Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

to?

— Tieši tā.

— Ko! Piektajā dienā pēc kāzām jūsu sieva dod priekšroku kādam citam un apmeklē kādu citu? Sargieties, Filip, jūs pārspīlējat viņas vainu; kas par katru cenu meklē pierādījumus, neko nevar pierādīt.

Mātes nopietnās balss izbiedēts, princis gribēja atbildēt, bet spēja tikai neskaidri kaut ko nomurmināt.

— Nu, re, jūs atkāpjaties? — Austrijas Anna sacīja. — Jo labāk! Jūs atzīstat savu apvainojumu kļūdainumu.

— Nē, nē, — Filips iekliedzās, — es neatkāpjos, un es pierādīšu savus vārdus. Es teicu „priekšrocība", vai ne? Es teicu «apmeklējumi"? Tad klausieties…

Austrijas Anna bija gatava klausīties ar labpatiku, kādu vienmēr izjūt pat viskrietnākā sieviete, pat vislabākā māte arī tad, ja viņa ir karaliene, kad viņai stāsta par laulāto strīdiem.

— Tātad. — Filips turpināja, — izskaidrojiet man kaut ko.

— Ko tad?

— Kāpēc mana sieva paturēja angļu galminiekus? Paskaidrojiet!

Filips bija pārliecināts, ka karaliene uz šo jautājumu nevarēs atbildēt, tāpēc, sakrustojis rokas, mierīgi gaidīja, skatīdamies uz māti.

— Tas ir ļoti vienkārši, — Austrijas Anna atbildēja, — tāpēc, ka angļi ir viņas tautieši; tāpēc, ka viņi iztērējuši daudz naudas, pavadīdami viņu uz Franciju; tāpēc, ka būtu nepieklājīgi un pat pretēji valsts inte­resēm pēkšņi sūtīt atpakaļ dižciltīgu ģimeņu pārstāvjus, kas nebaidījās ne no kādiem upuriem, lai pierādītu savu padevību.

— Ak, māmiņ! Ir nu gan milzīgs upuris atbraukt no viņu draņķīgās dzimtenes uz mūsu skaisto zemi, kur par vienu ekiju var nopirkt vairāk nekā tur par četriem! Izcila padevība nojāt simt ljē, pavadot sievieti, kurā ir iemīlējušies!

— Iemīlējušies? Filip, domājiet, ko jūs runājat!

— Es zinu, ko saku!

— Kas tad ir iemīlējies princesē?

— Skaistais Bekingemas hercogs… Vai jūs arī viņu grasāties aizstā­vēt?

Austrijas Anna nosarka un pasmaidīja. Šis vārds atsauca viņas atmiņā tik daudz skaistu un reizē skumju atmiņu.

— Bekingemas hercogs? — viņa čukstēja.

— Jā, viens no salona mīluļiem, kā mēdza teikt mans vectēvs IndriķisIV.

— Bekingemi ir uzticami un drošsirdīgi, — Anna apņēmīgi noteica.

— Nu, lūk, tagad mana māte aizstāv manas sievas sirdsdraugu! — izmisis līdz asarām, iekliedzās izlutinātais Filips.

— Mans dēls, — Austrijas Anna viņam pārmeta, — šis izteiciens nav jūsu cienīgs. Jūsu sievai nav nekādu sirdsdraugu, bet, ja tāds arī uzrastos, tas nebūs Bekingemas hercogs. Es vēlreiz saku, ka viņa dzimtas vīrieši ir godīgi un uzticami; viņi tur svētus viesmīlības likumus.

— Māmiņ! — Filips iesaucās. — Bekingems ir anglis, bet vai tad angļi sargā franču prinču un karaļu īpašumu?

Anna atkal pietvīka un aizgriezās, it kā, lai izņemtu spalvu no tint­nīcas, bet patiesībā, vēlēdamās noslēpt no dēla savu nosarkušo seju.

— Filip, jūs lietojat izteicienus, kas mani mulsina, — viņa sacīja. — Jūsu naids padara jūs aklu, bet mani biedē. Nu, padomājiet un apsve­riet…

— Man nav ko apsvērt, es redzu.

— Ko tad jūs redzat?

— Es redzu, ka Bekingemas hercogs neatkāpjas no manas sievas. Viņš uzdrošinās pasniegt viņai dāvanas, un viņa atļaujas tās pieņemt. Va­kar viņa ierunājās par sausajām smaržām ar vijolīšu aromātu. Mūsu par- fimēri nespēja iegūt šo aromātu, kā jūs, māmiņ, zināt, jo pati veltīgi pra­sījāt viņiem sausās smaržas. Bet hercogam tās bija līdz. Tātad viņš tās uzdāvināja manai sievai.

— Jūs būvējat piramīdu uz adatu smailēm, — Austrijas Anna aiz­rādīja. — Piesargieties. Kas tur slikts, ja cilvēks iedod savai tautietei jau­nu smaržu recepti? Varu jums teikt, ka jūsu dīvainie apgalvojumi rada manī smagas atmiņas par jūsu tēvu, kas man bieži lika netaisnīgi ciest.

— Hercoga Bekingema tēvs droši vien bija savaldīgāks un godbijī­gāks nekā dēls, — Filips vieglprātīgi noteica, nemanīdams, ka dziļi aiz- v vaino māti.

Karaliene nobāla un drudžaini piespieda roku pie krūtīm. Tomēr viņa ātri savaldījās un teica:

— īsāk sakot, jūs esat šeit ieradies ar noteiktu nodomu?

— Protams.

— Tad sakiet.

— Māmiņ, es atnācu šurp, lai pasūdzētos jums un brīdinātu, ka ne­cietīšu tādu hercoga Bekingema izturēšanos.

— Ko tad jūs darīsiet?

— Es sūdzēšos karalim.

— Bet ko jums var palīdzēt karalis?

— Tad es rīkošos pats, — princis teica, un viņa sejā parādījās ciet­sirdīgas apņēmības izteiksme, kas bija dīvainā pretrunā ar viņa maigo seju.

— Ko jūs saucat par rīcību? — Austrijas Anna izbijusies noprasīja.

— Es vēlos, lai hercogs liek mierā manu sievu. Es vēlos, lai viņš atstāj Franciju, un izteikšu viņam savu gribu.

— Jūs neko neizteiksiet, Filip, — karaliene iebilda, — tāpēc ka jūs rīkosieties ļauni, ja tā pārkāpsiet viesmīlības likumus, un es lūgšu karalim jūs stingri sodīt.

— Jūs man draudat, māmiņ! — Filips žēli iesaucās. — Jūs draudat, kad es jums sūdzu bēdas!

— Nē, es jums nedraudu, es tikai gribu, lai jūs nomierinātos. Ja jūs tik asi aizskarsiet Bekingemas hercogu vai jebkuru citu angli, pat ja jūs būsiet tikai nepieklājīgs, jūs varat radīt starp Franciju un Angliju visai nepatīkamas nesaskaņas. Kā tad tā? Princis, Francijas karaļa brālis, nespēj neizrādīt savu aizvainojumu, pamatotu vai ne, ja to prasa politiskā nepieciešamība!

— Bet, valdniec, — Filips iesaucās, — esiet taču māte, nevis ka­raliene; es taču runāju ar jums kā dēls. Mana saruna ar Bekingemu ilgs tikai dažas minūtes.

— Es jums aizliedzu uzsākt sarunas par to ar Bekingemu, — kara­liene atbildēja tikpat valdonīgi kā iepriekš. — Tas nav jūsu cienīgi.

— Labi, es neuzstāšos pret viņu atklāti, bet es izteikšu savu gribu princesei.

— Ā, - Austrijas Anna, skumju atmiņu pārņemta, sacīja, — ne­mociet savu sievu, dēls! Nekad nerunājiet ar viņu pārāk valdonīgā balsī. Uzvarēta sieviete ne vienmēr ir pārliecināta par savu zaudējumu.

— Ko tad lai dara?.. Man ar kādu jāaprunājas.

— Jā, laikam ar jūsu liekulīgajiem draugiem, ar dc Lorēnu vai de Vardu?.. Atļaujiet rīkoties man, Filip. Jūs gribat, lai Bekingemas hercogs aizbrauc, vai ne?

— Cik vien iespējams, ātrāk, māmiņ.

— Tad atsūtiet pie manis hercogu. Uzsmaidiet viņam, neizrādiet sa­vas jūtas ne sievai, ne karalim, nevienam. Prasiet padomu tikai man. Diemžēl es zinu, par ko pārvēršas ģimenes dzīve, kad tajā iejaucas pa­domdevēji.

— Labi, māmiņ.

— Jūs būsiet apmierināts, Filip. Sameklējiet hercogu.

— O, to nav grūti izdarīt.

— Kur tad viņš ir, pēc jūsu domām?

— Protams, ka pie princeses durvīm un gaida viņas iznācienu. Par to nav ko šaubīties.

— Labi, — Austrijas Anna mierīgi teica. - Pasakiet, lūdzu, her­cogam, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis.

Filips noskūpstīja mātes roku un tad devās meklēt Bekingemas her­cogu.

Klausīdams karalienes mātes uzaicinājumam, lords Bekingems ieradās pie viņas pusstundu pēc Orleānas hercoga aiziešanas.

Kad sulainis nosauca viņa vārdu, karaliene, kas sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, piecēlās un ar smaidu atbildēja uz hercoga graciozo un god­bijīgo paklanīšanos.

Austrijas Anna bija vēl saglabājusi savu skaistumu. Kaut arī viņa vairs nebija jauna, tomēr visiem zināms, ka viņas krāšņie pelnu krāsas mati, skaistās rokas un lūpas radīja vispārēju sajūsmu.