Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PEC DESMIT GADIEM-1.2.3 grāmata

Kā jau teicām, Aramiss vēl nebija gājis gulēt. Uzvilcis ērtu samta halātu, viņš rakstīja vēstuli pēc vēstules savā slīdošajā, sīkajā rokrakstā, kas vienā lappusē ļāva ietilpināt kādu ceturto daļu grāmatas.

Durvis tika atgrūstas vaļā, un parādījās bāls, satraukts un norūpējies superintendants.

Aramiss pacēla galvu.

— Labvakar, dārgais d'Erblē! — Fukē sacīja.

Aramisa vērīgais skatiens tūlīt pat pamanīja ienācēja nospiesto gara­stāvokli.

— Vai pie karaļa bija laba spēle? — Aramiss pavaicāja, lai uzsāktu sarunu.

Fukē apsēdās un ar rokas mājienu pavēlēja sulainim, kas viņu pa­vadīja, atstāt istabu. Kad sulainis izgāja, viņš atbildēja:

— Lieliska!

Aramiss, kas visu laiku viņu uzmanīgi vēroja, pamanīja, cik nervozi Fukē atmetas pret krēsla atzveltni.

— Jūs, kā parasti, paspēlējāt? — spalvu nenolicis, Aramiss apvai­cājās.

— Pat vairāk nekā parasti, — Fukē atteica.

— Jūs taču vienmēr tik mierīgi paciešat savus zaudējumus.

— Reizēm jā!

— Jūs esat slikts spēlmanis!

— Spēles viena no otras atšķiras, d'Erblē kungs.

— Cik tad jūs pazaudējāt, monsenjor? — Aramiss jau mazliet sa­traukts vaicāja.

Fukē īsu brītiņu cieta klusu, lai apvaldītu savas jūtas, un tad bez mazākās satraukuma pieskaņas balsī atbildēja:

— Šis vakars man izmaksāja četrus miljonus.

Viņš rūgti iesmējās. Aramiss tādu skaitli nebija gaidījis; viņam pat izkrita no rokām spalva.

— Četrus miljonus! — viņš izdvesa. — Jūs paspēlējāt četrus miljo­nus? Kā tas iespējams?

— Manu kāršu turētājs bija Kolbēra kungs, — superintendats atbil­dēja ar tikpat ļaunu vēstošiem smiekliem.

— Ā, saprotu! Tātad atkal pieprasījums pēc naudas?

— Jā, mans draugs.

— Karalis?

— Pats personīgi. Neviens nespēj nogalināt cilvēku ar vēl apburošāku smaidu.

— Velns parāvis!

— Ko jūs par to domājat?

— Es domāju, ka jūs gluži vienkārši grib izputināt, tas ir skaidrs kā diena.

— Tātad jūs esat tikpat pārliecināts kā agrāk?

— Jā. Starp citu, tas nav nekas pārsteidzošs, jo mēs to paredzējām jau iepriekš!

— Tiesa gan; es tomēr negaidīju, ka tie būs četri miljoni.

— Tā patiešām ir liela summa, bet tomēr vēl nespēj pazudināt cil­vēku, sevišķi jau tādu cilvēku kā Fukē.

— Ja jūs zinātu manas kases stāvokli, tad, dārgais d'Erblē, jūs tik mierīgi vis nespriestu.

— Un jūs apsolījāt?

— Kas gan cits man atlika?

— Jums taisnība.

— Tajā dienā, kad es atteikšos, Kolbērs šo summu sameklēs; es ne­zinu, kur, bet viņš sameklēs, un tad es esmu pagalam!

— Bez šaubām. Pēc cik dienām jūs šos četrus miljonus apsolījāt?

— Pēc trim dienām. Karalis ļoti steidzināja.

— Pēc trim dienām!

— Ak, mans draugs, — Fukē turpināja, — iedomājieties — kad es nupat braucu pa ielām, garāmgājēji klaigāja: „Re, kur brauc bagātais Fukē!" No tā patiešām var sajukt prātā.

— Nē, inonsenjor, nav vērts, — Aramiss flegmātiski noteica, ap­kaisīdams ar smiltīm tikko uzrakstīto lappusi.

— Nu tad iedodiet man zāles pret šo neārstējamo slimību.

— Vienīgās zāles ir samaksāt.

— Diez vai es varēšu savākt tādu summu. Vajadzēs izskrubināt pē­dējo. Cik daudz naudas aprija Belila! Un vēl pensijas! Tagad nauda kļu­vusi par retumu. Labi, pieņemsim, ka šoreiz vēl sadzīsim, bet ko darīt tālāk? Ticiet man, tā nebūs pēdējā reize. Ja karalī pamodusies kāre pēc zelta, tad viņš līdzinās tīģerim, kas nogaršojis gaļu: abus nevar vien pie­barot. Kādā jaukā dienā man būs vien jāsaka: „Valdniek, tas nav iespē­jams." Tā arī būs mana pēdējā diena.

Aramiss tikai mazliet paraustīja plecus.

— Cilvēks, kas ieņem tādu stāvokli, monsenjor, iet bojā tikai tad, ja pats to vēlas.

— Lai kādu stāvokli cilvēks arī neieņemtu, viņš nevar cīnīties ar ka­rali.

— Ha! Jaunībā es cīnījos ar pašu kardinālu Rišeljē, kurš arī bija Francijas karalis un turklāt vēl kardināls!

— Vai tad man ir armija, karavīri, manta? Man vairs nav pat Belilas.

— Trūkums iemāca. Kad liksies, ka viss pagalam, pēkšņi notiks kaut kas negaidīts un izglābs jūs.

— Kas tad šo negaidīto radīs?

— Jūs pats.

— Es? Nē, man nav tādas izdomas.

— Tādā gadījumā es.

— Tad ķerieties pie lietas tūdaļ pat.

— Laika vēl diezgan.

— D'Erblē, jūsu fanātiskums mani nogalinās, — superintendants no­teica, slaucīdams pieri mutautiņā.

— Vai jūs esat aizmirsis, ko es jums kādreiz teicu?

— Ko tad?

— Ja jums ir drosme, tad neraizējieties ne par ko. Vai jums tā ir?

— Domāju, jā.

— Tad neuztraucieties.

— Tātad nolemts: pēdējā brīdī jūs man nāksiet palīgā?

— Es tikai norēķināšos par visu to, ko jūs esat izdarījis manā labā, monsenjor.

— Finansista pienākums ir atbalstīt tādus cilvēkus, kā jūs, d'Erblē kungs.

— Ja tāda laipnība ir finansista iezīme, tad žēlsirdība ir garīgas per­sonas tikums. Tomēr šoreiz, monsenjor, rīkojieties pats. Jūs vēl neesat sasniedzis kritisko robežu; kad nonāks līdz galējībai, tad paskatīsimies.

— Tas notiks ļoti drīz.

— Labi. Šobrīd tomēr ļaujiet jums pateikt, ka mani ļoti sarūgtina jūsu naudas grūtības.

— Kāpēc tieši šobrīd?

— Tāpēc, ka es pats gatavojos jums lūgt naudu.

— Sev?

— Sev vai saviem, vai arī mūsu cilvēkiem.

— Cik?

— Nomierinieties! Diezgan apaļu summu, bet ne briesmīgu.

— Nosauciet summu!

— Piecdesmit tūkstoši livru.

— Sīkums!

— Patiešām?

— Nu jā, piecdesmit tūkstoši livru vienmēr atradīsies. Kāpēc gan to blēdi Kolbēru neapmierina tāda summiņa? Man būtu daudz vieglāk. Un kad jums vajadzīga nauda?

— Rit no rīta. Rīt taču ir pirmais jūnijs.

— Un kas par to?

— Beidzas viena mūsu galvojuma termiņš.

— Vai tad mums ir galvojumi?

— Protams. Rīt aprit termiņš, kad jāsamaksā pēdējā trešdaļa.

— Kāda trešdaļa?

— Bezmo simt piecdesmit tūkstoši livru.

— Bezmo? Kas tas tāds?

— Bastīlijas komandants.

— Ak jā; jūs lūdzat, lai es samaksāju simt piecdesmit tūkstošus livru šī cilvēka vietā?

— Jā.

— Bet par ko?

— Par viņa amatu, ko viņš, vai, pareizāk sakot, mēs nopirkām no Luvjēra un Tramblē.

— Es to atceros ļoti miglaini.

— Nav nekāds brīnums, jums taču ir tik daudz darīšanu. Un tomēr man liekas, ka jums nav svarīgākas lietas par šo.

— Tad pasakiet man, kāpēc mēs nopirkām šo amatu?

— Pirmkārt, lai palīdzētu Bezmo.

— Un vēl?

— Vēl arī sev pašiem.

— Kā — sev pašiem? Jūs zobojaties.

— Var pienākt laiks, monsenjor, kad pazīšanās ar Bastīlijas koman­dantu ļoti noderēs.

— Par laimi, es nesaprotu jūs, d'Erblē.

— Monsenjor, mums ir pašiem savi dzejnieki, inženieris, arhitekts, burtlicis un mākslinieki; nenāks par ļaunu arī savs Bastīlijas komandants.

— Vai jums tā šķiet?

— Monsenjor, nav ko dzīvot ilūzijās: mēs, dārgo Fukē, varam nokļūt Bastīlijā ne par šo,ne par to, — bīskapa smaidā pavīdēja tikpat balti zobi kā pirms trīsdesmit gadiem, kad tie tā valdzināja Marī Mišonu.

— Vai jums nešķiet, ka simt piecdesmit tūkstoši livru ir pārāk dārga cena par šo pazīšanos, d'Erblē? Parasti jūsu kapitālieguldījumi ir veiksmī­gāki.