Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Apprecējusies? — de Vārds pārjautāja.

— Vai tad jūs to nezinājāt? Redzat nu, mēs zinām vairāk nekā jūs, de Varda kungs. Vai esat dzirdējis, ka parasti viņu sauca par milēdiju, nepievienojot šim titulam nekādu citu vārdu?

— Jā, kungs, es to zinu.

— Ak Dievs! — Bakingems čukstēja.

— Šī sieviete atgriezās atpakaļ Anglijā, no kurienes bija ieradusies. Pirms tam gan viņa trīs reizes mēģināja nogalināt d'Artanjana kungu. Jums šķiet, ka viņai bija tiesības tā rīkoties? Piekrītu, d'Artanjana kungs taču viņu aizvainoja. Slikti vienīgi tas, ka Anglijā šī sieviete savaldzināja kādu jaunu cilvēku, vārdā Feltons, kas kalpoja lordam Vinteram. Jūs no­bālējāt, milord Bakingem? Jūsu acis iedegās naidā un skumjās? Tādā gadījumā, milord, pabeidziet šo stāstu un pasakiet de Varda kungam, kas bija šī sieviete, kura ielika dunci jūsu tēva slepkavas rokā.

Visi iekliedzās. Hercogs noslaucīja nosvīdušo pieri.

Uz mirkli iestājās dziļš klusums.

— Jūs redzat, de Varda kungs, — ieteicās d'Artanjans, kuru Atosa stāsts bija sevišķi iespaidojis, jo spilgti atsauca atmiņā pagājušo, — re­dzat, ka ne jau mana rīcība pazudināja šo sievieti, jo viņas dvēsele jau sen bija pazudusi. Ja tagad viss ir noskaidrots, tad man atliek vienīgi padevīgi lūgt jūsu piedošanu, de Varda kungs, par šo apkaunojošo rīcību, kā es droši vien būtu lūdzis jūsu tēvam, ja viņš būtu dzīvs, kad ēs atgrie­zos Francijā pēc Kārļa I nogalināšanas.

— Tas ir par daudz, d'Artanjana kungs! — klātesošie izsaucās kā vienā balsī.

— Nē, kungi, — kapteinis sacīja. — De Varda kungs, es ceru, ka tagad starp mums viss ir skaidrs un jums vairs nebūs iemesla par mani izplatīt apkaunojošas tenkas. Mūsu rēķini ir nokārtoti, vai ne?

De Vārds paklanījās un kaut ko nomurmināja.

— Tāpat es ceru, — d'Artanjans turpināja, pieiedams pie jaunekļa, — ka turpmāk jūs atteiksieties no sava paraduma tenkot. Ja jau jūsu sirds­apziņa ir tik jutīga, ka jūs man, vecam karavīram, pēc trīsdesmit pieciem gadiem pārmetat muļķīgu jaunības aušību, ja — es atkārtoju vēlreiz — jūs esat tāds goda aizstāvis, tad arī jūs pats nedrīkstat pārkāpt sirds­apziņas un goda likumus. Tādēļ sargieties, lai manās ausīs nenonāk tādi notikumi, kuros būtu iejaukts jūsu vārds.

— Cienītais kungs, — de Vārds protestēja, — jūs veltīgi man drau­dat.

— Es vēl nesmu beidzis, de Varda kungs! — d'Artanjans viņu pār­trauca. — Jums nāksies mani uzklausīt.

Klausītāju loks kļuva ciešāks.

— Tikko jūs visu klātbūtnē runājāt par jūsu tēva un kādas sievietes godu. Tas skanēja ļoti labi. Ir patīkami apzināties, ka mūsu bērni ir tik godīgi un delikāti, kādi mēs laikam gan nebijām. Jauki, ka jauneklis tādā vecumā, kad parasti cenšas laupīt sievietes godu, gluži pretēji, ciena un aizsargā šo godu.

De Vārds saknieba lūpas un sažņaudza dūres. Varēja redzēt, ka viņu ļoti satrauc, uz ko mērķēta d'Artanjana runa, kuras sākums nesolīja neko labu.

— Kā tad jūs varējāt atļauties, — d'Artanjans turpināja, — pateikt vikontam de Braželonam, ka viņš nepazīst savu māti?

Raula acis iezibējās.

— Tā ir mana personīgā darīšana, ševaljē! — viņš iesaucās, pasper­dams soli uz priekšu.

De Vārds ļauni nosmīnēja.

D'Artanjans ar roku atstūma Raulu.

— Nepārtrauciet mani, jaunais cilvēk! — viņš pavēlēja un, nenolaiz- dams no de Varda valdonīgo skatienu, turpināja.— Es pašlaik runāju par jautājumiem, ko nevar atrisināt ar zobenu. Es to apspriežu ar goda vī­riem, kas savu zobenu cilājuši ne reizi vien. Es viņus tīšām uzaicināju. Šie kungi zina, ka noslēpums, par kuru cīnās divkaujā, vairs nav noslē­pums. Tādēļ es atkārtoju savu jautājumu de Varda kungam: kādēļ jūs apvainojāt šo jaunekli, aizskardams viņa tēvu un māti?

— Man gan liekas, — de Vārds atbildēja, — mēs drīkstam runāt visu, ko vēlamies, ja varam apstiprināt savus vārdus ar visiem līdzekļiem, kādi tikai ir godīga cilvēka rīcībā.

— Kādi līdzekļi ir šī godīgā cilvēka rīcībā, lai apstiprinātu apvai­nojumu?

— Zobens.

— Jūs grēkojat ne tikai no loģikas, bet arī no reliģijas un goda vie­dokļa. Jūs riskējat ar vairāku cilvēku dzīvību, nemaz nerunājot par jūsu pašu, kas man šķiet ļoti apdraudēta. Ja gribat būt konsekvents, tad jums ar jūsu bruņinieciskumu jāatvainojas de Braželona kungam. Pasakiet, ka apmelojāt viņu aiz vieglprātības un visa viņa rīcība liecina par viņa dižcil­tīgo izcelšanos. De Varda kungs, jūs atvainosieties tāpat kā es, vecs kap­teinis, nupat atvainojos tāda zaļknābja priekšā, kā jūs.

— Un ja nu es neatvainošos? — de Vārds noprasīja.

— Tad var notikt…

— Var notikt tas, ko jūs cerat aizkavēt, — de Vārds smīnēdams teica. — Tas loģiski novedīs pie divkaujas, ko karalis ir aizliedzis.

— Nē, cienītais kungs, — kapteinis mierīgi atteica,— jūs maldāties.

— Kas tad notiks?

— Notiks tas, ka es došos pie karaļa, kurš man ir labvēlīgs — man paveicās izdarīt viņam dažus pakalpojumus laikā, kad jūs vēl nemaz ne­bijāt pasaulē. Pavisam nesen karalis pēc mana lūguma man atsūtīja pa­rakstītu, bet vēl neizpildītu pavēli Bezmo de Monlezēna kungam, Bastī- lijas komandantam. Es teikšu karalim: „Valdniek, kāds cilvēks zemiski apvainojis de Braželona kungu, aizskardams viņa mātes godu. Es ie­rakstīju šā cilvēka vārdu tajā pavēlē, ko jūsu majestāte man iedeva, un tādēļ Varda kungs nosēdēs trīs gadus Bastīlijā." — D'Artanjans izņēma no kabatas karaļa parakstīto pavēli un parādīja de Vardam.

Redzēdams, ka viņa vārdus jauneklis neņem nopietni, viņš paraustīja plecus un nesteidzīgi devās pie galda, uz kura stāvēja tintnīca ar tik milzī­gu spalvu, kas nobiedētu pat Portosu.

De Vārds sāka saprast, ka tie nav tukši draudi. Tolaik Bastīlija bie­dēja visus. Tādēļ viņš paspēra soli tuvāk Raulam un tikko dzirdami no­teica:

— Kungs, es jums atvainojos, kā to pieprasa d'Artanjana kungs. Es esmu spiests to darīt.

— Pag, pag, de Varda kungs, — musketieris nesatricināmā mierā iebilda. Es vis neteicu: „Esmu spiests jums atvainoties." Es teicu: „Mana sirdsapziņa liek jums atvainoties." Ticiet, ka tā būs labāk, turklāt tas pa- tiesāk izteiks jūsu jūtas.

— Labi, es to pieņemu, — de Vārds atteica, — bet piekrītiet, kungi, ka labāk nostāties zem zobena cirtiena nekā pakļauties tādai tirānijai.

— Nē, kungs, zobena cirtiens nespēj pierādīt, vai jums ir taisnība vai nē, tas liecina tikai par jūsu veiklību.

— Cienītais kungs! — de Vārds izsaucās.

— Jūs atkal gribat pateikt kādu nekrietnību? — D'Artanjans viņu pārtrauca. — Tad labāk cietiet klusu!

— Vai tas ir viss? — de Vārds noprasīja.

Siguldas pilsētas BSBLIOK^A

— Viss, — d'Artanjans atbildēja, — es, tāpat kā šie kungi, esmu apmierināts.

— Varat man ticēt, — de Vārds sacīja, — jūsu mēģinājums mūs samierināt ir ļoti neveiksmīgs.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mēs ar de Braželona kungu šķiramies vēl lielāki ie­naidnieki nekā agrāk.

— Attiecībā uz mani jūs kļūdāties, — Rauls iebilda. — Man pret jums vairs nav ne mazākā naida.

De Vārds jutās galīgi iznīcināts. Viņš pārlaida istabai miglainu ska­tienu.

D'Artanjans laipni paklanījās galminiekiem, kas bija piekrituši uz­klausīt šo izskaidrošanos, un visi izklīda, atvadījušies no viņa ar rokas spiedienu.