Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Rauls izbijās, ka nepacietīgais jauneklis grib pats mest izaicinājumu, un metās viņam pretī.

— Nē, nekas, Raul, tev vairs nav ko uztraukties, — de Gišs sacīja, pastiepdams hercogam pretī abas rokas un aizvilkdams viņu aiz kolonnas.

— O, hercog! — viņš iesaucās. — Piedodiet man par manu vēstuli: es biju traks. Atdodiet man to.

— Tas tiesa, — skumji smaidīdams, jaunais hercogs atbildēja. — Jums vairs nav par ko uz mani dusmoties. Es viņu atstāju un vairs nekad neredzēšu.

Izdzirdis šos draudzīgi teiktos vārdus, Rauls saprata, ka viņa klāt­būtne ir lieka, un pagāja sāņus.

Viņš sadūrās ar de Vardu.

De Vārds runāja par Bakingema aizbraukšanu. Viņa sarunu biedrs bija ševaljē de Lorēns.

— Ļoti laicīga aizbraukšana, — de Vārds teica.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tā dārgo hercogu pasargā no zobena cirtiena.

Abi sāka smieties.

Saraucis uzacis un pietvīcis līdz ausu galiem, Rauls sašutis novērsās.

Ševaljē de Lorēns kaut kur aizgāja, bet de Vārds mierīgi nogaidīja.

— Cienītais kungs, — Rauls vērsās pie de Varda, — jūs nekā nespē­jat pārvarēt paradumu apvainot cilvēkus, kuru nav klāt. Vakar jūs aiz­vainojāt d'Artanjana kungu, šodien hercogu Bakingemu.

— Cienītais kungs, — de Vārds atbildēja, — jūs lieliski zināt, ka reizēm es apvainoju arī klātesošos.

De Vārds ar plecu gandrīz skāra Raulu. Abi pārmija naida pilnus skatienus.

Pēkšņi viņiem blakus atskanēja uzsvērti laipna balss:

— Man izklausījās, ka šeit minēja manu vārdu?

Rauls un de Vārds atskatījās. Tas bija d'Artanjans; viņš smaidīdams uzlika roku de Vardam uz pleca.

Rauls atkāpās, lai dotu vietu musketierim.

De Vārds sarāvās, nobāla, bet nekustējās ne no vietas.

Joprojām smaidīdams, d'Artanjans ieņēma Raula atstāto vietu.

— Paldies, mīļo Raul, — viņš noteica. — De Varda kungs, es gri­bētu ar jums parunāt. Raul, neaizejiet; to, ko es gribu teikt de Varda kungam, drīkst dzirdēt visi.

Smaids viņa sejā izgaisa, skatiens kļuva vēss un ass kā tērauda as­mens.

— Esmu jūsu rīcībā, kungs, — de Vārds atbildēja.

— Cienījamais kungs, — d'Artanjans turpināja, — es jau sen meklēju izdevību ar jums aprunāties un tikai šodien man laimējās. Vieta gan nav sevišķi piemērota. Varbūt jūs būtu tik laipns un atnāktu pie manis? Tas ir pavisam tuvu.

— Klausos, kungs, — de Vārds atteica.

— Vai jūs šeit esat viens? — d'Artanjans apvaicājās.

— Nē, kopā ar mani ir divi mani draugi — de Manikans un de Gišs.

— Labi, — d'Artanjans noteica. — Tomēr divi ir par maz. Jūs taču atradīsiet vēl kādu, vai ne?

— Protams, — jauneklis teica, nesaprazdams, ko d'Artanjans grib. — ' Cik vien jūs vēlaties.

— Draugus?

— Jā, kungs.

— Tad, lūdzu, paņemiet viņus līdz. Raul, nāciet arī jūs un atvediet arī de Giša kungu un Bakingemas hercogu.

— Ak Dievs, cik daudz trokšņa, — de Vārds, piespiesti smaidīdams, atteica.

Kapteinis pamāja, aicinādams viņu paciesties, un devās uz savu istabu.

D'Artanjana istaba nebija tukša. Tur viņu gaidīja grāfs de Lafērs.

— Nu kā? — viņš vaicāja, ieraudzījis d'Artanjanu.

— De Varda kungs parāda man godu, apmeklēdams mani kopā ar dažiem saviem un mūsu draugiem.

Aiz musketiera parādījās de Vārds un Manikans.

Viņiem sekoja de Gišs un Bakingems, pārsteigti un nesaprazdami, ko no viņiem vēlas.

Pēdējais ienāca Rauls kopā ar dažiem galminiekiem. Pamanījis grāfu, viņš apstājās tam blakus.

D'Artanjans uzņēma viesus, cik laipni vien iespējams.

Atvainojies katram par traucējumu, viņš pievēsās de Vardam, kurš, par spīti savai savaldībai, tomēr nespēja apslēpt izbrīnu, kam piejaucēs satraukums.

— Cienījamais kungs, — d'Artanjans iesāka, — tagad, kad mēs ne­esam karaļa pilī un varam runāt skaļi, nepārkāpdami pieklājības normas, es jums pateikšu, kāpēc uzdrošinājos uzaicināt jūs un visus šos kungus. No sava drauga de Lafēra es uzzināju, ka jūs izplatāt par mani aiz­vainojošas tenkas; man teica, ka jūs uzskatāt mani par savu nāvīgāko ienaidnieku tāpēc, ka es it kā esot bijis jūsu tēva nāvīgākais ienaidnieks.

— Jā, tā ir, cienītais kungs, es to teicu, — atbildēja de Vārds, kura sejā bālumu nomainīja viegls pietvīkums.

— Tātad, vai jūs apvainojat mani par noziegumu vai zemisku rīcību? Lūdzu, izsakiet savu apvainojumu skaidrāk.

— Liecinieku klātbūtnē, cienījamais kungs?

— Protams, liecinieku klātbūtnē; jūs redzat, ka es tīšām izvēlējos vi­ņus par lieciniekiem šajā goda lietā.

— Jūs neprotat novērtēt manu delikātumu, cienītais kungs. Tiesa, es jūs apvainoju, bet neatklāju visus sīkumus. Es apmierinājos ar to, ka iz­teicu savu naidu cilvēkiem, kuriem jums tas bija jāatstāsta. Jūs neņēmāt vērā manu atturīgumu, kaut arī bijāt tajā ieinteresēts. D'Artanjana kungs, es nepazīstu jūsu parasto saprātīgumu.

D'Artanjans sāka kodīt ūsas.

— Cienījamais kungs, — viņš teica, — man jau bija tas gods lūgt jūs skaidrāk formulēt, ko jūs man pārmetat.

— Visu priekšā?

— Protams.

— Pat ja runa ir par apkaunojošu rīcību?

— Noteikti.

Šīs ainas liecinieki pārmija satrauktus skatienus, bet, redzēdami, ka d'Artanjans nemaz neuztraucas, nomierinājās.

De Vārds joprojām klusēja.

— Runājiet, cienītais kungs, — musketieris mudināja. — Jūs redzat, ka visi gaida.

— Nu, tad klausieties. Mans tēvs mīlēja kādu sievieti, dižciltīgu sie­vieti, un viņa mīlēja manu tēvu.

D'Artanjans saskatījās ar Atosu.

De Vārds turpināja.

— D'Artanjana kungs pārtvēra vēstuli, kurā tika noteikta satikšanās, un pārģērbies ieradās gaidītā vietā; pēc tam viņš izmantoja tumsu…

— Tā ir taisnība, — d'Artanjans apstiprināja.

Klātesošajiem pārskrēja vieglas šalkas.

— Jā, es rīkojos slikti. Cienītais kungs, ja jau jūs esat tik precīzs, tad piemetiniet vēl, ka šā notikuma laikā man vēl nebija pat divdesmit viens gads.

— Tā tomēr ir apkaunojoša rīcība, — de Vārds teica. — Tik neko­rekta rīcība muižniekam nav piedodama.

Atkal ieskanējās šalkoņa, bet šoreiz tajā jautās izbrīns un pat šaubas.

— Tā bija nelāga rīcība, — d'Artanjans noteica. — Es negaidīju, kamēr de Varda kungs mani nosodīs, bet pats sev to rūgti pārmetu. Ar gadiem es kļuvu prātīgāks un godīgāks, un izpirku savu vainu ar ilgstošām nožēlām. Kungi, aicinu jūs par tiesnešiem. Tas notika tūkstoš sešsimt divdesmit sestajā gadā, laikā, par kuru jūs zināt tikai no nostāstiem. Tajā laikā mīlestība nebija sevišķi smalka līdzekļu izvēlē, un sirdsapziņa nebija, kā tagad, iepriecinājuma vai moku avots. Mēs bijām jauni kareivji, kas mūžam cīnījās un vienmēr staigāja ar zobeniem rokā. Mums ik brīdi draudēja nāve; karš mūs padarīja raupjus, bet kardināls lika pasteigties. Vārdu sakot, es nožēloju savu rīcību; vēl vairāk, de Varda kungs, es līdz šim brīdim to sev pārmetu.

— Tas ir skaidrs, jo tāda rīcība nevarēja neizraisīt nožēlu. Taču jūs pazudinājāt šo sievieti. Tā, par kuru jūs stāstījāt, nespēdama izturēt kau­nu un pāridarījumu, bēga no Francijas, un no tā laika neviens neko nezi­na par viņas tālāko likteni.

— Jūs kļūdāties, — grāfs de Lafērs drūmi pasmīnēja, pastiepdams roku uz de Varda pusi, — viņu ir redzējuši, cienītais kungs, un starp mums pat ir cilvēki, kas viņu pazīs pēc mana apraksta. Tā bija divdesmit piecus gadus veca, tieviņa un bāla gaišmate, kas bija apprecējusies An­glijā.