Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Bekingems piecēlās kājās. Viņa seja bija sāpēs savilkta, viņš piespieda roku pie sirds.

— Jums taisnība, jūsu majestāte, — viņš atbildēja, — bet tie, par kuriem jūs runājat, saņēma pavēli no mīļotās lūpām. Viņus neizdzina, bet lūdza aizbraukt; par viņiem nesmējās.

— Nē, viņus saglabāja atmiņā, — Austrijas Anna čukstēja. — Bet kas tad saka jums, ka jūs dzen prom? Kas liek domāt, ka jūsu padevību neatcerēsies? Es nerīkojos neviena cita vārdā, Viljē, es runāju pati savā vārdā. Aizbrauciet, izdariet man šo pakalpojumu. Lai arī par to es varētu pateikties cilvēkam, kas nes Bekingema vardu.

— Tātad tas vajadzīgs jums, jūsu majestāte?

— Jā, tikai man.

— Tātad aiz manas muguras nepaliks neviens, kas mani izsmietu? Neviens princis neteiks: „Es tā gribēju"?

— Hercog, uzklausiet mani.

Vecās karalienes cildenā seja pauda svinīgumu.

— Es jums zvēru, ka te pavēlu tikai es. Es zvēru, ka neviens nesmie­sies un nelielīsies un ka neviens neuzdrošināsies aizskart jūsu augstajam stāvoklim pienākošos godu… Paļaujieties uz mani, hercog, kā es paļaujos uz jums.

— Jūs man neko nepaskaidrojat, jūsu majestāte! Es jūtos aizskarts, es esmu izmisumā… Lai cik salds būtu mierinājums, tas nešķiet pietiekošs.

— Mans draugs, vai jūs pazināt savu māti? — karaliene ar laipnu smaidu jautāja.

— O, ļoti maz, jūsu majestāte, bet es atceros, kā šī cēlā sieviete mani skūpstīja un mierināja, kad es raudāju.

— Viljē, — karaliene čukstēja, apskaudama jaunekļa kaklu, — es jums esmu kā māte, un ticiet man, nekad neviens nepiespiedīs manu dēlu raudāt.

— Pateicos jums, jūsu majestāte, — aizkustinātais jauneklis teica, aiz­elsdamies no uztraukuma. — Es jūtu, ka mana sirds pakļaujas maigā­kām un cēlākām jūtām nekā mīlestība.

Karaliene māte paskatījās uz viņu un paspieda viņa-roku.

— Ejiet, — viņa sacīja.

— Kad man jāaizbrauc? Pavēliet.

— Pārāk nesteidzieties ar aizbraukšanu, — karaliene turpināja. — Jūs aizbrauksiet, bet pats izvēlēsieties aizbraukšanas dienu… Tādēļ tā vie­tā, lai aizbrauktu šodien, kā jūs to, bez šaubām, vēlaties vai arī rīt, kā to sagaida, brauciet parīt vakarā. Šodien pat paziņojiet man savu lēmu­mu.

— Par manu lēmumu… — jauneklis čukstēja.

— Jā, hercog.

— Un… vai es nekad neatgriezīšos Francijā?

Austrijas Anna kļuva domīga; viņa iegrima skumjās pārdomās.

— Man būtu patīkami, — karaliene teica, — ja jūs atgrieztos tai dienā, kad es gulšos Sendenī mūžīgajā miegā blakus manam laulātajam draugam karalim.

— Viņš jums lika tik daudz ciest! — Bekingems teica.

— Viņš bija Francijas karalis, — karaliene iebilda.

— Jūsu majestāte, jūs esat tik laba, jūs plaukstat un zeļat, dzīvojiet priecīgi, jums vēl lemts ilgs mūžs.

— Nu ko? Tādā gadījumā jūs tik drīz neatbrauksiet, — Austrijas Anna teica, pūlēdamās pasmaidīt.

— Es neatgriezīšos, — Bekingems skumji noteica, — kaut arī es es­mu jauns.

— Lai Dievs jūs sargā…

— Jūsu majestāte, nāve neskatās uz vecumu; tā ir nepielūdzama: jau­nie mirst, bet vecie dzīvo.

— Atmetiet šīs drūmās domas, hercog; es jūs uzjautrināšu. Atgrie­zieties pēc diviem gadiem. Pēc jūsu apburošās sejas es redzu, ka domas, kas šodien jums uzdzen tādas skumjas, izklīdīs visilgākais sešu mēnešu laikā. Pēc diviem gadiem tās būs beigtas un sen aizmirstas.

— Man šķiet, ka nesen jūs par mani spriedāt pareizāk, jūsu ma­jestāte, — jauneklis iebilda, — kad teicāt, ka mūs, Bekingemus, laiks neizmaina.

— Diezgan, apklustiet, — karaliene teica, skūpstīdama hercoga pieri ar maigumu, ko nespēja apslāpēt. — Ejiet, neskumdiniet mani un neesiet vairs tik neprātīgs! Es esmu karaliene, jūs esat Anglijas karaļa padotais. Karalis Kārlis jūs gaida. Ardievu, Viljē, farcwcll!*

— For cver! — jauneklis atbildēja.

Asaras rīdams, viņš aizsteidzās.

Anna piespieda roku pierei un, paskatījusies spogulī, čukstēja:

— Lai ko arī neteiktu, sieviete vienmēr paliek jauna; sirds dziļumos viņai aizvien ir divdesmit gadi.

Rauls un grāfs de Lafērs ieradās Parīzē tās dienas vakarā, kad no­risinājās saruna starp Bekingemu un karalieni māti.

Pēc ierašanās grāfs ar Raula starpniecību tūlīt palūdza audienci pie karaļa.

laimīgu ceļu (angl.).

No rīta karalis kopā ar princesi un galma dāmām apskatīja Lionas audumus, ko viņš bija uzdāvinājis savai brāļasievai. Pēc tam bija pus­dienas. Tad kāršu spēle. Karalis no kāršu galda piecēlās astoņos, kā pa­rasti, un iegāja savā kabinetā, lai strādātu ar Kolbēru un Fukē.

Kad ministri atstāja karaļa kabinetu, caur pusatvērtajām durvīm ka­ralis pamanīja priekšistabā Raulu.

— Ko jūs vēlaties, de Braželon? — Ludviķis apvaicājās.

Jauneklis pienāca.

— Valdniek, es lūdzu audienci grāfam de Lafēram, kas ieradies no Bluā un ļoti vēlas runāt ar jūsu majestāti.

— Man vēl ir stunda līdz spēlei un vakariņām, —* karalis teica. — Vai grāfs de Lafērs ir šeit?

— Grāfs lejā gaida jūsu majestātes rīkojumu.

— Lai viņš nāk šurp.

Pēc piecām minūtēm Atoss iegāja pie Ludviķa XIV. Karalis viņu saņēma vēlīgi un laipni, jo viņš ar savam vecumam neparastu taktu prata parādīt savu attieksmi pret cilvēkiem, kas nealka pēc parastajiem lab­vēlības pierādījumiem.

— Grāf, — karalis iesāka, — atļaujiet cerēt, ka jūs esat ieradies pie manis ar kādu lūgumu.

— Neslēpšu jūsu majestātei, — grāfs atbildēja, — es patiešām ie­rados kā lūdzējs.

— Paskatīsimies, — karalis jautri teica.

— Es nelūdzu par sevi, jūsu majestāte.

— Žēl. Katrā gadījumā visu to, ko jūs neļaujat darīt savā labā, es izdarīšu tam, par ko jūs lūdzat.

— Tas mani nomierina, jūsu majestāte… Es ierados parunāt ar karali par vikontu de Braželonu.

— Grāf, tas ir tas pats kā runāt par jums.

— Ne gluži, jūsu majestāte… To, ko es lūdzu viņam, es nevaru vēlē­ties sev. Vikonts vēlas precēties.

— Viņš vēl ir jauns, bet tas nekas… Viņš ir vērtīgs cilvēks. Es atra­dīšu viņam sievu.

— Viņš jau ir atradis sev līgavu, jūsu majestāte, un lūdz tikai jūsu piekrišanu.

— Ā, tātad tikai jāparaksta laulību līgums?

Atoss palocījās.

— Vai viņš ir izvēlējies bagātu līgavu, kas ieņem tādu stāvokli, kas jūs apmierina?

Grāfs mirkli svārstījās.

— Līgava ir galma dāma, — viņš atbildēja, — bet viņa nebūt nav bagāta.

— To var labot.

— Es esmu dziļi pateicīgs jūsu majestātei. Atļaujiet man tomēr kaut ko piebilst.

— Lūdzu, grāf.

— Acīmredzot jūsu majestāte runā par savu nodomu dot šai mei­tenei pūru?

— Jā, protams.

— Un tās būtu sekas manai vizītei galmā? Jūsu majestāte, tas mani skumdinātu.

— Lūdzu, neesiet taču vienmēr tik pedantiski korekts, grāf. Kā sauc līgavu?

— Viņu sauc de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze, — Atoss vēsi noskaitīja.

— Ā, — karalis nomurmināja, pūlēdamies atcerēties šo vārdu, — es zinu: marķīzs de Lavaljērs…

— Jā, tā ir viņa meita.

— Vai viņš ir miris?

— Jā, jūsu majestāte.