Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Atoss vērīgi paskatījās uz Braželonu, un viņa skatienā vīdēja skumjas.

— Vai tu esi labi pārdomājis? — viņš jautāja.

— Jā, kungs.

— Man liekas, es jau tev izteicu savas domas par šo laulību.

— Es atceros, grāf, — Rauls klusi atbildēja. — Jūs sacījāt, ka, ja es uzstāšu…

— Un vai tu uzstāj?

Braželons tikko dzirdami izdvesa:

— Jā.

— Tad jau, — Atoss mierīgi turpināja, — tava kaislība ir ļoti spē­cīga, ja, neskatoties uz manu nepatiku, tu vēl turpini tiekties pēc šīs laulības.

Rauls pārlaida pierei drebošo roku un notrausa izspiedušās sviedru lāses.

Atoss paskatījās uz Raulu, un viņa sirds dziļumos pamodās līdzjūtība. Viņš piecēlās kājās.

— Labi, — viņš noteica, — manas personīgās jūtas neko nenozīmē, kad runa ir par tavu sirdi. Es esmu tev vajadzīgs: es esmu tavā rīcībā. Saki, ko tu vēlies no manis.

— O, vispirms, lai jūs būtu iecietīgs, tikai iecietīgs, — Rauls teica, satverdams viņa rokas.

— Tu kļūdies par manām jūtām pret tevi, Raul: manā sirdī ir vairāk nekā iecietība, — grāfs atbildēja.

Kā vismaigākais mīlētājs Rauls noskūpstīja roku, ko turēja savā.

— Nu, — Atoss turpināja, — pasaki, Raul, kas jāparaksta? Es esmu gatavs.

— O, neko, grāf, bet būtu labi, ja jūs uzrakstītu karalim un palūgtu viņa majestātes atļauju manām laulībām ar de Lavaljēras jaunkundzi.

— Labi. Tā būs pareizi, Raul. Patiešām, pēc manis, vai, pareizāk, pirms manis tev ir vēl viens pavēlnieks — karalis. Tas ir godīgi.

— Grāf!

— Es tūlīt pat izpildīšu tavu lūgumu, Raul.

Grāfs piegāja pie loga, pabāza ārā galvu un iesaucās:

— Grimo!

Grimo paslēja galvu no jasmīnu krūma, kuru patlaban apgrieza.

— Zirgus! — grāfs pavēlēja.

— Ko tas nozīmē, grāf? — Rauls jautāja.

— To, ka pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.

— Uz kurieni?

— Uz Parīzi.

— Uz Parīzi! Jūs dosieties uz Parīzi?

— Vai tad karalis nav Parīzē?

— Protams, ir.

— Tātad mums jādodas turp. Liekas, tu esi galīgi pazaudējis galvu?

— Grāf, — Rauls, ko tēva piekāpība gandrīz biedēja, iebilda, — es nelūdzu, lai jūs sevi tā apgrūtināt. Vienkārša vēstule…

— Raul, tu maldies un piedēvē man pārāk lielu nozīmi. Parasts muižnieks kā es nedrīkst rakstīt karalim: tā nav pieņemts. Es vēlos, un man vajag ar viņa majestāti runāt personīgi. Es to izdarīšu. Mēs dosimies ceļā kopā, Raul.

— O, cik laipni no jūsu puses!

— Kā tev liekas, vai karalis pret tevi izturas labi?

— Lieliski.

— Kāpēc tu tā domā?

— D'Artanjana kungs stādīja mani priekšā karalim pēc sadursmes Grēva laukumā, kad es pacēlu savu zobenu par karali. Man ir pamats domāt, ka karalis man ir labvēlīgi noskaņots.

— Jo labāk.

— Bet es lūdzu, — Rauls turpināja, - nerunājiet ar pani tik no­pietni un atturīgi; nelieciet man nožēlot, ka es paklausīju savām visdzi­ļākajām jūtām.

— Tu man to saki jau otro reizi, Raul; tas ir lieki. Tu lūdzi formālu piekrišanu, un es to devu. Nerunāsim vairs par to. Iesim, es tev parādīšu savus jaunos stādījumus.

Rauls zināja, ka jāklausa grāfa gribai un iebildumi ir velti. Nokārtu galvu viņš gāja līdz tēvam uz dārzu.

Atoss nesteidzoties rādīja viņam pēdējos potējumus, jaunos dzinumus un koku stādus.

Raulu šis miers skumdināja. Viņa sirds pārplūda mīlestībā, un viņam likās, ka tā spēj aptvert visumu. Kāpēc gan Atosa sirds palika tai slēgta?

Saņēmis drosmi, Braželons negaidīti iesaucās:

— Tas nevar būt, grāf, ka jūs bez kāda iemesla atstumjat Luīzi de Lavaljēru, kas ir tik laba, tik maiga un tīra! Jūsu izcilajam prātam taču vajadzētu viņu novērtēt pareizi. Debesu vārdā, sakiet man, vai starp viņas ģimeni un jums nav kāda slepena vai mantota naida?

— Paskaties, Raul, uz šo brīnišķīgo maijpuķīšu dobi, — Atoss rādīja. — Skaties, cik derīgs tām ir mitrums un ēna, sevišķi no kļavu lapām, caur kurām izspiežas siltums, bet ne tieši saules stari.

Rauls apstājās un saknieba lūpas, juzdams, ka galvā viņam sakāpj asinis, viņš vīrišķīgi turpināja:

— Grāf, es lūdzu, atbildiet: neaizmirstiet, ka jūsu dēls ir vīrietis.

— Tādā gadījumā, — Atoss izsliedamies skarbi noteica, — pierādi man, ka tu esi vīrietis. Tu nepierādīji, ka esi paklausīgs dēls. Es tevi lūdzu pagaidīt spožu partiju. Es tev atrastu sievu no visdižciltīgākās un bagātākās ģimenes. Es gribēju, lai slava un bagātība tev dod divkāršu mirdzumu. Tu piederi dižciltīgai dzimtai!

— Grāf, — Rauls pēkšņā jūtu uzplūdā iesaucās, — šajās dienās man pārmeta, ka es nezinu savas mātes vārdu!

Atoss nobāla, un, saraucis uzacis, augstprātīgi teica:

— Man jāzina, ko tu atbildēji.

— O, piedodiet! — nomurmināja jauneklis, kam viss uzbudinājums bija pārgājis.

— Ko tu atbildēji? — Atoss piecirta kāju.

— Grāf, man rokā bija zobens, un mans apvainotājs arī bija bruņots. Es izsitu no viņa rokām zobenu un aizsviedu to pāri žogam, bet pēc tam pārmetu arī viņu pašu pakaļ zobenam.

— Kāpēc tu viņu nenodūri?

— Grāf, karalis ir aizliedzis divkaujas, bet tobrīd es biju viens no viņa majestātes sūtņiem.

— Labi, — Atoss teica. — Tātad man ir vēl viens iemesls sarunai ar karali.

— Ko jūs viņam teiksiet?

— Lūgšu atļauju pacelt zobenu pret cilvēku, kas mūs apvainojis.

— Ja es neesmu rīkojies, kā pieklājas, lūdzu, piedodiet man, grāf.

— Tev nekas netiek pārmests.

— Bet atļauja, ko jūs gribat lūgt karalim…

— Raul, es lūgšu viņa majestāti parakstīt laulību kontraktu.

— Grāf…

— Bet ar vienu noteikumu…

— Vai tad jums jāuzstāda man kādi noteikumi? Pavēliet, un es pa- kļaušos.

— Ar noteikumu, — Atoss turpināja, — ka tu man nosauksi to cil­vēku, kas tā runāja par… tavu māti.

— Grāf, kāpēc jums jāzina viņa vārds? Apvainoja taču mani, un, kad viņa majestāte atļaus divkauju, atriebšos es.

— Viņa vārds?

— Es nepieļaušu, lai jums draudētu briesmas.

— Vai tu uzskati mani par donu Diego?*

Kāds ir viņa vārds?

— Vai jūs to pieprasāt?

— Es gribu to zināt.

— Vikonts de Vārds.

Dons Diego — Korncija traģēdijas „Sids" personāžs, kas uztic sa­vam dēlam Rodrigo atriebties par savu apvainojumu.

— Ā, — Atoss mierīgi noteica, — labi. Es viņu pazīstu. Mūsu zirgi arī ir gatavi. Mēs dosimies ceļā nevis pēc divām stundām, bet neka­vējoties. Zirgos!

Kamēr grāfs de Lafērs kopā ar Raulu jāja uz Parīzi, Palērojālā risinā­jās notikumi, ko Moljērs atzītu par komēdijas cienīgām ainām.

Pēc Orleānas hercoga laulībām bija pagājušas četras dienas. Hercogs steidzīgi pabrokastoja un atgriezās savos apartamentos ar sakniebtām lū­pām un sarauktām uzacīm.

Brokastis pagāja garlaicīgi: hercogiene bija likusi pasniegt ēdienus sa­vās istabās. Princis sēdēja pie galda šaurā draugu lokā. Tikai de Lorēns un Manikans piedalījās šajās brokastīs, kas pilnīgā klusumā vilkās trīs ceturtdaļstundas.

Manikans, kas viņa augstību tik labi nepazina kā de Lorēns, veltīgi centās atklāt prinča acīs viņa neapmierinātības cēloni.

De Lorēns, kam nevajadzēja minēt, jo viņš visu zināja, ēda ar labu apetīti, ko viņam vienmēr radīja svešas nepatikšanas: viņam patika her­coga īgnums un Manikana mulsums. Viņam sagādāja apmierinājumu, ka, turpinādams ēst, viņš aiztur princi pie galda, kaut gan tas jau sen gribēja celties.