā un nomāktībā.

— Piesargies, grāf, — Rauls brīdināja, pienākdams pie drauga un gatavodamies viņu atbalstīt, kad arhibīskaps svētīja jaunlaulātos.

Brīdinājums bija vietā, jo princis Kondē jau izbrīnījies skatījās uz izmisuma statujām, kas stāvēja abās pusēs altārim.

Grāfs sāka uzmanīgāk sekot savai rīcībai.

Pēc ceremonijas beigām karalis un karliene pārgāja uz lielo zāli, kur viņus iepazīstināja ar princesi un viņas svītu.

Visi ievēroja, ka karalis bija acīmredzami sajūsmināts par brāļa sievas izskatu un patiesi priecājās par viņas ierašanos.

Visi pamanīja, ka Austrijas Anna ilgi un domīgi skatījās uz Bekin- gemu, tad pieliecās de Motvilas kundzei un pateica:

— Vai jums neliekas, ka viņš ir ļoti līdzīgs savam tēvam?

Visi pamanīja arī, ka princis vēroja klātesošos un, liekas, jutās neap­mierināts.

Pēc augstmaņu un sūtņu pieņemšanas Orleānas hercogs lūdza ka­ralim atļauju iepazīstināt viņu un princesi ar jauno galmu.

— Vikont, vai jūs nezināt, — princis Kondē čukstus vaicāja, — kāda gaume ir cilvēkam, kas veidoja šo galmu? Vai mēs redzēsim jaukas būt­nes?

— Es par to neko nezinu, jūsu augstība, — Rauls atbildēja.

— Ak, jūs tikai izliekaties, kā nezināt.

— Kāpēc, jūsu augstība?

— Jūs taču esat draugs de Gišam, vienam no prinča mīluļiem?

— Tas tiesa, bet es par to neesmu interesējies. Es de Gišam ne­jautāju, un viņš pats man neko neteica.

— Bet Manikans?

— Es redzēju Manikanu Havrā un pa ceļam, bet es viņu neizjautāju tāpat kā de Gišu. Bez tam de Manikans ir otršķirīga persona un diez vai kaut ko zina par jaunā galma sastāvu.

— Mīļo vikont, no kurienes tad jūs esat nācis? — Kondē brīnījās. — Tādās reizēs tieši otršķirīgām personām ir galvenā nozīme, un, lūk, pie­rādījums: gandrīz visi tika iecelti pēc Manikana padomiem de Gišam un savukārt de Giša — princim.

— Es to nemaz nezināju, — Rauls atzinās. — Pirmo reizi dzirdu par to no jūsu augstības.

— Mēģināšu jums noticēt, kaut arī tas šķiet neticami. Starp citu, mums nebūs ilgi jāgaida. Te nu ir «mobilā vienība".* Kā teica godājamā karaliene Katrīna Mediči. Goda vārds, burvīgi ģīmīši!

Zālē patiešām ienāca bariņš jaunu meiteņu, ko veda de Navailas kundze. Jāatzīst, ja Manikanam arī bija tāda loma, kā apgalvoja princis Kondē, tad viņš bija godam ticis galā ar savu uzdevumu.

Šī aina varēja apburt visu skaistuma tipu cienītājus, kāds Kondē arī bija. Pirmā gāja jauna, gaišmataina, apmēram divdesmit gadus veca mei­tene, kuras lielās, zilās acis žilbinoši staroja.

— De Tonē-Šarantas jaunkundze, — vecā de Navaila pieteica viņu princim Filipam.

Orleānas hercogs paklanīdamies to atkārtoja hercogienei:

— De Tonē-Šarantas jaunkundze.

— Vareni mīlīga, — Kondē novērtēja, vērsdamies pie Raula. — Vie­na!

— Viņa patiešām ir skaista, kaut arī izskatās mazliet iedomīga, — Rauls piebilda.

— Ha! Pazīstam mēs tādu izskatu! Pēc trīs mēnešiem viņa būs pa­klausīga. Bet skatieties, re, vēl viena skaistule.