Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Kāpēc?

— Hercogs lūdz manu padomu tāpat kā tu.

— Jā, bet es ceru, ka tu man dosi priekšroku. Klausies, es tev lūgšu pateikt hercogam… Tas nav grūti… Kādā no tuvākajām dienām: šodien, rīt, parīt, — vārdu sakot, kad viņš vēlēsies, es satikšos ar viņu Vensenas mežā.

— Hercogs ir svešzemnieks. Turklāt viņa īpašais stāvoklis neļauj vi­ņam pieņemt izaicinājumu… Atceries, ka Vensenas mežs atrodas pavisam netālu no Bastīlijas.

— Sekas skar tikai mani.

— Bet iegansts… Kādu lai es minu?

— Nomierinies, viņš tev to nejautās… Es tāpat kaitinu hercogu kā viņš mani. Lūdzu, ej pie hercoga; es esmu gatavs lūgt, lai viņš pieņem manu izaicinājumu.

— Tas ir lieki… Hercogs jau brīdināja, ka vēlas runāt ar mani. Viņš piedalās kāršu spēlē pie karaļa… Iesim turp. Es viņu izsaukšu ārā ga­lerijā, bet tu turies nomaļus. Man pietiks, ja pārmīšu dažus vārdus.

— Tad iesim!

Pa ceļam Rauls, kurš vienīgais bija abu pušu uzticamības persona, pārdomāja, kā panākt, lai viņi salīgtu mieru.

Viņi ienāca spoži apgaismotajā galerijā, pa kuru kā zvaigznes debesīs slīdēja izdaudzinātās galma skaistules. Rauls uz mirkli aizmirsa de Gišu un aizgrābts vēroja Luīzi. Viņa stāvēja kopā ar draudzenēm un kā ap­burta, acis nenovērsdama, skatījās uz galminieku grupu, kas bija aplen­kuši karali.

Desmit soļus no prinča stāvēja hercogs Bakingems un valdzināja gan angļus, gan frančus ar savu dižciltīgo stāju un grezno tērpu.

Dažs labs no vecajiem galminiekiem vēl atcerējās viņa tēvu, bet salī­dzinājums nenāca dēlam par sliktu.

Bakingems sarunājās ar Fukē. Tas viņam stāstīja kaut ko par Belilu.

— Patlaban es nevaru viņu traucēt, — Rauls ieteicās.

— Pagaidi izdevīgu brīdi, bet, lūdzu, nokārtosim to šodien. Es degu kā ugunīs.

— Lūk, kas mums palīdzēs, — Rauls noteica, pamanījis d'Artanjanu jaunā un spožā musketieru kapteiņa mundierī.

Rauls tuvojās d'Artanjanam.

— Ševaljē, jūs meklēja grāfs de Lafērs, — viņš sacīja.

— Es tikko izrunājos ar viņu, — d'Artanjans atbildēja, izklaidīgi ska­tīdamies apkārt.

Pēkšņi viņa skatiens sastinga kā ērglim, kurš pamanījis laupījumu.

Rauls sekoja viņa skatienam un ieraudzīja, ka de Gišs sveicina d'Ar­tanjanu, tomēr, kam veltīts kapteiņa pētošais un augstprātīgais smaids, viņš tā arī nesaprata.

— Ševaljē, — Rauls lūdza, — jūs varētu man izdarīt lielu pakal­pojumu.

— Kādu, mīļais vikont?

— Man jāpasaka pāris vārdu hercogam Bakingemam, bet viņš sa­runājas ar Fukē kungu, un es, protams, nedrīkstu iejaukties viņu sarunā.

— Ak tā! Ar Fukē kungu? Vai tad viņš ir šeit? — d'Artanjans ap­vaicājās.

— Vai tad jūs neredzat? Lūk, tur.

— Tu domā, ka man ir ērtāk viņam pieiet nekā tev?

— Jūs esat svarīga persona.

— Jā, tā laikam ir. Es tik nesen saņēmu šo pakāpi, ka vienmēr par to aizmirstu.

— Redziet, viņš skatās uz jums…. ja es nemaldos.

— Nē, nemaldies vis, šo godu viņš parāda man.

— Tad jau tagad ir īstais brīdis.

— Tu domā?

— Lūdzu, pieejiet viņam.

— Labi, eju.

De Gišs nenolaida acis no Raula; Rauls deva zīmi, ka viss ir kārtībā.

D'Artanjans devās tieši pie grupiņas, kas ielenca hercogu, un pie­klājīgi sasveicinājās ar Fukē kungu un pārējiem.

— Esiet sveicināts, d'Artanjana kungs. Mēs runājām par Belilu, — Fukē sacīja īsta augstākās sabiedrības cilvēka manierē, ko citi nespēj ap­gūt visu mūžu.

— Par Belilu? Lūk, kā! — d'Artanjans atteica. — Tā taču pieder jums, Fukē kungs, vai ne?

— Fukē kungs tikko man stāstīja, ka uzdāvinājis to karalim, — Ba­kingems piebilda. — Ļoti priecājos jūs satikt, d'Artanjana kungs.

— Ševaljē, bet jūs esat redzējis Belilu? — Fukē vaicāka musketierim.

— Es tur esmu bijis tikai vienu reizi, kungs, — d'Artanjans laipni atbildēja.

— Un cik ilgi jūs tur uzturējāties?

— Tikai vienu dienu, monsenjor.

— Ko jūs redzējāt?

— Visu, ko var ieraudzīt vienā dienā.

— Kungs, jūsu acis vienā dienā var ievērot daudz ko.

Tobrīd Rauls pamāja Bakingemam.

— Superintendanta kungs, — Bakingems teica, — atstāju savā vietā kapteini, kurš labāk par mani orientējas nocietinājumos; mani sauc draugs.

Bakingems devās pie Raula, bet pa ceļam apstājās pie galda, kur spēlēja princese, karaliene māte, jaunā karaliene un karalis.

— Redzi, Raul, — de Gišs noteica. — Viņš… pasteidzies.

Izteicis komplimentu princesei, Bakingems turpināja ceļu pie Raula.

Rauls devās viņam pretī. De Gišs nekustēdamies viņus uzmanīgi vē­roja.

Brīdī, kad viņiem bija jāsatiekas, pie Bakingemas hercoga piegāja princis.

Viņa krāsotās lūpas bija savilktas apburošā smaidā.

— Ak, Dievs! — viņš draudzīgi iesāka. — Ko es dzirdēju?

Bakingems atskatījās; viņš nebija dzirdējis prinča tuvošanos.

Hercogs negaidot sarāvās. Viņa vaigi nobālēja.

— Ko jūs dzirdējāt, jūsu augstība? — viņš apvaicājās. — Kas jūs tā pārsteidza?

— Tas pat satrieca mani, kungs! — princis atbildēja. — Šī vēsts ap­bēdinās visu galmu.

— Jūsu augstība ir ļoti laipns pret mani, — Bakingems sacīja. — Es nojaušu, ka jūs runājat par manu aizbraukšanu.

— Jā gan.

— Ak vai, jūsu augstība, es Parīzē uzturējos tikai piecas vai sešas dienas, un mana aizbraukšana sarūgtinās tikai mani pašu.

De Gišs to izdzirdēja un savukārt nodrebēja.

— Viņa aizbraukšana! — viņš murmināja. — Ko viņš runā?

Filips tikpat laipnā balsī turpināja.

— Es ļoti labi saprotu, ka Anglijas karalis jūs aicina atpakaļ; visiem zināms, ka viņa majestāte Kārlis II nevar bez jums iztikt. Tomēr mums arī ir grūti jūs zaudēt. Atļaujiet man izteikt patiesu nožēlu.

— Jūsu augstība, — hercogs teica, — ticiet man, ka es pametu Fran­cijas galmu…

— Es saprotu — tāpēc, ka jūs aicina. Ja jūs domājat, ka viņa majes­tāte Kārlis II ievēros manu lūgumu, tad es apņemos lūgt viņu atstāt jūs vēl uz kādu laiku Francijā.

— Es jūtos glaimots, jūsu augstība, — Bakingems atbildēja, — bet es saņēmu kategorisku pavēli. Es nevaru ilgāk palikt Francijā, jo jau tā esmu te uzkavējies pārāk ilgi un riskēju izraisīt mana valdnieka neap­mierinātību. Es tikai šodien atcerējos, ka man vajadzēja aizbraukt jau pirms četrām dienām.

— Ak tā! — princis iesaucās.

— Jā, — Bakingems piebilda tik skaļi, lai viņu dzirdētu princese un karaliene. — Es esmu kā tas austrumnieks, kas ieraudzīja brīnišķīgu sap­ni un uz dažām dienām zaudēja saprātu. Kādā jaukā rītā viņš pamodās vesels, tas ir, pie pilnas saprašanas. Francijas galms apmulsina prātu kā šis sapnis, jūsu augstība, bet galu galā ir jāpamostas un jāaizbrauc. Es nevaru paildzināt savu uzturēšanos šeit, kā jūsu augstība man to laipni piedāvā.

— Kad jūs braucat? — Filips gādīgi apvaicājās.

— Rīt, jūsu augstība… Manas ekipāžas ir gatavas jau trīs dienas.

Karalis nolieca galvu, it kā gribētu teikt: „Ja jau tas ir izlemts, her­cog, tad vairs nav par ko runāt."

Bakingems paskatījās uz karalienēm; Austrijas Anna ar skatienu viņu uzmundrināja.

Bakingems par atbildi uzsmaidīja, aiz smaida slēpdams savu satrau­kumu.

Princis aizgāja.

Šajā brīdī no zāles viņa gala hercogam tuvojās de Gišs.