Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Tiklīdz viņš izlasīja vēstuli, no galerijas iznāca sulainis Bekingema livrejā un, pazinis Raulu, godbijīgi tuvojās viņam.

— No hercoga, — viņš paziņoja.

— O, — Atoss iesaucās, — es redzu, Raul, ka tu esi apkrauts ar darīšanām kā pulkvedis. Es iešu pie d'Artanjana viens pats.

— Jā, jā, es tev piedodu. Uz redzēšanos, Raul. Līdz rītdienai es būšu mājās. No rīta es, droši vien, došos atpakaļ uz Bluā, ja nesaņemšu kādas citas pavēles.

— Rīt es atbraukšu apsveicināties ar jums.

Atoss aizgāja. Rauls atvēra Bekingema vēstuli.

„De Braželona kungs, — rakstīja hercogs, — no visiem frančiem, kurus es satiku, jūs man patīkat vislabāk. Es vēršos pie jūsu draudzības jūtām. Es saņēmu lieliskā franču valodā uzrakstītu zīmīti. Būdams anglis, es baidos, ka nepietiekami labi to saprotu. Vēstule parakstīta ar dižciltīgu vārdu. Tas ir viss, ko es zinu. Vai jūs nebūtu tik laipns un neatnāktu pie manis? Es uzzināju, ka jūs esat atgriezies no Bluā.

Jums padevīgais Viljē, Bekingemas hercogs.

— Es dodos pie tava kunga, — Rauls teica, atlaizdams de Giša su­laini. — Pēc stundas es būšu pie Bekingema kunga, — viņš piebilda, pamādams hercoga sūtnim.

Vikonts de Braželons jeb pēc desmit gadiem

Otrā daļa

I Kolbēra pirmā parādīšanās 5

II Ludviķa XIV pirmā valdīšanas diena 12

III Kaislība 16

IV D'Artanjana mācība 22 V Karalis 28

VI Fukē kunga nams 45

VII Abats Fukē 55 VIII Lafontēna vīns 61

IX Galerija Senmandē 65

X Epikūrieši 69

XI Par ceturtdaļstundu nokavējis 72

XII Kaujas plāns 78

XIII Krodziņš ar izkārtni „Notrdama" 82

XIV Lai dzīvo Kolbērs! 88 XV Par to, kā d'Emerī briljants nokļuva pie

d'Artanjana 94 XVI Cik lielu atšķirību d'Artanjans saskatīja starp monsenjoru superintendantu un

intendanta kungu 101

XVII Sirds un prāta filozofija 108

XVIII Ceļojums 111 XIX D'Artanjans iepazīstas ar dzejnieku, kurš

kļuvis par burtlici, lai iespiestu savas dzejas 115

XX D'Artanjans turpina ievākt ziņas 122 XXI Lasītajs bez šaubām, brīnīsies tāpat kā

d'Artanjans, sastopot vecu paziņu 129

XXII Kurā d'Artanjana miglainās idejas sāk

TOC \o "1-3" \h \z pamazām noskaidroties 134

XXIII Krusta gājiens Vannā 142

XXIV Vannas bīskapa varenība 147 XXV Portoss sāk nožēlot, ka atvedis d'Artanjanu 157

XXVI D'Artanjans steidzas, Portoss krāc, bet

Aramiss dod padomu 168

XXVII Fukē rīkojas 173

XXVIII D'Artanjans saņem kapteiņa patentu 181

XXIX Mīlētājs un viņa iemīļotā 188

XXX Beidzot parādās šī stāsta īstā varone 194

XXXI Malikorns un Manikans 201

XXXII Manikans un Malikorns 205

XXXIII Gramona savrupmājas pagalms 211

XXXIV Princeses portrets 219 XXXV Havrā 225

XXXVI Jūrā 229

XXXVII Teltis 235

XXXVIII Nakts 244

XXXIX No Havras uz Parīzi 249

XL Ko ševaljē de Lorēns domāja par princesi 257

XLI Oras de Montalē pārsteigums 265

XLII Atosa piekrišana 274 XLIII Princis ir greizsirdīgs uz Bekingemas

hercogu 279

XLIV For ever! 287 XLV Viņa majestāte Ludviķis XIV nolemj, ka Luīze de Lavaljēra nav pietiekoši bagāta un pietiekoši skaista tādam augstmanim kā

vikonts de Braželons 293

Rīgā 1994

1994

Izdevumu sagatavojis MVU «Orgtehizdat»

Tulkojusi: L.Rozite Redaktors: HJubels Korektore: G.Kalniņa

Ofseta papīrs. Formāts 60x88 1/16 Tirāža 2000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

.

Rauls devās pie de Giša un sastapa tur de Vardu un Manikanu.

Pēc neizdevušās kaujas de Vārds izlikās Raulu nepazīstam.

De Gišs piecēlās, lai sagaidītu Braželonu.

Sirsnīgi spiezdams drauga roku, Rauls pameta ātru skatienu uz viņa viesiem, pūlēdamies izprast, par ko viņi domā.

De Vārds bija vēss un neizdibināms.

Manikans šķietami bija pilnīgi iegrimis istabas iekārtas pētīšanā.

De Gišs ieveda Raulu blakus kabinetā un piedāvāja apsēsties.

— Tu izskaties braši! — viņš uzslavēja.

— Dīvaini, — Rauls atteica, — mans noskaņojums nemaz nav sau­lains.

— Tāpat kā man, Raul. Mīlestībā neveicas.

— Jo labāk, grāf. Es justos apbēdināts, ja tev veiktos.

— Nu, tad vari neuztraukties. Es esmu dziļi nelaimīgs un turklāt vis­apkārt redzu tikai laimes lutekļus.

— Nesaprotu, — Rauls teica. — Mans draugs, lūdzu, paskaidro.

— Tūlīt sapratīsi. Es veltīgi pūlējos apspiest savas jūtas, tās tikai pie­ņēmās spēkā un pamazām pilnīgi pārņēma mani. Es atcerējos tavus pa­domus un cīnījos visiem spēkiem; es labi saprotu, kurp es eju. Tas ir ceļš uz bojāeju, es zinu. Labi! Es tomēr iešu uz priekšu.

— Neprāti! Jau pirmais solis tevi pazudinās.

— Lai notiek, kas notikdams!

— Tu tomēr ceri uz panākumiem un domā, ka princese tevi iemīlēs!

— Raul, es neesmu pārliecināts, bet ceru, tāpēc ka bez cerības nav iespējams dzīvot.

— Pieņemsim, ka tu sasniegsi laimi, bet tad tu noteikti iesi bojā.

— Es lūdzu, Raul, nepārtrauc mani; tu mani nepārliecināsi, jo es to negribu. Es tik ilgi pēc tā tiecos, ka vairs nevaru atkāpties, un esmu tā cietis, ka nāve man liktos atpestīšana. Raul, es esmu ne tikai neprātīgi iemīlējies, bet ciešu arī ārprātīgas greizsirdības mokas.

Rauls sažņaudza dūres; varēja nodomāt, ka viņš ir sadusmojies.

— Tas nu gan ir labi! — viņš noteica.

— Labi vai slikti, man viss vienalga. Lūk, ko es lūdzu no tevis, sava drauga un brāļa. Pēdējās trīs dienas princese ir kā apreibusi no sajūsmas. Pirmajā dienā es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, — es viņu ienīdu par to, ka viņa necieš tāpat kā es. Otrā dienā es nevarēju novērst acis no viņas, un ievēroju, ka viņa… Raul, viņa skatījās uz mani ja ne ar līdzjūtību, tad vismaz labvēlīgi. Bet starp mums stāv kāds trešais; viņa atbild ar smaidu tā smaidam. Blakus viņas zirgam vienmēr atrodas cita zirgs, pie viņas auss nepārtraukti skan cita glāstošā balss. Raul, visas šīs dienas mana galva kvēlo kā ugunīs. Man jāaizdzen šī ēna, jāaptumšo tās smaids, jāapklusina viņa balss!

— Tu gribi nogalināt princi? — Rauls iekliedzās.

— Nē, nē. Uz princi es neesmu greizsirdīgs; es neesmu greizsirdīgs uz vīru, bet gan uz mīļāko.

— Uz mīļāko?

— Jā… Vai tad tu neko neesi ievērojis? Ceļā tu biji daudz vērīgāks.

— Tu esi greizsirdīgs uz Bakingemas hercogu?

— Es vai mirstu no griezsirdības!

— Atkal?

— O, šoreiz to viegli nokārtot, es jau aizsūtīju viņam vēstuli.

— Tātad tu viņam rakstīji?

— Bet kā tu to zini?

— Viņš to pats pavēstīja. Skaties.

Rauls pasniedza de Gišam vēstuli, ko bija saņēmis gandrīz vienlaicīgi ar drauga vēstuli.

De Gišs alkatīgā ziņkārē to izlasīja un beidzot sacīja:

— Tā ir dižciltīga un, galvenais, pieklājīga cilvēka vēstule.

— Protams, hercogs taču ir labi audzināts cilvēks. Cerams, ka tava vēstule bija pieklājīga.

— Es tev parādīšu savu vēstuli, ja tu aiziesi pie viņa manā vārdā.

— Tas ir gandrīz neiespējami.