Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Brīžiem princis nožēloja, ka devis Lorēnam tādu varu pār sevi, un tas var neievērot etiķetes prasības.

Brīdi pa brīdim princis pacēla acis pret debesīm, tad atkal pievērsa tās pastētes gabaliem, ko de Lorēns cītīgi tiesāja. Beidzot viņš tomēr neizturēja, un, kad piedāvāja augļus, nikni piecēlās no galda, ļaudams de Lorēnam pabeigt brokastis vienatnē.

Hercogs nevis izgāja, bet izskrēja priekšistabā, un, ieraudzījis kalpo­tāju, čukstus tam kaut ko pavēlēja.

Nevēlēdamies atgriezties ēdamistabā, viņš izgāja cauri savām istabām, nolēmis sameklēt savu māti lūgšanu istabā, kur viņa parasti šajā laikā uzturējās. Bija ap desmitiem no rita.

Austrijas Anna rakstīja, kad ienāca princis.

Karaliene māte ļoti mīlēja savu skaisto jaunāko dēlu, kam bija maigs raksturs.

Orleānas hercogs patiešām bija maigāks un, ja tā varētu teikt, sie­višķīgāks par karali.

Māti valdzināja viņa jūtīgums, kas vienmēr saista sievietes. Austrijas Anna vienmēr bija ļoti vēlējusies meitu, un Filipā viņa atrada divpads­mitgadīga bērna uzmanību, maigumu un piekļāvību.

Apmeklēdams māti, princis jūsmoja par viņas skaistajām rokām, deva padomus par dažādām pomādēm un smaržu receptēm, par kurām viņa tā raizējās, apburošā bērnišķīgumā skūpstīja viņas pirkstus un acis, vien­mēr uzcienāja viņu ar saldumiem un runāja par viņas jaunajiem tērpiem.

Vecāko dēlu Austrijas Anna mīlēja kā karali, vai pareizāk, kā karaļa goda iemiesojumu. Ludviķis XIV viņai iemiesoja Dieva dotas tiesības. Ar karali viņa bija karaliene māte, bet ar Filipu — tikai māte.

Princis zināja, ka mātes rokas ir vispatīkamākais un drošākais pat­vērums pasaulē.

Jau bērnībā Filips tur slēpās pēc strīdiem ar Ludviķi. Bieži pēc dun­kām, ar kurām viņš apveltīja viņa majestāti, vai pēc rīta cīniņiem vienos krekliņos ar kambarsulaini Laportu tiesneša lomā, vai divkaujas, kurā ka­ralis un viņa nepakļāvīgais vasalis laida darbā dūres un nagus, Filips, pats nobijies par savu uzvaru, meklēja atbalstu pie mātes vai arī centās saņemt no viņas apliecinājumu, ka Ludviķis XIV piedos, ko tas darīja gluži nelabprāt.

Pateicoties savai starpniecībai, Austrijas Annai izdevās nolīdzināt vi­sas dēlu domstarpības, un viņai tika uzticēti visi viņu noslēpumi.

Karalis mazliet apskauda mātes lielo mīlestību pret brāli, bet tieši tāpēc vairāk pakļāvās Austrijas Annai un sirsnīgāk rūpējās par viņu, nekā varētu gaidīt, ņemot vērā viņa raksturu.

Tādu pašu taktiku Austrijas Anna ievēroja attiecībā pret jauno kara­lieni.

Anna gandrīz neierobežoti valdīja pār karalisko pāri un jau veica priekšdarbus, lai tikpat neierobežoti valdītu sava otrā dēla ģimenē.

Tātad mēs teicām, ka karaliene rakstīja, kad princis ienāca viņas lūg­šanu istabā. Filips izklaidīgi noskūpstīja mātei roku un apsēdās bez viņas uzaicinājuma.

Austrijas Annas galmā stingri ievēroja etiķetes prasības, un tāds pār­kāpums liecināja par dziļu satraukumu, sevišķi vēl, ja to darīja Filips, kam īpaši patika izrādīt mātei savu godbijību.

— Kas jums noticis, Filip? — Austrijas Anna vaicāja dēlam.

— O, jūsu majestāte, ļoti daudz, — princis bēdīgi izdvesa.

— Tajā visā, kas jūs mulsina, droši vien ir kaut kas tāds, kas jums sagādā vairāk rūpju nekā pārējais? — Austrijas Anna turpināja.

— Jā.

— Es klausos.

Filips jau pavēra muti, lai atklātu savas rūpes. Negaidīti viņš aprāvās, un viss, kas pārpildīja viņa sirdi, izteicās nopūtā.

— Filip, esiet nu stingrāks, — karaliene mudināja. — Kad par kaut ko sūdzas, tas parasti izrādās kāds cilvēks, kas traucē, vai ne?

— Jūsu majestāte, jautājums, ko es tagad gribu skart, ir diezgan ku­telīgs.

— Ak, Dievs!

— Jā, tāpēc, ka sieviete…

— A, jūs gribat runāt par princesi? — karaliene jautāja ar dzīvu ziņkāri.

— Par princesi?

— Jā, par jūsu sievu.

— Jā, saprotu.

— Kas tad ir? Ja jūs gribat runāt par princesi, tad nekautrējieties, dēls. Es esmu jūsu māte, bet princese man ir sveša. Tomēr viņa ir mana vedekla, un ziniet, ka es uzklausīšu visu, ko jūs man par viņu stāstīsiet, kaut vai tikai jūsu dēļ.

— Sakiet, vai jūs neko neesat ievērojusi? — Filips noprasīja.

— Ievērojusi, Filip? Jūs tik nenoteikti runājat, ka tas mani satrauc… Ko tad man vajadzēja ievērot?

— Vai princese ir skaista?

— Jā, protams.

— Tomēr viņa nav skaistule.

— Nē, bet ar gadiem viņa var kļūt neparasti skaista. Jūs taču redzat, kā dažu gadu laikā izmainījusies viņas seja. Viņa attīstīsies aizvien tālāk. Viņai taču ir tikai sešpadsmit gadi. Piecpadsmit gadu vecumā es arī biju ļoti tieva; bet princese ir skaista arī tagad.

— Tātad viņu var ievērot.

— Protams, pat parastai sievietei pievērš uzmanību, kur nu vēl prin­cesei.

— Vai viņa ir labi audzināta?

— Karaliene Henriete, viņas māte, ir diezgan vēsa sieviete ar dažā­dām pretenzijām, bet viņai ir cēlas jūtas. Jaunās princeses audzināšana mazliet atstāta novārtā, bet es domāju, ka viņai ieaudzināti stingri prin­cipi. Tā vismaz man likās, kamēr viņa uzturējās Francijā. Pēc tam viņa bija Anglijā, un es nezinu, kas noticis tur.

— Ko jūs gribat ar to teikt?

— Ak, Dievs, es saku, ka mazliet vieglprātīgas galvas var sagrozīt laime un bagātība.

— Jūsu majestāte, jūs pateicāt tieši to, ko es domāju. Man šķiet, ka princese ir mazliet vieglprātīga.

— Nevajag pārspīlēt, Filip. Viņa ir asprātīga un nedaudz koķeta, bet tas viņas vecumā ir ļoti dabiski. Bez tam, mans dēls, ja mēs runājam par augsti stāvošām personām, tad šis trūkums nāk par labu galmam. Mazliet koķetai princesei vienmēr apkārt ir spožs galms. Viens viņas smaids rada asprātību, greznību un pat vīrišķību: par skaistas sievas vīru muižnieki labāk cīnās.

— Padevīgi pateicos, — Filips neapmierināti atbildēja. — Jūs iztēlo­jat man satraucošas nākotnes ainas.

— Kā tā? — tēlotā naivumā karaliene apvaicājās.

— Jūs labi zināt, kā es nevēlējos precēties, — Filips bēdīgi teica.

— O, šoreiz jūs mani biedējat! Tātad jums ir nopietns pamats būt neapmierinātam ar princesi?

— Es nesaku, ka nopietns.

— Kāpēc tad šī drūmā seja! Ja jūs staigāsiet ar tādu seju, sargieties: domās, ka jūs esat ļoti nelaimīgs vīrs.

— Es patiešām neesmu laimīgs vīrs, un es gribu, lai to redzētu.

— Filip! Filip!

— Jīisu majestāte, teikšu jums atklāti: es negaidīju tādu dzīvi, kāda man ir tagad.

— Paskaidrojiet.

— Mana sieva nekad nav kopā ar mani. Viņa pastāvīgi man pazūd. No rītiem — vizītes, sarakste, tualete; vakarā balles un koncerti.

— Filip, jūs esat greizsirdīgs!

— Es? Pasarg, Dievs! Lai citi tēlo greizsirdīga vīra muļķīgo lomu. Nē, es esmu dusmīgs.

— Filip, jūs savai sievai pārmetat ļoti nenozīmīgus pārkāpumus, un līdz tam laikam, kamēr jums nebūs nopietnāka iemesla…

— Uzklausiet mani! Kaut arī sieviete nav vainīga, viņa var iedvest vīram nemieru. Daži apmeklējumi un dažas labvēlības zīmes var pat vis­mazāk greizsirdīgo vīru novest Dievs vien zin, cik tālu…

— Nu beidzot! Apmeklējumi, labvēlība — lieliski! Jau veselu stundu mēs runājam aplinkiem, un tikai tagad jūs tos atmetāt.

— Nu, jā.

— Tas jau ir daudz nopietnāk. Vai tad jūs apvainojat princesi par