Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

D'Artanjans aizvilka noskumušo komandantu dziļāk pagalmā, parupji, bet tomēr laipni noprasīdams:

— Klājiet droši vaļā, ko jūs man gribējāt teikt!

— Tas ir garš stāsts.

— Vai tad jums labāk patīk činkstēt? Tas ies vēl ilgāk. Varu derēt, ka jūs no saviem Bastīlijas putniņiem dabūjat savus piecdesmit tūkstošus livru.

— No jūsu mutes Dieva ausī, d'Artanjana kungs.

— Jūs mani pārsteidzat, Bezmo! Jūs te izliekaties par nezin kādu sērdienīti, bet ļaujiet man jūs aizvest pie spoguļa! Redzēsiet, cik jūs esat ziedošs, nobarojies un apaļš kā Holandes siers. Bet jums taču jau ir ap sešdesmit gadu, vai ne?

— Velns parāvis! Tā ir taisnība tikpat daudz kā tas, ka es saņemu piecdesmit tūkstošus livru ienākuma.

Un apaļīgais Bezmo piespēra kāju pie zemes.

— Pagaidiet, — d'Artanjans iesaucās, — es jums tūlīt to pierādīšu: es domāju, Bastīlijā jūs esat paēdis, dzīvokli arī dod valsts; jūs saņemat sešus tūkstošus livru lielu algu.

— Pieņemsim.

— Katru gadu ir ap piecdesmit ieslodzīto, un katrs jums ienes tūks­toš livru.

— Es to neapstrīdu.

— Tā, lūk, sanāk piecdesmit tūkstoši gadā. Jūs esat amatā jau trīs gadus, tātad tagad jums ir simt piecdesmit tūkstoši livru.

— Jus neņemat vērā kādu sīkumu, d'Artanjana kungs.

— Kādu?

— To, ka jūs savu amatu saņēmāt, tā sacīt, no paša karaļa rokām.

— Jā gan.

— Bet es savu komandanta vietu saņēmu ar Tramblē un Luvjēra kunga starpniecību.

— Ak tā! Tramblē patiesi nav tas, kas dos jums vietu par velti.

— Luvjērs tāpat. Man vajadzēja iesmērēt septiņdesmit piecus tūksto­šus livru Tramblē un tikpat daudz Luvjēram.

— Velns parāvis, tas nozīmē, ka viņiem iekrita rokās simt piecdesmit tūkstoši livru?

— Jā gan.

— Vai vēl kaut kas?

— Piecpadsmit tūkstoši ekiju vai piecdesmit tūkstoši pistoļu, kā jums labāk tīk, jāsamaksā trīs reizēs — tie ir trīs gadu ienākumi.

— Kaut kas traks!

— Tas vēl nav viss.

— Ko jūs!

— Ja es neizpildīšu kaut vienu no šiem noteikumiem, tad amats ne­kavējoties atkal pāriet šo kungu rokās. Vienošanos parakstījis karalis.

— Neticami!

— Iedomājieties tikai.

— Nabaga Bezmo, man jūs žēl. Bet kāpēc gan tādā gadījumā Ma- zarīni kungs jums izrādīja tik izšķērdīgu labvēlību? Vienkāršāk būtu bijis atteikt.

— Jā, protams, bet mans labvēlis viņu pielauza.

— Jūsu labvēlis? Kas viņš ir?

— Kā kas? Jūsu draugs d'Erblē kungs.

— D'Erblē kungs? Aramiss?

— Viņš pats. Viņš bija ļoti laipns pret mani.

— Laipns! Piespiezdams jūs pieņemt tādus noteikumus?

— Ziniet, es gribēju pamest kardināla dienestu. D'Erblē kungs ie­minējās par mani Luvjēram un Tramblē; viņi ietiepās, bet es ļoti kāroju šo vietu, jo zināju, ko tā var ienest. Tā nu es savas rūpes uzticēju d'Erblē kungam; viņš apsolīja galvot par mani visos šajos maksājumos.

— Aramiss? Jūs mani vienkārši apdullināt! Aramiss galvoja par jums?

— Jā, viņš bija ļoti pretimnākošs. Viņš dabūja parakstu; Tramblē un Luvjērs aizgāja, — es apņēmos maksāt katru gadu pa divdesmit pieciem tūkstošiem livru katram no šiem kungiem, un katru gadu maijā d'Erblē kungs pats ieradās Bastīlijā un atveda man divtūkstoš piecsimt pistoļu, ko iegrūst rīklē maniem krokodiliem.

— Tātad jūs esat parādā Aramisam simt piecdesmit tūkstošus livru?

— Tur jau tā nelaime, ka tikai simt tūkstošus.

— Es īsi i labi jūs nesaprotu.

— Nu, viņš atbrauca tikai divus gadus. Šodien mums ir jau trīsdesmit pirmais maijs, bet viņa joprojām nav; rīt divpadsmitos aprit maksājuma termiņš. Ja es rīt šiem kungiem nesamaksāšu, pēc nolīguma viņi var pie­prasīt atpakaļ amatu. Es būšu izputināts, turklāt esmu nostrādājis trīs gadus par velti un vēl ne par ko samaksājis viņiem divsimt piecdesmit tūkstošus livru, dārgais d'Artanjan.

— Jā, tas ir interesanti, — d'Artanjans nomurmināja.

— Tagad jūs saprotat, kāpēc es neesmu priecīgs?

— Un kā vēl.

— Tā nu es ierados pie jums, d'Artanjana kungs, jo tikai jūs varat man palīdzēt izķepuroties no šīm grūtībām.

— Kā gan?

— Jūs taču pazīstat abatu d'Erblē?

— Un kā vēl!

— Tad jūs varat man pateikt, kur atrodas viņa draudze, jo es viņu meklēju Nuazīlesekā, bet viņa tur nav.

— Kā tad! Viņš tagad ir Vannas bīskaps.

— Vanna atrodas Bretaņā?

— Jā.

Apaļīgais Bezmo ieķērās sev matos.

— Es esmu pagalam! Vanna! Vanna! — viņš kliedza.

— Jūsu izmisums mani skumdinai. Klausieties, bīskaps mēdz arī aiz­braukt; varbūt monsinjors d'Erblē nav nemaz tik tālu kā liekas.

— Es jūs lūdzu, pasakiet man viņa adresi.

— Es nezinu, draugs.

— Viss pagalam, es esmu pazudis! Iešu un metīšos ceļos karaļa priekšā.

— Un tomēr jūs mani pārsteidzat, Bezmo. Bastīlija dod piecdesmit tūkstošus ienākumu; kāpēc jūs no tās neizspiedāt visu, lai tā ienestu simt tūkstošus?

— Es esmu godīgs, d'Artanjana kungs, un uzturu savus ieslodzītos kā kungus.

— Man nudien jūs ir žēl… Klau, Bezmo, vai uz jūsu vārdu varu paļauties?

— Kas tas par jautājumu, kaptein?

— Tad dodiet man goda vārdu, ka nevienam neizpaudīsiet ne puš­plēsta vārda, ko es jums pateikšu.

— Nevienai dzīvai dvēselei!

— Jūs katrā ziņā gribat atrast Aramisu?

— Par katru cenu!

— Tad ejiet pie Fukē kunga.

— Jā, bet kāds tam sakars ar Fukē kungu?..

— Ak tu, vientiesi!.. Kur atrodas Vanna?

— Velns parāvis!..

— Vanna atrodas Belilas bīskapijā vai arī Belila Vannas bīskapijā. Belila pieder Fukē kungam; tieši viņš iekārtoja d'Erblē kungu šajā bīska­pijā.

— Jūs man atverat acis un atgriežat mani dzīvē.

— Jo labāk. Ejiet tieši pie Fukē kunga un sakiet, ka jums jārunā ar d'Erblē kungu.

— Tā tik ir spoža ideja! — Bezmo sajūsmināts iesaucās.

— Tikai atcerieties, ka jūs devāt goda vārdu! — d'Artanjans bargi viņu nobrīdināja.

— Jā, tas ir svēts! — apalītis atteica, jau grasīdamies skriet prom.

— Kurp jūs?

— Pie Fukē kunga.

— Fukē kungs patlaban ir pie karaļa. Jums savs apmeklējums būs jāatliek līdz nākamajam rītam.

— Es iešu, pateicos!

— Vēlu jums veiksmi!

— Paldies!

— Tas gan ir interesants notikums, — d'Artanjans pie sevis sprieda, lēni kāpdams augšup pa trepēm. — Ko Aramiss iegūst, aizdodams Bez­mo? Hm!… Agri vai vēlu mēs to uzzināsim.

D'Artanjanam bija taisnība. Fukē spēlēja kārtis pie karaļa.

Likās, ka Bakingema aizbraukšana ielējusi visu sirdīs dzīvinošu elik­sīru.

Starojošais princis apveltīja māti ar nemitīgiem uzmanības pierādīju­miem.

Grāfs de Gišs nešķīrās no Bakingema ne uz mirkli un izprašņāja viņu par priekšā stāvošo ceļojumu.

Bakingems bija domīgs un laipns kā cilvēks, kurš spēris izšķirošo soli; klausīdamies grāfā, viņš ik pa brīdim veltīja princesei skumja maiguma apdvestus skatienus.

Panākumu apreibināta, princese dalīja savu uzmanību starp karali, ar ko viņa spēlēja, princi, kas zobojās par viņas lielajiem vinnestiem, un de Gišu, kas neslēpa bērnišķīgu prieku.

Bakingems viņu interesēja pavisam maz; viņai šis bēglis un izraidītais jau kļuva par bālu pagātnes ēnu.