Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tagad, kad viņas sirdī atmodās atmiņas par pagātni, un viņa atradās to varā, Anna bija tikpat skaista kā jaunības dienās, kad viņas pils durvis bija atvērtas šī paša Bekingema tēvam, jaunam, kaislīgam un nelaimīgam, kas dzīvoja tikai viņai un mira ar viņas vārdu uz lūpām.

Austrijas Anna vērās Bekingemā ar laipnu skatienu, kurā savijās mā­tes iecietība ar īpašu maigumu, kas gandrīz atgādināja koķetu mīlētāju.

— Jūsu majestāte, — Bekingems godbijīgi vaicāja, — vai jūs vēlē­jāties runāt ar mani?

— Jā, hercog, — karaliene angliski atbildēja. — Lūdzu, sēdieties.

Hercogu dziļi aizkustināja Austrijas Annas laipnība un dzimtās valo­das glāstošās skaņas, kuras viņš nebija dzirdējis kopš savas ierašanās Francijā. Viņš tūlīt saprata, ka karaliene vēlas viņam kaut ko lūgt.

Pārvarējusi savu pirmo minūšu nevilo, bet neapvaldāmo satraukumu, karaliene uzsmaidīja viņam.

— Kāda jums šķiet Francija, hercog? — viņa franciski vaicāja.

Uz mužu! (angl.)

— Tā ir skaista zeme, jūsu majestāte, — viņš atbildēja.

— Vai jūs te esat bijis agrāk?

— Jā, vienreiz, jūsu majestāte.

— Bet, protams, kā katrs kārtīgs anglis, jūs dodat priekšroku Angli­jai?

— Es vairāk mīlu savu dzimteni nekā franču dzimteni, — hercogs atbildēja. — Tomēr, ja jūsu majestāte man prasīs, kur man labāk patīk dzīvot, Londonā vai Parīzē, es atbildēšu: Parīzē.

Austrijas Anna pamanīja, ar kādu degsmi šie vārdi tika izteikti.

— Man stāstīja, ka jums ir skaistas muižas un brīnišķīga sena pils?

— Jā, mana tēva pils, — Bekingems atteica, nolaizdams acis.

— Tā nav tikai bagātība, bet arī dārgas atmiņas, — karaliene teica, domās neviļus aizklīzdama pagātnē, no kuras cilvēki tik nelabprāt šķiras.

— Tā gan ir, — hercogs piekrita, jo arī viņam tāds ievads uzvēdīja skumjas. — Tāpat kā nākotne, arī pagātne modina sapņus cilvēkos, kas spējīgi just.

— Tiesa, — karaliene klusi sacīja. — No tā jāsecina, — viņa pie­bilda, — ka jūs, hercog, kā dziļi jūtīgs cilvēks… drīz pametīsiet Franciju un atgriezīsieties savos īpašumos, pie savām relikvijām.

Bekingems pacēla galvu.

— Es tā nedomāju, jūsu majestāte, — viņš teica.

— Kā?

— Gluži otrādi, es domāju pamest Angliju un pārcelties dzīvot uz Franciju.

Tagad Austrijas Anna savukārt jutās pārsteigta.

— Kā? — viņā brīnījās. — Tātad jūs esat kritis nežēlastībā pie jaunā karaļa?

— Gluži otrādi, jūsu majestāte, karalis mani apveltī ar bezgalīgu lab­vēlību.

— Tātad jums ir kāds cits slepens iemesls?

— Nē, jūsu majestāte, — Bekingems strauji iebilda. — Manā lēmu­mā nav nekā slepena. Man patīk dzīvot Frāncijā; man patīk galms, kur visur jūtama gaume un laipnība; un vēl, jūsu majestāte, man patīk jūsu atklātie prieki, kādi manai tautai nav raksturīgi.

Austrijas Anna mazliet pasmaidīja.

— Atklātie prieki! — viņa atkārtoja. — Vai jūs, hercog, esat tā īsti padomājis par šo atklātumu?

Bekingems kaut ko nomurmināja.

— Nav tāda baudījuma, — karaliene turpināja, — kas varētu traucēt cilvēkam ar jūsu stāvokli…

— Jūsu majestāte, — hercogs viņu pārtrauca, — man liekas, jūs to ļoti uzsverat.

— Jums tā šķiet, hercog?

— Piedodiet, jūsu majestāte, bet jūs jau otro reizi pasvītrojat Angli­jas pievilcīgumu un cenšaties mazināt prieku dzīvot Francijā.

Austrijas Anna piegāja pie jaunā cilvēka, uzlika savu skaisto roku viņam uz pleca, kas nodrebēja no šī pieskāriena, un teica:

— Varat man ticēt, hercog, ka nekas nav salīdzināms ar dzīvi dzim­tenē. Man bieži nācies skumt pēc Spānijas. Es esmu nodzīvojusi garu dzīvi, milord, sevišķi garu sievietei, bet atzīstos, ka nav pagājis neviens gads, kad es neilgotos pēc Spānijas.

— Neviens gads, jūsu majestāte? — jaunais hercogs vēsi noteica. — Neviens gads pa visu to ilgo laiku, kamēr jūs bijāt skaistuma karaliene, kāda, starp citu, esat vēl joprojām?

— Ak, nevajag man glaimot, hercog, es varētu būt jūsu māte.

Šos vārdus viņa izteica ar tādu maigumu, kas iespiedās Bekingema sirdī.

— Jā, — viņa atkārtoja, — es varētu būt jūsu māte, un tāpēc došu jums labu padomu.

— Atgriezties Londonā? — viņš iesaucās.

— Jā, milord, — viņa atbildēja.

Hercogs izbiedēts sažņaudza rokas, un tas nevarēja neiespaidot sie­vieti, kuru dārgās atmiņas padarīja jūtīgu.

— Tā vajag, — karaliene piebilda.

— Ko? — viņš iesaucās. — Man visā nopietnībā pavēsta, ka man jāaizbrauc un es esmu izraidīts?..

— Jūs teicāt — izraidīts? Hercog, varētu domāt, ka jūsu dzimtene ir Francija!

— Jūsu majestāte, mīlētāju dzimtene ir tā zeme, kur dzīvo tie, ko viņi mīl.

— Ne vārda vairāk, milord, — karaliene teica. — Jūs aizmirstat, ar ko runājat!

Bekingems nokrita uz ceļiem.

— Jūsu majestāte, jūs esat prāta, labestības un žēlsirdības iemieso­jums. Jūs esat pirmā ne tikai šajā karalistē un ne tikai jūsu stāvokļa dēļ, jūs esat pirmā visā pasaulē, pateicoties jūsu cildenumam. Es taču neko neteicu. Vai tad es pateicu kaut ko tādu, kas pelnītu tik skarbu atbildi? Vai tad es nodevu sevi?

— Jūs sevi nodevāt, — karaliene klusi teica.

— Es neko neteicu! Es neko nezinu!

— Jūs est aizmirsis, ka runājat, drīzāk gan skaļi domājat sievietes klātbūtnē un bez tam…

— Un bez tam, — viņš strauji pārtrauca, — neviens to nezina, es pats atzinos tikai neviļus.

— Gluži otrādi, zina gan, hercog: jums piemīt jaunības priekšrocības, bet arī tās trūkumi.

— Es esmu nodots, par mani jums ir ziņots!

— Kas to izdarīja?

— Tie, kas jau Havrā ar velnišķīgu vērīgumu lasīja manā sirdī kā atvērtā grāmatā.

— Es nezinu, par ko jūs runājat.

— Piemēram, par vikontu de Braželonu.

— Es zinu šo vārdu, bet nepazīstu cilvēku, kam tas pieder. Nē, de Braželons neko nav teicis.

— Kas tad? O, jūsu majestāte, ja kāds būtu uzdrošinājies saskatīt manī to, ko es pats nevēlos sevī redzēt…

— Ko tad jūs darītu, hercog?

— Ir tādi noslēpumi, kas nogalina savus zinātājus.

— Tas, kurš uzzinājis jūsu noslēpumu, neprāti, vēl nav nogalināts. Jūs arī viņu nenogalināsiet. Viņam pieder visas tiesības. Tas ir vīrs, tas ir greizsirdis, tas ir otrais augstmanis Francijā, tas ir mans dēls Orleānas Filips.

Hercogs nobālēja.

— Jūs esat cietsirdīga, jūsu majestāte! — viņš pārmeta.

— Bekingem, — Austrijas Anna skumji noteica, — jūs mētājāties no vienas galējības otrā un cīnījāties ar ēnām, kad tik viegli būtu bijis palikt mierā ar sevi.

— Jūsu majestāte, ja mēs karojam, tad mirstam kaujas laukā, — jau­neklis klusi pateica, iegrimis dziļās skumjās.

Anna piegāja pie viņa un saņēma viņa roku.

— Viljē, — viņa ierunājās angliski tik dedzīgi, ka neviens nespētu pretoties, — ko jūs lūdzat? Jūs gribat, lai māte upurē jums savu dēlu, lai karliene samierinās ar sava nama negodu? Bērns, par to vairs ne­domājiet. Lai noslaucītu jūsu asaras, man jāizdara divi noziegumi, Viljē? Jūs runājāt par mirušajiem. Tie vismaz bija godbijīgi un paklausīgi; viņi padevās pavēlei doties prom; viņi aiznesa sev līdz sirdi savu izmisumu kā bagātību, jo izmisumu dāvāja mīļotā sieviete, un no viņiem bēgošā nāve šķita kā laime un žēlastība.