Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

— Un viņa atraitne apprecējās otrreiz ar de Sanremī kungu, hercoga atraitnes pils pārvaldnieku?

— Jūsu majestāte ir lieliski informēts.

— Atceros, atceros… Pēc tam meiteni pieņēma par jaunās herco­gienes galma dāmu.

— Jūsu majestāte zina visu labāk par mani.

Karalis mazliet pārdomāja un, paslepus uzmetis skatienu Atosa rūpju pilnajai sejai, sacīja:

— Grāf, man liekas, viņa nav sevišķi skaista?

— Es neesmu lietpratējs, — Atoss atteica.

— Es viņu redzēju, un viņa mani nepārsteidza ar skaistumu.

— Viņa ir ļoti lēnīga un kautrīga, bet nav sevišķi skaista, jūsu majestāte.

— Tomēr viņai ir brīnišķīgi gaiši mati…

— Liekas, jā.

— Un diezgan skaistas zilas acis…

— Pilnīgi pareizi.

— Tātad skaistuma ziņā nekā neparasta nav. Pāriesim pie naudas lietām.

— Pūrā, lielākais, piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši livru, bet ie­mīlējušies nav mantkārīgi, jūsu majestāte. Es arī nepiešķiru sevišķi lielu nozīmi naudai.

— Ja tās ir pārāk daudz, jūs gribat teikt. Nepieciešamie līdzekļi to­mēr ir svarīgi. Bez nekustamā īpašuma sieviete ar piecpadsmit tūkstošiem pūrā nevar palikt galmā. Mēs izlabosim šo trūkumu, es to gribu izdarīt Braželona labā.

Atoss paklanījās.

Karalis atkal pamanīja viņa vēso izturēšanos.

— Tagad no mantas pāriesim pie izcelšanās, — Ludviķis XIV tur­pināja. — Viņa ir marķīza de Lavaljēra meita, tas ir labi, bet ir vēl arī mīļais Sanremī, kas visu nedaudz pasliktina. Tiesa, viņš ir tikai patēvs, bet tomēr tas sabojā iespaidu… Grāf, man liekas, ka jūs ļoti augstu vērtē­jat savas dzimtas asiņu tīrību.

— Valdniek, es vērtēju augstu tikai savu padevību jūsu majestātei.

Karalis atkal uz mirkli apklusa.

— Ziniet, grāf, — viņš pēc tam teica, — no mūsu sarunas sākuma jūs mani pārsteidzat. Jūs lūdzat manu piekrišanu laulībām un acīm­redzami esat ļoti apbēdināts, ka jums jāizsaka šis lūgums. O, neskatoties uz savu jaunību, es reti kļūdos. Reizēm manam prātam palīgā nāk drau­dzība, reizēm neuzticība, kas divkāršo vērīgumu. Vēlreiz atkārtoju, ka jūs lūdzat negribīgi.

— Jā, jūsu majestāte, tā ir tiesa.

— Tad es jūs nesaprotu. Atsakiet.

— Nē, jūsu majestāte. Es no visas sirds mīlu Braželonu; viņš ir ie­mīlējies de Lavaljērā un iztēlojas sev nākamās paradīzes ainas. Es ne­esmu no tiem, kas ar prieku satriec jaunības ilūzijas. Man nepatīk šīs laulības, bel es lūdzu jūsu majestāti tām piekrist pēc iespējas ātrāk un padarīt Raulu laimīgu.

— Grāf, bet vai viņa Raulu mīl?

— Ja jūsu majestāte vēlas, lai es teiktu patiesību, tad es neticu Luīzes de Lavaljēras mīlestībai. Viņa ir ļoti jauna, gandrīz vēl bērns; viņa ir apreibusi no prieka. Galms un gods kalpot hercogienei nomāks to maigumu, kas vēl varbūt mājo viņas sirdī. Tā būs laulība, kādas jūsu majestāte var bieži novērot galmā. Braželons tomēr grib viņu precēt; lai tā ari notiek.

— Jūs gan neatgādināt padevīgos tēvus, kas kļūst par savu bērnu vergiem, — karalis piezīmēja.

— Jūsu majestāte, man ir stingra griba, ja es saduros ar ļauniem cilvēkiem; man nav spēka cīnīties ar cēlām sirdīm. Rauls cieš un skumst; viņa parasti rosīgais prāts ir aprimis un sadrūmis. Es nedrīkstu jūsu ma­jestātei atņemt viņa pakalpojumus.

— Es jūs saprotu, grāf, — karalis domīgi noteica, — un, galvenais, saprotu jūsu sirdi.

— Tad man nav jāstāsta jūsu majestātei, kāpēc es cenšos nodrošināt šo bērnu laimi, vai, pareizāk sakot, mana dēla laimi.

— Es arī vēlos Braželona laimi.

— Tātad, valdniek, es gaidu jūsu parakstu. Rauls jutīsies pagodināts ierasties, lai saņemtu jūsu piekrišanu.

— Jūs maldāties, grāf, — karalis noteikti atbildēja. — Es tikko teicu jums, ka vēlu laimi vikontam, un tieši tāpēc pašlaik nepiekrītu viņa lau­lībām.

— Bet, jūsu majestāte, — Atoss iesaucās, — jūs apsolījāt…

— Ne jau to, grāf. To es jums neapsolīju, jo tas ir pretrunā ar ma­niem nodomiem.

— Es saprotu jūsu majestātes labvēlību un augstsirdību pret mani; es tomēr neuzdrošinos atgādināt, ka es apņēmos būt par sūtni.

— Sūtnis bieži lūdz, bet ne vienmēr lūgums tiek apmierināts.

— Jūsu majestāte, tas būs liels trieciens Braželonam!

— Es došu šo triecienu pats; es parunāšu ar vikontu.

— Jūsu majestāte, mīlestība ir nepārvarams spēks!

— Neraizējieties par to. Man ir savi nodomi ar Braželonu. Es ne­saku, ka viņš neprecēsies ar de Lavaljēras jaunkundzi. Es tikai nevēlos, lai viņš apprecas tik agri. Es nevēlos, lai viņš apprecas, pirms viņa vēl nav izvirzījusies, bet viņš savukārt nopelnījis pagodinājumus, ko es gribu viņam piešķirt. Vārdu sakot, es gribu, lai viņi pagaida.

— Jūsu majestāte, es vēlreiz…

— Grāf, jūs teicāt, ka esat atnācis lūgt manu žēlastību?

— Jā, protams.

— Labi, tad esiet žēlīgs ari pret mani: nerunāsim vairs par to. Droši vien drīz es sākšu karu, un man būs vajadzīgi neprecējušies muižnieki. Es neuzdrošināšos sūtīt zem lodēm precētu cilvēku un ģimenes tēvu. Pat Braželona dēļ es nevaru dot ne no šā, ne no tā pūru man nepazistamai meitenei: tas radītu skaudību manos muižniekos.

Atoss palocījās un neko neatbildēja.

— Vai tas ir viss, ko jūs vēlējāties no manis? — Ludviķis XIV pie­bilda.

— Viss, jūsu majestāte. Atļaujiet tagad atvadīties. Vai man brīdināt Raulu?

— Es atbrīvoju jūs no šī nepatīkamā pienākuma. Pasakiet vikontam, ka rīt no rīta es viņu pieņemšu un parunāšu ar viņu, bet šovakar, grāf, satiksimies pie kāršu galda.

— Es esmu ceļojuma tērpā, jūsu majestāte.

Iznācis no kabineta, Atoss ieraudzīja Braželonu, kas viņu jau gaidīja.

— Nu kā, grāf? — jauneklis vaicāja.

— Raul, karalis mums ir labvēlīgs, — varbūt ne gluži tā, kā jūs bijāt domājis, bet viņš ir augstsirdīgs un vēl labu mūsu dzimtai.

— Jums ir sliktas ziņas, grāf, — jauneklis nobālēdams sacīja.

— Rīt no rīta karalis jums noteikti izstāstīs, ka tās nav nemaz tik sliktas ziņas.

— Bet karalis neparakstīja?

— Karalis pats grib sastādīt jūsu līgumu, Raul, un ļoti pamatīgi, bet tam viņam pašlaik nav laika. Pārmet pats savai nepacietībai, nevis karaļa labajai gribai.

Rauls, kas pazina grāfa atklātību, bet reizē arī viņa atjautību, no­skuma.

— Tu nenāksi kopā ar mani? — Atoss vaicāja.

— Piedodiet, grāf, es sekošu jums, — Braželons nočukstēja.

Rauls kāpa lejup pa kāpnēm aiz Atosa.

— O, ja jau es esmu šeit, — grāfs pēkšņi ieteicās, — vai es nevaru satikties ar d'Artanjanu?

— Vai jūs vēlaties, lai es pavadu jūs pie viņa? — Braželons pajau­tāja.

— Jā, protams.

— Tas ir pa citām kāpnēm.

Viņi sāka iet uz citu pusi. Uz laukumiņa pie lielās galerijas Rauls ieraudzīja kalpotāju de Giša livrejā; izdzirdis Raula balsi, sulainis piestei­dzās pie viņa.

— Kas noticis? — Rauls noprasīja.

— Jums zīmīte, kungs. Grāfs uzzināja, ka jūs esat atgriezies, un tūlīt uzrakstīja jums. Es jūs meklēju jau veselu stundu.

— Jūs atļausiet, grāf? — Rauls vaicāja, pieiedams pie Atosa un gata­vodamies atvērt vēstuli.

— Lasiet.

„Dārgo Raul, — grāfs rakstīja, — man nepieciešams nekavējoties ap­runāties ar jums par svarīgu lietu. Es zinu, ka jūs esat atgriezies; nāciet drīzāk."